Mirdzēšana paaudžu kopspēlē 0
Ģimenes saites, saknes, zari un atzari nereti kļūst par dzīvinošu pamatu dzimtu muzikālai pēctecībai, tradīciju stiprumam un reizēm arī zvaigžņotai mirdzēšanai. Tādi ir arī Osokini – tēvs un dēli – Sergejs, Georgijs un Andrejs. Lai arī viens otram viņi visādā ziņā ir tuvi, tomēr arī atšķirīgi – mākslinieciskās pieredzes ziņā, tās ilgumā, personīgajā gaumē, prioritātēs attiecībā uz repertuāra izvēli.
Kopīgas ir kvalitātes – stila izjūta, muzikālās domas dziļums, tehniska spozme. Pārliecība un smalkums, kas atklājas arī jaunajā albumā. Tajā pianisti ietvēruši latviešu komponistu klaviermūziku, bet nacionālā skaņu ierakstu kompānija “Skani!” iekļāvusi valsts simtgades programmā.
Kopš tvarta publicēšanas jau pagājis labs laiks, taču programmas aktualitāte uz valstiskuma simtgades svinību viļņa vēl nav noplakusi, atstājot paliekošu nospiedumu. Latviešu komponistu klavierrepertuārs nebūt nav neaptverami plašs, bet radošās ieceres nereti realizējušās miniatūrās formās, ko es drīzāk sauktu par latviešu mūzikai piemītošu lakonismu. Arī jaunajā albumā dominē miniatūra.
Katram pianistam atvēlēts savs lauks un savi komponisti – neoromantisko Pēteri Vasku (1946) un romantiski neoklasicistisko Ādolfu Skulti (1909–2000) spēlē Georgijs, ekspresionistiskas, neoklasicistikas līnijas, kas brīžam sasniedz blīvi monumentālu vērienu, veido Sergejs Osokins Jāņa Zālīša (1884–1943) un Jāņa Ivanova (1906–1983) darbu interpretācijās, savukārt Andrejs interpretē mūsu laikabiedra Artura Maskata (1957) un latviešu profesionālās mūzikas ciltstēva, universālista Jāzepa Vītola (1863–1948) darbus.
Tādējādi tiek aptverti vairāki laikmeti, katrā iezīmējot savu krāsu un īpatnību. Aiz albuma ietvariem palikuši vairāki neapšaubāmi hrestomātiski autori. Taču šī ieraksta mērķis nebūt nav antoloģijas izveide. Tas, ka hronometrāžā ierobežotais ieraksts rada teju antoloģijas iespaidu, ir trumpis un pozitīvais blakusefekts.
Pianistu kopdarba pārsteigums ir Sergeja Osokina atskaņotie Jāņa Zālīša jaunības gados rakstītie miniatūrdarbi ar mūzikas valodas meklējumiem modernisma virzienā.
Savukārt spēcīgāko māksliniecisko iespaidu rada Sergeja Osokina interpretācijas, kas atklāj Jāņa Ivanova muzikālās izjūtas eksistenciālo, gandrīz depresīvo šķautni. Taču albumā neapšaubāmi mirdz visi trīs pianisti. Brāļu romantiskā emocionalitāte un vēriens prevalē, radot atturīgā skaņuraksta un pianistu dabiskā temperamenta interesantu simbiozi, kas triumfē Vītola “Viļņu dziesmā” (Andrejs Osokins).
“Lata Donga”. Pavisam cita pasaule. Un atkal – vienas ģimenes uzburta. Trijās paaudzēs šajā dzimtā koptas tautas tradīcijas un ticis muzicēts. Andris Kapusts, Aīda Rancāne, un viņu meitas Asnate un Aurēlija Rancānes kopā ar domubiedriem Tobiasu Illingvorsu (Illingworth), Staņislavu Judinu, Sergeju Ancupovu un Uģi Vītiņu rada “Variācijas”.
Izceļ variantveidīguma dominanti, kas tik ierasta teicēju un tautas muzikantu dzīvajai tradīcijai, un veido mūsdienīgu folkloras mantojuma versiju. No vienas puses, mūziķi strikti turas pie autentiskuma, tradicionālās dziedāšanas manieres un teksta. Viņi respektē vēsturiskos pierakstus, kuros fiksēti dažādu Latvijas novadu materiāli – gan tautas daudzbalsība, gan senie Latgales balsi, gan Kurzemes līgotnes.
Tajā pašā laikā ap šo materiālu tiek uzburta īpaša gaisotne ar elektroniskās mūzikas un akustisko instrumentu iespējām, izmantojot pasaules mūzikas vēju nestos žanriskos un stilistiskos paņēmienus un dažbrīd ļaujoties Latīņamerikas vai kāda cita pasaules nostūra ritma, instrumentālo paņēmienu, stila elementu krāsām.
Sārods, dafs, darbuka, zvanga, dūdas, kokles, saksofons, kontrabass, klavieres… Instrumentu tembrālās iespējas ļauj veidot fantastiskas atmosfēras, kas liek mest mazliet skumju skatienu pagātnē, itin kā tiecoties, bet neiekļūstot aizgājušajā pasaulē.
Kā lūkojoties acīs teiksmainai, skumjai un skaistai senmātei, vai itin kā ieskatoties acīs visu govju ķēniņienei un pēkšņi sajūtot savādu, droši vien no senčiem mantotu pietāti un apbrīnu.
Spēcīgākais elements šajā skaniskajā kopumā ir latviešu tradicionālās mūzikas autentiskais kodols un spēja neizkust pasaules vēju brāzmās. Ne jau velti grupas nosaukumu veido vārdi no divām senām indoeiropiešu valodām: hindu/sanskrita (telugu) un latgaļu valodas (“lata” sanskritā nozīmē ložņājošs augs, zieds, meitene vai arī slaida, smalka sieviete, bet “donga” latgaliski traktējama kā “stūris, kakts”, simboliski – dievību un garu mājvieta). Ieraksta kvalitāte – lieliska. Lietpratīgs ir informatīvais buklets (Mārtiņa Boiko teksts), kurā ietverta informācija par katru albumā iekļauto dziesmu, tās fiksēšanas laiku, teicējiem un pierakstītājiem.
