Mirdzošā puisēna ieraudzīšana ir droša pazīme, ka drīz sagaidāma liela nelaime. Kas ir šī mistiskā parādība? 0
Guntars Pļavinskis, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Vēstīts, ka šis ļoti neparastais spoku veids sastopams praktiski tikai Vācijā, kur tam pat ir speciāls apzīmējums – kindermorderinn. Šo allaž nemierīgo garu parādīšanos pamatā saista ar lielu traģēdiju, jo tie esot to bērnu spoki, kurus savulaik nogalinājušas pašu mātes, un tas viņus ne tikai nolēmis turpmāk mist pasaulē kā spokiem, bet arī kā baisiem katastrofu un nāves priekšvēstnešiem.
Un tautā tā arī mēdz runāt, ka Mirdzošā puisēna ieraudzīšana ir droša pazīme, ka drīz sagaidāma vai nu liela nelaime, vai kāda nāve. Tas katrā ziņā šīs parādības padara par biedējošu paranormālo spēku, ar kuru neviens nevēlas sastapties.
No Vācijas uz Angliju
Iemesli, kuru dēļ agrākos laikos mātes vēlējās nogalināt pašas savus bērnus, protams, bija dažādi, taču 17. un 18. gadsimtā, kad tumšie spoku stāsti uzņēma apgriezienus un strauji izplatījās, tas pamatā notika tāpēc, ka dzima daudz ārlaulības bērnu.
Retākos gadījumos vecākiem vienkārši trūka līdzekļu, lai spētu pabarot savus bērnus, un tas arī varēja pamudināt uz slepkavību.
Dažkārt bērnu nogalināšana bija arī kāda nesamērīgi skarba viduslaiku likuma sekas, piemēram, paredzot, ka otrā sieva varēja mantot daļu sava vīra īpašuma, ja vien līdz tam brīdim nomirs visi viņa bērni. Un tamlīdzīgi.
Mirdzošo puisēnu spoki, kā jau minēts, kā parādība uzradās konkrēti Vācijā, no kurienes vēlāk kopā ar 18. un 19. gadsimta vācu emigrantiem aizkļuva arī līdz Anglijas rajoniem Kamberlendai un Nortamberlendai, kur arī fiksēti iespaidīgākie gadījumi.
Avotos vēstīts par to, kā notikusi sastapšanās ar šiem spokiem, un tur tie galvenokārt aprakstīti kā mirgojošas mazu zēnu figūras (retāk arī meiteņu), kas parasti izskatās pilnībā kailas un it kā peld spožas gaismas mākonī, kas var būt dažādās krāsās.
Pašas šīs būtnes parasti esot pilnībā vienaldzīgas pret apkārt notiekošo, taču spējot izraisīt visnotaļ trauksmainu atmosfēru, kas visus to aculieciniekus noved reālā šoka stāvoklī.
Par vienu no pazīstamākajiem Mirdzošā puisēna parādīšanās gadījumiem uzskata notikumu 1803. gada septembrī Anglijas grāfistes Kambrijas apdzīvotajā vietā Korbijā (Corby castle jeb tātad Korbijas pils), kas ir aristokrātiskās un ietekmīgās Hovardu ģimenes dzimtā vieta. Tur spoks parādījies garīdzniekam Redenburgas Henriham, kurš kopā ar savu sievu bija ieradies paviesoties pilī un tikko iekārtojies greznā guļamistabā ar seniem gobelēniem.
Notikušo svētais tēvs detalizēti aprakstījis savā dienasgrāmatā: “Drīz pēc tā, kā bijām nolikušies gulēt, mēs ātri aizmigām, taču aptuveni ap pulksten diviem naktī es pēkšņi pamodos. Acumirklī ieraudzīju, ka uguns kamīnā pilnībā apdzisusi, taču, lai arī nebija nekāda gaismas avota, es istabas vidū ieraudzīju atblāzmu, kas pēkšņi strauji palielinājās līdz spožai liesmai.
Man šķita, ka tur kaut kas aizdedzies, taču, ieskatījies vērīgāk, par lielu pārsteigumu, ieraudzīju tur pievilcīgu puisēnu, kurš bija viscaur tērpies baltā un spilgtām, zeltainām matu cirtām un kurš stāvēja tieši pie manas gultas.
Tādā stāvoklī viņš tur palika vairākas minūtes, raugoties manī maigu un labvēlīgu sejas izteiksmi.
Tad viņš uzmanīgi aizslīdēja skursteņa virzienā, kur acīmredzami nebija nekādas reālas izejas, un acumirklī izgaisa. Es atkal biju pilnīgā tumsā, klusējot līdz rītausmas stundai. Es ar savu garīdznieka vārdu apliecinu, ka šis ir patiess apraksts tam, ko piedzīvoju Korbijas pilī.” Jau nākamās dienas rītā sabiedētais vīrs kopā ar sievu steigšus aizbraucis.
Baiso pareģojumu piepildīšanās
Salīdzinoši baisāks gadījums ar Mirdzošā puisēna parādīšanos noticis ar lordu Kāslriju, kurš vēl pazīstams arī kā Kapteinis Stjuarts. Viņš apceļoja Īriju un reiz bija devies medībās, kuru laikā strauji sabojājās laika apstākļi. Turklāt, tiklīdz viņš bija sapratis, ka tūlīt sāksies pamatīgs negaiss, viņš atskārta, ka jau tāpat ir apmaldījies svešajā mežā, vairs nekādi nespējot atrast pareizo ceļu atpakaļ uz mītnes vietu.
Tā viņš tur esot ilgi klīdis apkārt, kamēr beidzot uzgājis kaut kādu māju, kur lūdzis pajumti uz nakti. Viņam ierādīta ļoti pieticīga istabiņa, kas bijusi praktiski bez mēbelēm un ar nelielu kamīnu pašā stūrī. Viņš ātri aizmidzis, taču nakts vidū pamodies kādas pārlieku spilgtas gaismas dēļ, kas esot “atnākusi no sapņu pasaules”. Viss tālāk notikušais vēlāk iekļauts Batlera Jeitsa grāmatā “Īru zemnieku pasakas un tautas pastāsti”.
Lords Kāslrijs bija pārsteigts par tik spožu gaismu viņa mazajā istabiņā, tāpēc pirmajā acumirklī nodomāja, ka deg viņš pats, taču, paskatījies uz kamīnu, viņš uzreiz redzēja, ka uguns kamīnā nodzisusi, lai gan tieši no turienes joprojām plūda neizskaidrojami spožā gaisma.
Viņš uzslējās gultā sēdus, cenšoties apjēgt, kas tas ir, un jau nākamajā mirklī skaidri saskatīja brīnumjauku kailu zēnu, ko ieskāva apžilbinošs gaismas starojums.
Puisēns ļoti nopietni viņā noraudzījies, bet vēl pēc mirkļa momentāni izgaisis. Viss apkārt kļuva teju vai necaurredzami tumšs.
No miega iztraucētais lords bija tik ļoti pārliecināts, ka redzētais nebija nekāds spoks, tāpēc nodomāja, ka vai nu saimnieks, vai citi viņa viesi vienkārši izlēmuši viņu kaut kādu iemeslu dēļ sabiedēt. No rīta viņš nekautrējās ļoti nikni paust neapmierinātību ar tādu iespējamo rīcību.
Taču saimnieks viņu noklausījās un paziņoja, ka vispār tā istabiņa, kurā iepriekšējā naktī gulējis lords, iepriekš reti izmantota, un tieši tāpēc, ka tur bieži redzēts kāda ģimenes senča spoks, kas par tādu kļuvis pēc tā, kad viņu kā mazu bērnu nogalinājusi paša māte.
Saimnieks arī pastāstīja par uzskatu, ka ugunij kamīnā vajadzētu aizkavēt ļaunā gara parādīšanos, ka Mirdzošā puisēna redzēšana ir ļoti nelāga vēsts un ka tas, kurš redzējis šo spoku, uz laiku iemantos neparastu spēku, taču vēlāk diemžēl iešot bojā nelāgā nāvē. Un patiešām – šī sastapšanās lordam Kāslrijam nesa veiksmi, un viņš jau drīz vien kļuva par pietiekami ietekmīgu politisko figūru.
Taču tad pēkšņi viņš burtiski vienā acumirklī sāka zaudēt savu mantību un cits pēc cita neilgā laikā aizgāja bojā visi tuvākie ģimenes locekļi.
Pēc tā, kad viņa mantība bija krasi sarukusi, viņa paša veselība arī krasi pasliktinājās, kas pārauga nedziedināmā psihisko traucējumu stāvoklī. Un visbeidzot 1822. gadā viņš izdarīja pašnāvību, pats sev pārgriežot rīkli, tādējādi patiešām piepildot drūmo pareģojumu par to, ka Mirdzošā puisēna redzēšana var novest līdz vardarbīgai nāvei.
Un, kā mēļots, vēl viens iespējamais Mirdzošais puisēns ļoti bieži apmeklējot Anglijas ziemeļdaļas grāfistes Nortamberlendas viduslaiku pili Čilingemā. Sākotnēji pils jau kopš 12. gadsimta bija klosteris, bet vēlākos viduslaikos kļuva par stratēģiski ļoti svarīgu punktu, kam piemita liela nozīme Anglijas un Skotijas karos, bet 2. Pasaules kara laikā tur bija ierīkotas britu armijas kazarmas.
Un visos šajos laika periodos tur fiksēti stāsti par Mirdzošā puisēna spoku, kas parādās pilī kā pilnībā kails zēns zilas gaismas starojumā, un parasti tas redzams vienā noteiktā pils vietā, ko dēvē par Rozā istabu…
