Mirdzošais prieks – caur restītēm un bez tām. SPĒKA stāsts 0
Savu dzimšanas dienu biznesa sieviete Žanna Jeļisejeva šogad svinēja kādā Vācijas klosterī – meditācijās, elpošanas vingrinājumos, klusēšanā un sarunās ar savu Skolotāju, dzen budisma Meistaru Šodo Harada Roši. Divus gadus pēc autoavārijas un vienpadsmit pārciestām operācijām viņa atzīst: Esmu Dieva mīlēts bērns, kuram bijis un ir daudz dots.
– Tuvojoties septembrim, vairāk nekā jebkad novērtēju dzīvības cenu. Saku paldies Augstākajam, ka tā man dota otrreiz. Jau pagājušogad pirms dzimšanas dienas – tā man 20. augustā – pārņēma vēlme šajās izjūtās dalīties. Savām pārdomām pat virsrakstu biju izdomājusi: dzimšanas diena, kura varēja nebūt.
– Kas toreiz notika?
– Man tāds darbs, ka braukāju pa Latviju, konsultēdama dažādas organizācijas un uzņēmumus. Par kvalitātes vadības sistēmām, par to, kā uzņēmuma vadītājam būt apmierinātam un laimīgam, mācoties žonglēt ar naudu, cilvēkiem un ražošanu. Ar stabilām iestrādnēm un inovācijām. Konsultante kvalitātes vadības jautājumos – šis darbs man patīk un to daru ar prieku.
Todien, 2010. gada 7. septembrī, braucu no Rīgas uz Daugavpili, kur man sadarbības projekts ar Valsts probācijas dienestu. Izvēlējos pēc iespējas mierīgāku ceļu.
Posmā starp Vecumniekiem un Neretu šoseja bija pārredzama un tukša, tikai pa netālo grants sānceļu tuvojās balts mikroautobuss. Man pa priekšu viens lēni dudināja, es braucu uz deviņdesmit – sāku apdzīšanas manevru. Busiņš tomēr bija izbraucis uz šosejas, kaut arī tam bija jānogaida…
Vēlāk policists, ieradies mani nopratināt, lūdza parakstīties, ka esmu vainīga notikušajā. Sāka skaidrot, kas ir izlīgums, iztikšana bez tiesas un cietuma. Manas konsultācijas tēma!
Toreiz daudzi mudināja: vajag tiesāties, lai nepalaistu garām sev pienākošos naudu veselības atgūšanai. Bet nevaru vienlaikus vilkt divus vezumus – nodarboties ar tiesu lietām un atgūt veselību. Man svarīgākais bija atgriezties dzīvē veselai. Paldies Dievam, tieši togad pirmo reizi darbā bijām saņēmuši dzīvības apdrošināšanas polises – bija no kā atsperties.
– Kā beidzās konflikts ar busiņa šoferi?
– Viņš tikšanos ar mani nemeklēja, es arī ne, vienīgi nodomāju: kāpēc tu tā rīkojies? Uzskatu, ka tas ir katra paša ziņā, ko viņš pieļauj. Nevis grēki, bet kļūdas. Visi mēdzam kļūdīties, bet par kļūdām maksājam. Zinu, ka viņš patlaban nejūtas labi.
– Kā notika jūsu atgriešanās dzīvē?
– Bija pamatīgi cietusi visa kreisā ķermeņa pu- se – šķembains lūzums augšstilbā virs ceļa, potītei divi kauli pušu, rokai miesa nost, lauzti pirksti, seja asiņainos lēveros. Uzzinājis, kas ar mani noticis, jau pirmajā vakarā pie manis atbrauca vecākais dēls ar ģimeni no Daugavpils, drīz pēc tam ieradās jaunākais, kurš tolaik dzīvoja Dānijā, visu laiku reanimācijā nakšņoja vīrs. No divām pirmajām nedēļām neatceros neko, kaut tuvinieki apgalvo: esot daudz runājusi. Biju zaudējusi daudz asiņu, tāpēc no visas Latvijas pieteicās donori. Radi, draugi, bērnu draugi, kolēģi, klienti, cilvēki no sabiedriskajām organizācijām.
Pēc divām nedēļām, kad beidzot apzinājos sevi šaisaulē, fiziski pakustēties nevarēju, taču iekšēji nekādas panikas nebija. Zināju, ka piecelšos, staigāšu.
– No kurienes šī pārliecība?
– Nevaru nepieminēt savu dzimtu, īpaši onkuli Leonīdu Ķeirānu, Daugavpils Universitātes profesoru, Otrā pasaules kara invalīdu. Kad viņam palika astoņpadsmit, uzreiz tika mobilizēts Sarkanajā armijā un iemests Kurzemes katlā, tur arī ievainots. Pārveda jauno invalīdu no hospitāļa un atdeva vecākiem: tāds jūsu dēls būs līdz mūža galam – tikai gulēs.
Dalām: latvieši, krievi. Kurš pareizā pusē karoja un kurš nepareizā. Bet dzīve toreiz izvēlei laiku nedeva. Viņa mūzikas skolotāja noorganizēja transportu, aizveda puisi uz Rīgu, sarunāja ārstu, kas riskēja veikt ļoti sarežģītu operāciju. Kaut cik atlabis, viņš iestājās Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, katru dienu uz kruķiem mērojis piecus kilometrus garo ceļu līdz mācību iestādei un atpakaļ, studijas turpināja Rīgā. Kļuva par skolotāju, vēlāk – par pasniedzēju universitātē. Kad atguvos no avārijas, šis piemērs acu priekšā bija ļoti spilgts. Tas mums jau gēnos – nepadoties.
– Bet kā tas bija iespējams fiziski – īsā laikā atkal nostāties uz kājām?
– Vispirms paldies mūsu ārstiem, par kuriem diemžēl tik reti dzirdam labu, bet kas bieži dabū gatavus īstus brīnumus. Jau Jēkabpils slimnīcā, uz kurieni tiku nogādāta uzreiz pēc avārijas, ar mani tika izdarīts viss, kas tik pieticīgos apstākļos iespējams. Pēc tam Gaiļezers, kurp nokļuvu kā amerikāņu filmās – ar helikopteru. Vēlāk, ieradusies uz kārtējo operāciju, uzzināju, ka toreiz man devuši iesauku: tā, kura nolaidās no debesīm.
Kā varu nebūt pateicīga ārstei, kura atdeva man seju pēc tam, kad vienīgā veselā vieta samalto audu vidū bija acs? Kā varu neapbrīnot daktera Zariņa talantu un spēju sapurināt? Sacīja: tādos gadījumos kā jūsējais izdzīvot nemēdz, bet, ja tas tomēr noticis, tagad tikai – strādāt, strādāt, strādāt! Jūsu pienākums ir atgriezties normālā dzīvē. Bet viegli nebija.
Nāk fizioterapeits Līcis: tagad padarbosimies ar roku un kāju, varbūt izdosies apsēsties. Būdama ļoti savaldīga, es tomēr sāpēs kliedzu, bet viņš mierīgi: man teica, ka jūs nodarbojoties ar jogu. Tad taču zināt, ka visas problēmas ir galvā. Pajautājiet tai, kurus muskuļus iedarbināt, lai pagrieztos uz sāniem. Tomēr laiks, kad vairāk biju ratiņkrēslā nekā uz kruķiem, nemaz tik īss nebija.
Ļoti daudz deva rehabilitācijas kūres. Kad uz atdzīvošanos kūtrākais izrādījās vidējais pirksts, kopā ar fizioterapeiti smējāmies: būs ko parādīt tādiem, kuri pārkāpj satiksmes noteikumus.
Kopā ar vīru atradām iespēju pat aizbraukt uz Izraēlu, lai izmantotu Nāves jūras dziedniecisko fenomenu. Tiesa, gribēdama ieraudzīt pēc iespējas vairāk tās zemes jaukumu, kāju pārpūlēju un salauzu otrreiz, taču tas jau pieder pagātnei.
– Kāda ir jūsu saistība ar jogu?
– Ir dažādas valodas, kurās Augstākais – Dievs vai Visums – mūs uzrunā, bet pamatpatiesības, kas ļauj cilvēkam nodzīvot nesalauzītu mūžu, atrodamas jebkurā reliģijā. Kristīta esmu katoļticībā, taču bez dzelžainā stiegrojuma, kas liek nešauboties pieņemt visas tās izpausmes. Tad gadījās izšķirīgs notikums. Man nomira mamma, un tuvi cilvēki paskaidroja: lai viņas dvēsele varētu mierīgi aiziet, tev vajadzīga grēksūdze. Devos ar šo lūgumu pie priestera. Kristīta? Jā. Precējusies? Jā? Baznīcā laulājāties? Nē. Tad mums nav ko turpināt!
Bet runa taču par cilvēka dvēseli – man nepieciešams savu mammu pavadīt mūžībā. Nē, mums nav par ko runāt! Pamatīgā šokā aizskrēju pie onkuļa Leonīda: ko darīt? Nomierinies, viņš teica, uz mana naktsgaldiņa atrodas Bībele. Paņem to un izrunājies ar Viņu bez vidutājiem. Kā akmens nokrita no sirds. Zinu, ka mammai tas palīdzēja. Bet kopš tā brīža bija grūti atgriezties pie grēka izpratnes, kas tik ļoti velk uz leju. Dvēsele laikam alka tikt uzrunāta citā valodā. 2000. gadā atradu jogu, vēl pēc gada – dzen meditāciju; kopš tā laika jūtos vairāk piederīga budismam. Gan pati mācība, gan cilvēki, kurus uz šā ceļa satiku, būtiski mainījuši manu dzīves uztveri.
Gribi uzzināt savu pagātni? Paskaties uz tagadni! Gribi uzzināt nākotni? Vēro tagadni! Cilvēks, kurš kaut ko dara, var arī kļūdīties, bet tas nav grēks, kas visu laiku velkas līdzi. Jārēķinās ar ko citu: dari labas lietas vai kļūdies, visam ir sekas, ar kurām ir un būs jātiek galā. Tāpēc, nestiepjot līdzi pagātnes nastas, esi šeit un tagad un, visu savu enerģiju ieliekot šinī brīdī, to, kam ķeries klāt, izdari tik labi, cik vien iespējams.
– Būdama vecās dzīves Žanna, rīkojāties citādi, enerģiju taupot?
– Visā, kas darīts, esmu likusi iekšā maksimumu, tikai toreiz motivācija bija citāda. Skolā teicamniece, beidzot Universitāti, sarkanais diploms – esmu kibernētikā specializējusies ekonomiste matemātiķe. Pēdējā kursā apprecējāmies, vīrs pēc Civilās aviācijas inženieru institūta pabeigšanas tika norīkots darbā uz Sibīriju, un es lielā degsmē līdzi. Lai ir grūti – pārbaudīt sevi! Vēlāk pārcēlāmies uz Pjatigorsku, jo vīrs man no Ziemeļkaukāza, abi zinātniskās pētniecības institūtā strādājām ar datoriem. Neprātīgi ilgojos pēc Latvijas un pamazām izdevās pierunāt vīru uz šejieni atgriezties. Darbs tikko dibināta celtniecības tresta datornodaļā. Bērni – angļu skolā, lai vairāk interesantas aizņemtības. Taču mainījās laiki un kļuva aizvien grūtāk saprasties ar cilvēkiem, kuri spieda darīt arī to, kam nepiekritu. Mūsu trestā spēcīgi uzdarbojās interfronte, savukārt es ar visu sirdi biju par neatkarību. Aizgāju uz privātu uzņēmumu par sekretāri. Drīz sapratām, ka no algas, ko abi saņemam, ģimenes uzturēšanai pietiek labi ja divām nedēļām. Pārējais jāaizņemas no vecākiem.
Tas bija 1993. gadā, kad kratīju sirdi bijušajam priekšniekam, kurš tolaik jau dzīvoja Izraēlā: laikam jau nāksies pievienoties tiem, kuri brauc uz Poliju tirgoties. Viņš: tikai ne to, sēdi un domā! Pēc mēneša zvanīju viņam, jo biju izdomājusi: Arkaša, vai nevari man tur nopirkt īsti labu šprici? Kam tev tāda? Es izdomāju – mēs taisīsim biznesu ar tortēm, un krēma spiešanai tāds pamatīgs medicīnas instruments visnoderīgākais.
– Kibernētiskās kūkas?
– Tā ir vīramātes recepte, ar ko mans topošais vīrs, atnācis lūgt manu roku un sirdi, savukārt iekaroja vecāku sirdis. Uz kādu laiku nozudis mammas virtuvē, viņš pārsteidza mūs ar pasakainu torti no septiņām plānām medus mīklas kārtām. Tas ir filigrāns darbs, kur jāuzķer pareizā temperatūra, visu jāveic zibenīgi ātri un precīzi. Vajadzīgs arī īpašs krēms, kam īstā garša vien tad, ja visi produkti dabiski un augstākā labuma.
Tā, dienā strādājot algas darbā, vakarā savā virtuvē rāvām vaļā kūku biznesu. Pirmie kundes bija no paziņu loka: tavā dzimšanas dienā bija tik forša torte, izcep arī man! Drīz sapratām, ka ar to vien tālu netiksim. Andelēsim paši! Nopirkām gadatirgū vietu, vīrs pārdevējs, uz galda vairākas kārbas ar gatavo produkciju.
Viņš izturēja tikai pusstundu – neērti esot. Stājos viņa vietā. Pienāk pāris: cik maksā? 300 repši (tagad tas būtu divi lati). Sieva: tu traks – tādu naudu izmest! Es tev mājās labāku izcepšu. Nevienu pašu nepārdevām. No kauna var zemē ielīst, jo pilsētā mani daudzi pazina, bet nu bija skaidrs, ka paši kūkas vairs netirgosim. Atradām kontaktus ar pirmo kooperatīvo kafejnīcu Daugavpilī, un – aizgāja. Domājām, kādu izstrādājumam dot nosaukumu. Es ierosināju pēc uzvārda – Jeļisejevskaja, kā sauc lepnākos Maskavas un Pēterburgas veikalus, bet vīrs uzstāja, lai labāk kaut ko ar mani saistītu. Tā arī palika – medus kūka Žanete. Ļoti svarīgs kvalitātes garants: to, kam dod savu vārdu, nekādos apstākļos nevar izdarīt slikti. Mūsu Žanetei bija milzu piekrišana – to pirka ne tikai vietējie, bet arī veda uz Vāciju, Izraēlu, Krieviju.
Ģimenes biznesa romantika: vīrs cep, sieva spiež puķes, dēli līmē kārbas, sievastēvs izvadā gatavo produkciju pa kafejnīcām, un darba duna norimst tikai pēc diviem naktī. Tā turpinājās vairākus gadus, līdz brīdim, kad jaunākais dēls reiz ap pusnakti pajautāja: mammu, vai arī šodien vakariņu nebūs?
Būs! Turpmāk vakariņas būs katru dienu.
Atradām telpas, iegādājāmies iekārtas, pieņēmām darbā trīs cilvēkus.
Tikām līdz pārliecībai, ka mazais ģimenes bizness tam arī domāts – pieklājīga dzīves minimuma nodrošināšanai, lai mierīgi var izvilkt no algas līdz algai. Un vēl līdz brīdim savā attīstībā, kad saproti: bērni izauguši, ikdienišķie pienākumi izpildīti. Bet vai tas ir viss, kas tev šajā dzīvē bija jāpaveic?
– Ikdiena uzšūpoja līdz tādām pārdomām vai kāds īpašs notikums?
– Izlasīju Dienā sludinājumu, ka angļu sponsorētais PHARE projekts meklē cilvēkus, ko apmācīt par biznesa konsultantiem. Sajēdzot, kāds ir mazais bizness, kāpēc nevarētu tajā paskolot vēl kādu, ja man piedāvā iespēju uzzināt, kā tas vislabāk izdarāms? Taču jau pirmajā intervijā ar britiem sacīju: es varēšu strādāt tikai pusslodzi, jo man jācep kūkas.
Bet tas izrādījās mans lauciņš tik ļoti, ka ierāva līdz matu galiem. Tajā laikā jau biju izslimojusi pārliecību, ka labās idejas vislabāk atrod adresātu, ja paustas publiski, kā tas bija neatkarības sākumgados. Jāsāk no mazā. Vispirms – lai es pati ar sevi tieku galā. Tad – lai ģimenei labi. Tikai tāds labums var vērsties plašumā – līdz tam, kad visiem labi.
Izgājusi apmācību, kopā ar domubiedriem iesaistījos vairāku ražošanas kvalitātes uzlabošanas un personības attīstības projektu īstenošanā, organizējām un vadījām personības attīstības kursus Latvijas sievietēm. Viss, ko stāstīju citiem, bija arī pašas pārliecība: sēžot tumsā un bēdājoties, ka nekā nav, uz pozitīvām pārmaiņām nav ko cerēt. Ja gribi, lai ir gaišs, iededz svecīti vismaz savā mājā. Sīkā liesmiņa ne tikai apgaismos tavu istabu, bet, starojot uz āru, darīs gaišāku arī pasauli. Vēl kādam liks noticēt: arī es tā varu.
Ja esam pieraduši savās problēmās vainot tikai citus, pārslēgties uz tādu domāšanu ir grūti. Tie citi, sliktā valdība, neko nedara. Vīrs nav tāds, kādu esmu pelnījusi. Es pati – galīgi dumja. Ja vaininieku meklēšanā sākas arī sevis iesaistīšana, tas jau pirmais solis risinājuma virzienā. Sākt no sevis, savas mājas, tuvākās apkārtnes, tikai tad mainīsies tas, kas augšā.
Visā, kam pieskaries, kļūsti Meistars – Meistars tad, kad esi māte, kad grimsti meditācijā vai darbojies profesijā. Dari to tik labi, cik vien šajā momentā spēj. Rīt būs cits brīdis, tad varbūt rīkosies citādāk.
Tāpēc – katrs pats spēj būt un viņam jābūt atbildīgam par savu dzīvi, par savu veselību. Tikai tad, ja šis līmenis sakārtots, pamazām sakārtojas arī pasaule.
– Bet vai kāds var justies pasaulē viens, kur tikai pats sev draugs un par sevi atbildīgs? Visiem jāiziet pārbaudes, un svarīgākās no tām – pāra attiecības, ģimene. Kur pati radāt prasmi tās sakārtot?
– Bērnus audzinot, vienmēr esmu turējusies pie principa: jūs varat manī neklausīties, taču ļaujiet izteikt savu viedokli. Ņemt to vērā vai ne – pašu ziņā. Dēlus kopš mazotnes esmu uzskatījusi par saviem skolotājiem arī ļoti tiešā nozīmē. Puikas jau agri brīvi runāja angliski, sāka vācu valodas apguvi. Es uzreiz pie priekšnieka: kā būtu, ja darbavieta man finansētu angļu valodas kursus – dokumenti taču jākārto arī svešvalodā.
Līdzīgi ir tagad, kad abiem jau ģimenes.
– Arī vedeklas ir jūsu skolotājas?
– Viena no Daugavpils, ienākusi mūsu ģimenē uzreiz pēc 12. klases, bet otra no Marokas. Cita kultūra, cita pieredze, cita attieksme pret pasauli un ģimeni.
Vedeklas uztveru kā savas meitas. Man viņu rīcībā šis tas var nepatikt, viņas var arī nesaukt mani par mammu, tas nav svarīgi. Mana nostāja – ja dēli izvēlējušies tieši šīs sievietes, viņiem tās ir pašas labākās. Mans uzdevums – pieņemt to un palīdzēt, ja mana palīdzība tiek lūgta, taču ar savu degunu viņu lietās nebāzties.
Atšķirīgas, bet abas mīļas, un no abām iespējams mācīties. Arī pārdomājot, kāpēc mums ir tik daudz skaistu, izdarīgu un izglītotu sieviešu, bet tik maz laimīgu. Izglītība diemžēl vai par laimi nedod to, kas silda sirdi un vajadzīgs dvēselei, jo tad pirmajā vietā nereti tiek likts nevis īstais ES, tas, kurš ir mīlošais un Dieva mīlētais, bet ārišķīgais un sabiedrības priekšstatu veidotais ego: kā es teicu, tā jābūt.
Laimīgu var darīt tikai harmoniskas attiecības. Ja, parādoties bērnam, uzmanība tiek tikai viņam, bet vīrs jūtas atstumts, harmonija zūd. Šķiet, ka Austrumu sievietēm to saglabāt un stiprināt izdodas vieglāk un dabiskāk.
– Pati šādu harmonijas likumu mācējāt lietot?
– Mans vīrs ir arī pirmais vīrietis manā dzīvē. Visos pārbaudījumos, ko mūsu savienība izturējusi, man nav bijis šaubu, ka cilvēks, ar kuru esmu kopā, ir mana īstā un labākā izvēle. Oktobrī svinēsim savas laulības trīsdesmit trešo gadadienu.
Bet sakārtot attiecības nenozīmē iztikt bez krīzēm, dažkārt ļoti sāpīgām. Es tādās reizēs esmu tvērusies pie pārliecības, ka neko nedrīkst turēt ar spēku. Arī kopdzīvē cilvēkam jāļauj būt brīvam savā izvēlē, jo neviens nav otra īpašums. Pat tad, kad, šaubu un savas impulsīvās sievietes dabas plosītai, man ir nācies sev vaicāt: ko es vēlos – lai viņš ir kopā ar mani vai lai ir laimīgs? Un sirds atbilde vienmēr bijusi: lai ir laimīgs. Mūsu situācijā tas nozīmējis – laimīgi abi. Arī jaunā iespējā iepazīt vienam otru. Arī spējā piedot. Pa īstam. No sirds.
To gan tikai nesen esmu sapratusi, ka pārāk vēlu atšifrēju gudrību, ko viņš varbūt pat neapzināti bija uzrakstījis uz pirmās man dāvinātās fotogrāfijas: “Manai otrajai balsij. Ceru, ka spēsim sadziedāties.” Mēs sapazināmies studentu celtnieku vienības aģitbrigādē: spēlējām ģitāru, dziedājām.
Es raksturā allaž esmu bijusi uzkrītoši līdzīga savam tētim. Ķeirānu dzimta, tā man bieži teica, bet tas nozīmē: noteikta, strikta, zina, kā vajag, un var uzsist galdā dūri, lai to atgādinātu. Vīrišķais aspekts uz āru. Turklāt esmu arī Lauva. Tā ir Saules zīme – spīdēt, būt pirmajai, noteikt lietu kārtību. Kāda gan otrā balss? Ilgi spēlēju pirmo vijoli. Tikai pirms gadiem septiņiem astoņiem saistībā ar jogu un meditācijām beidzot nāca saprašana: atslābsti taču. Karavadonim sevī dod brīvību profesionālajās izpausmēs, bet mājās pārej uz otro balsi.
Tā ir mana pārliecība: attiecības ģimenē ir joma, par ko atbildīga sieviete. Ja viņa šajā pienākumā ir Meistars, mājās valda gaisotne, kurā gribas tverties gan vīram un bērniem, gan pašai. Lai kā mainās laiki, darbs un materiālais nodrošinājums tomēr vairāk iederas vīrieša atbildībā.
Sevis realizēšana – tā ir cita lieta. Tai nav dzimuma.
– Jums sevis realizēšanas atvēziens ļoti plašs – no atzītas profesionalitātes līdz garīgo meklējumu dziļumiem. Vai tas vienmēr atrodas līdzsvarā ar citu interesēm?
– Vīram sākumā bija ļoti grūti pieņemt manus garīguma meklējumus. Īsta biznesa sieviete ar visām uzņēmējdarbības peripetijām, tas jā, bet kāpēc joga? Pamazām izrādījās, ka gluži kaitīga tā nemaz nav. Iepriekš pēc darbdienas bieži biju tik pārgurusi, ka vakarā tikai ieslēgt televizoru, kaut ko uzkost un gultā iekšā. Pēc jogas nodarbībām – atgriežos pilna enerģijas, ar prieku pagatavoju ne tikai vakariņas, bet arī pusdienas nākamajai dienai, ar visiem izrunājos. Vairs nav pamata šādu manu enerģijas bateriju uzlādētāju apstrīdēt.
Bet kāpēc vēl dzen meditācija? Kāda jēga stundām ilgi nekustīgi sēdēt uz paklājiņa un blenzt vienā punktā?
Zinu, ka mums visiem, arī man, piemīt neapzināta vai pat apzināta vēlme citus kontrolēt. Lai otrs dara tikai to, ko par labu atzīstu es. Tāpēc, respektējot vīra attieksmi, savas jogas un meditācijas mantiņas turēju atvilktnē. Lai lieki nekrīt acīs un neraisa pretenzijas. Starp tām arī kādu īpaši dārgu kaligrāfiju, ko mans dzen meditācijas Skolotājs uzdāvināja pēc tam, kad divas nedēļas biju pavadījusi viņa vadītajā klosterī Japānā.
Un tikai nesen vīrs pastāstīja, ka tajā vienīgajā naktī, ko pavadījis mājās, kamēr pie manis reanimācijā dežurēja dēls, viņš pēkšņi skaidri sapratis: lai Žanna dara visu, ko vien uzskata par pareizu, bet lai tikai atgriežas, lai izdzīvo. Atradis un nolicis goda vietā šo kaligrāfiju, kurā saskatāmais hieroglifs līdzinās burtam Ž. Tas budismā apzīmē jēdzienu pacietība, taču nevis mūsu ierastajā uztverē: sakod zobus un ciet, bet senjapāņu interpretācijā: apgūt viedu lēnprātību.
Redzēt pasauli, kāda tā ir, tieši tādu to pieņemt un mīlēt. Ieskaitot arī sevi.
– Kā šī hieroglifa vēstījums izpaužas jūsu ikdienā, ko vērsis tajā citādāku?
– Nesen draudzene prasīja, vai man ir ļaudis, kuri tā īsti nepatīk. Nācās atzīt, ka nav. Esmu sapratusi, ka cilvēki nav ne labi, ne slikti, tikai dažādi savos uzskatos un dzīves pieredzē. Vai, kā nesen sacīja kāds paziņa, nav ne draugu, ne ienaidnieku, jo visi ir skolotāji.
Ko tālāk? Redzēt un pieņemt, ka tā ir tava vide, un tieši tādu to arī mīlēt, apzinoties, ka visi ir viens, bet viens ir visi. Gribi to savādāku? Vērs citādu sevi!
Kad pārcēlāmies no Daugavpils uz Piņķiem, man te tik ļoti patika, ka gribējās izdarīt kaut ko labu arī tiem, kas tuvākajā apkārtnē. Tā 2008. gadā izveidoju un sāku vadīt vietējo jogas grupiņu. Izrādījās, ka tā cilvēkiem ļoti vajadzīga.
Avārija it kā atvērusi durvis uz aizvien jaunām iespējām – ikrīta meditatīvajās pārdomās atklāsmes nāk cita pēc citas. Un gluži neticamas iespējas tās īstenot. Pirms gada septembrī izdevās netālu no savas mājas izveidot dzen meditācijas un jogas centru.
Viena no pēdējām vēlmēm – jogas un meditāciju grupa cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, tādiem, kuriem ir muguras un roku vai kāju problēmas. Es tās tagad labi pārzinu no pašas pieredzes, mums būs viegli strādāt.
Nebūt neuzstāju, ka visiem jāmetas uz jogu vai meditāciju, bet skaidri zinu: esam šeit atnākuši, lai katrs pildītu kādu tikai sev paredzētu uzdevumu, un daudziem joga var palīdzēt to paveikt labāk. Bet varbūt mums visiem ir arī kopīgais uzdevums – satikties ar sevi, bet tas nozīmē – ar Dievu. Vispirms ieraudzīt Dieva atspulgu sevī, pēc tam ikvienā, ar kuru dzīve salikusi kopā. Vienā vārdā to var nosaukt – attiecības. Nevis bēgt no tām, kas sāpina, bet izanalizēt – kāpēc šāda situācija man dota. Kādas mācības man no tās vajadzētu paņemt? Tam vērts tērēt savu laiku, turklāt saprātīgi – nedarot to, kas nav jādara, pat tad, ja tas patīk. Bet vienlaikus nepaskrienot garām savam uzdevumam, pat ja tas šobrīd nešķiet no patīkamākajiem.
Gribas čīkstēt, ka darbs, ko dari, nepatīk, nesniedz gandarījumu? Bet vai tas nenodrošina iztiku tev un ģimenei? Iemīli darāmo kaut vai tikai par to!
Mans meditācijas skolotājs labi pateicis: mēs visbiežāk nogurstam nevis no tā, ko darām, bet no domām, ko domājam, kamēr šo darbu veicam. Nav lielāka spēku izsūcēja par pukošanos: ai, kā man riebjas, ai, cik apkārt visi stulbi.
Mācīšanās redzēt pasauli, kāda tā ir, nevis kādu esam to iedomājušies, bieži skatot tikai caur savu ierobežojošu priekšstatu restītēm – tas ir uzdevums arī ārpus jogas, ārpus dzen meditācijām.
– Kādas paliktu jūsu sirdsidentitātes, ja viss liekais tiktu paņemts nost?
– Sākšu ar sava budistes vārda – Koetsu – pieminēšanu. Tulkojumā no japāņu valodas tas nozīmē mirdzošais prieks. Vadot dzen meditācijas un jogas centru, esmu Koetsu. Rūpējos, lai gan pašai, gan citiem būtu vieta, kur atnākt, lai satiktos ar savu dvēseli.
Nākamā identitāte – laimīga sieviete, kura lepojas, ka spējusi apgūt mūža svarīgākās mācības, jau trīsdesmit trīs gadus ejot pa dzīvi rokrokā ar vienu vīrieti. Tas, ka esmu mamma, vecmāmiņa, vīramāte – tikai atvasinājums pārliecībai, ka sieviete ir stipra kopā ar vīrieti.
Bet trešajā vietā ir mana profesionālā darbošanās organizāciju vadības un personības attīstības jomā; esmu pārliecināta, to darīt varēšu vēl ilgi.
Pēc avārijas man aizvien svarīgāki kļūst Raiņa vārdi: gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais – neatņemams. Tas attiecas uz visu – garīgās izaugsmes ceļu, sievietes sūtību, profesiju.
