Mirdzas Ķempes neatļautā dzīve 0
1. un 2. martā Benjamiņas namā (tagadējā “Europa Royal Hotel”) ar jaunu sparu pie skatītājiem atgriežas dzejniecei Mirdzai Ķempei veltītā izrāde “DZEJNIECE. Mirdzas Ķempes mīlestība”. Viļņa Vēja sarakstītajā stāstā dzejnieces lomā aktrise Raimonda Vazdika, bet viņas mūža nogales vīriešus spēlēs aktieri Andris Bulis un Ģirts Šolis, kurš ir arī izrādes režisors.
Vēl ar iepriekšējo nosaukumu “Īsie zibsnīgie mirkļi” izrāde, savu skatuves dzīvi sākusi Nacionālajā teātrī 2001. gadā, izpelnījās skatītāju un kritikas atsaucību, tiekot nominēta vairākām “Spēlmaņu nakts” balvas kategorijām. Tās veidotāji ielūkosies kādreiz slavenākās latviešu mīlas dzejnieces dzīves pēdējā posmā, atklāti runājot par dzejnieci un cilvēku padomju gados, ieskatoties kādreizējās “tautas dzejnieces” dzīves aizkulisēs, par kurām toreiz nerunāja – viņas pēdējo laulību ar homoseksuālu vīrieti, kurš turklāt bija uz pusi jaunāks kā pati dzejniece.
“Darbība notiek 50. gados, kad Mirdza Ķempe ir, kā pati izteikusies, “ne jauna, ne veca”, bet vientuļa un jau sacerējusi testamentu. Negaidīti viņas mājās un arī dzīvē ienāk Linards Naikovskis – izskatīgs jauns cilvēks, kurš drīz vien kļūst par dzejnieces vīru. Viņam izveidojas saspīlētas attiecības ar Ķempes uzticamo šoferi Žani, un arī sarežģījumi laulības dzīvē nav tālu…”
Dramaturgs Vilnis Vējš Ķempes lomu rakstījis speciāli aktrisei Raimondai Vazdikai. Aktrise atzīst – stāsts par padomju laika dzejnieci viņai bijis pārsteigums. “Par Mirdzu Ķempi līdz Viļņa piedāvājumam nebiju interesējusies kopš skolas laikiem. Iedziļinoties viņas biogrāfijā, atklāju, ka tā ir ārkārtīgi saistoša – dzejniece ir dzīvojusi ļoti bagātīgu dzīvi, un mani kā cilvēku visvairāk saista viņas personības lielums. Manuprāt, mūsu izrāde ir par to, ka vajag atļauties dzīvot tā, kā jūti. Nebaidīties no apkārtējo nosodījuma. Darīt lielas lietas! Lai arī viņa ir sadarbojusies ar padomju varu – bet tajā laikā daudzi sadarbojās –, viņa pati dzīvoja savu, neatkarīgu dzīvi, ar savu pēdējo vīru pat laulājās baznīcā, neskatoties uz to, ka viņa bija Rakstnieku savienības jauno autoru semināra vadītāja.”
“Kopumā šī izrāde ir arī labs kultūrvēsturisks, izzinošs materiāls – ir ļoti daudz dokumentālu kadru, video, audio, šī izrāde daudz pastāsta par to laiku kā tādu, tādēļ tā noteikti nav tikai tiem, kam viņas dzeja bijusi skolas obligātās literatūras sarakstā. Protams, kā aktrise es vienmēr attaisnošu savu varoni – es viņu ļoti saprotu. Mēs visi dzīvojām tādā laikā, kāds bija dots, un es saprotu, kādēļ viņa izvēlējās dzīvot tā. Ne velti viņas mīlestības dzeja ir dziļa un daudzšķautņaina,” saka R. Vazdika, piebilstot, “man nebija grūti iedomāties Ķempi padomju laika dzīvē, tomēr pieņemt to, ka viņa uz skatuves dzied – tas sākumā likās dīvaini. Tomēr zinu, ka daudzas pagātnes personības, arī Kristus, uz skatuves dziedājuši, lai atceramies Endrū Loidu Vēberu, kurš licis dziedāt pat Kristum, tad saprotu, ka teātrī viss ir iespējams.”
