Apmāni pats sevi 0
Es no jauna mācījos ēst un tas bija jautri: jaunie noteikumi mudināja izgudrot kaut ko, lai gūtu prieku, nepārkāpjot tos. Es pati nonācu pie tā, ka nevēlos vakarā būt izsalkusi, jo pusdienās ēdu ceptu cūkgaļu, kurā lielāks skaits kaloriju, cik vienā lielā gabalā vārītas vistas, un pat ar dārzeņiem! Es pārstāju pārliet salātus ar majonēzi – ar jogurtu vai citrona sulu arī garšīgi, bet porcija var būt lielāka un kaloriju – mazāk.
Ja zinu, ka pārnākšu vēlu un būšu izsalkusi, es atstāju kādu kaloriju “rezervi” un varu ēst arī stundu pirms gulētiešanas, nevis četras piecas stundas pirms, kā notika ievērojot “neēd pēc sešiem”. Starp citu, ar laiku, kad jau iegāju ritmā, es iemanījos apmānīt sevi arī te: uz nakti atstāju mazāk kaloriju. Bet tas nāca pats no sevis, nevis ar spiedienu “tā jābūt” vai “tā vajag”. Porcijas samazinājās, bet pasēdēt pie galda ar draugiem vai ģimeni vēlos – tā es sāku ēst lēnām, paildzinot baudu.
Tikai tagad es saprotu, ko nozīmē ēšanas bauda! Agrāk es varēju apēst desmit cepumus un nejust tādu prieku, kā šobrīd no viena! Es iemīlēju pavisam citus ēdienus. Pārvērtēju, tā varētu teikt. Samierinājos, ka visu dzīvi būs jāseko līdzi ēšanas paradumiem: īslaicīga diēta nepalīdzēs. Es atklāju dažus produktus – piemēram, diētiskie eklēri.
Pirmajā mēnesī es zaudēju desmit kilogramus, otrajā sešus. Pirmais mērķis bija: divciparu skaitlis uz svariem un pēc četriem mēnešiem svinēju uzvaru. Tad es gribēju svērt 80 kilogramu kā 20 gados savās kāzās. Tad – 65 kilogramu kā mana meita. Tagad es sveru 65-67 kilogramu.
Atslodzes dienas
Atkārtoju – es ēdu visu, ko gribu. Pārsniedzu normu – rīt vienkārši atskaitīšu no tās dienas normas vakardienas pārmērības. Bet biežāk iekļaujos dienas normā. Starp citu, zaudēt svaru palīdz dienas, kad atļauj sev visu. Tu zini, ka būs diena, kad varēsi apēst kaut ziloni, un tas palīdz noturēties. Sākumā es to darīju reti – reizi mēnesī. Tagad biežāk. Bet zini, zilonis vairs neielīdīs: kuņģis jau pieradis pie citiem apjomiem. Es pamanīju, ka šajās dienās pārsniedzu normu tikai par 300-400 kalorijām. Tas ir sīkums.
Ūdens, uguns un hanteles
Nav obligāti sākt nodarboties ar sportu pirmajā dienā, kad nolem ēst citādāk. Vispirms jānostabilizē režīms. Ja krasi samazini kaloriju daudzumu, un vēl tērē tās sportā, – tas būs ļoti grūti, bet lieks stress samazinās apņemšanos. Es nometu 40 kilogramu, izmainot tikai ēšanas paradumus. Pēc tam sāku intensīvi nodarboties ar sportu – peldēšanu, un trīs reizes nedēļā iet uz kardio un spēka treniņiem. Svarīgi, ka es sāku nodarboties ar treneri, bet grupā, nevis individuāli – tas nav tik dārgi.
Un vēl – es sāku skriet, bet ne uzreiz! Skriet ar lielu lieko svaru ir bīstami locītavām. Agrāk es domāju, ka man nepatīk un neprotu skriet, skolā tiku atbrīvota no skriešanas, bet tagad es varu noskriet 12 kilometru. Tiešām palīdz arī vienkāršas pastaigas. Nevajag braukt 2-3 pieturas ar autobusu vai metro, ja vari iet kājām.
Skalpelis un botokss: jā, man bija plastiskā operācija
Vai man bija grūti? Ēst jaunā veidā nav tik grūti, kā pieņemt pārmaiņas sevī. Svars zuda, bet es sev nepatiku. Apģērbs vienalga izskatījās ne tā, āda nokarājās un uz vēderu un krūtīm es vienkārši nevarēju skatīties. Es izmēģināju visus veidus, lai nostiprinātu ādu bez ķirurģiskas iejaukšanās: peldēšana, trenažieru zāle, Šarko duša, masāžas, ietīšanas, maskas, saunas utt. Man teica: “Paskaties, kādi uzlabojumi pēc mūsu kursa! Būs nepieciešams to atkārtot”, bet es redzēju – efekts ir apaļa nulle. Vēlāk jautāju paziņām ārstiem: “Ja es nodarbotos ar sportu no pirmās dienas, viss būtu citādi?” Atbilde bija nepārprotama: nē, pie tāda svara zuduma visi šie ādas maisi ir garantēti.
Es nolēmu veikt plastisko operāciju un neko nenožēloju. Divus gadus pēc diētas sākuma man veica trīs operācijas: krūtīm – divas un vēderam – vienu. Krūtis vienkārši bija ļoti neglītas, bet vēders bez operācijas nevarēja iztikt – sākās problēmas ar vēdera muskuļiem. Uz krūtīm savilka ādu un ievietoja implantu – ārsts teica, ka man no dabas ir ļoti mazas krūtis – tas nu gan ir kaut kas! Nevaru nevienam ieteikt operāciju, bet man tā bija nepieciešama. Tas nav lēti un dažas dienas viss ellīgi sāp.
Trešajā vai ceturtajā dienā pēc operācijas es devos atpakaļ uz darbu. Rehabilitācija noritēja labi. Galvenais – atrast savu ārstu. Pēc trīs mēnešiem jau var sākt pamazām nodarboties ar sportu. Bet dzemdēt vienu gadu pēc operācijas nedrīkst. Nē, es neizslēdzu šādu iespēju. “Pēc četrdesmit gadiem dzīve tikai sākas”. Man ir 39 un man vēl nav sākusies!
Seja arī cieta – parādījās grumbas. Es regulāri apmeklēju kosmetologu: maskas, masāžas, pīlingi. Jā, man injicēja botoksu – neredzu tajā neko briesmīgu vai apkaunojošu. Un vēl injicēšu, ja būs nepieciešams. Galvenais – patikt sev.
Mans tētis zaudēja 50 kg
Man saka, ka konsultācijas par to, kā zaudēt svaru, jāsniedz par maksu. Es tā nevaru, esmu gatavs runāt par savu pieredzi, bet dot padomus… Viss ir individuāli. Esmu priecīga, ka varēju palīdzēt tuviniekiem. Mans tētis sver daudz vairāk nekā es un ir zaudējis 50 kg – iedvesmojās no manis un noticēja, ka tas ir iespējams. Viņam vajadzēja operāciju, bet operāciju galds nenoturētu viņa svaru un ārsti nemaz netiktu klāt vajadzīgajiem orgāniem. Ārsti viņam atteica. Pēc notievēšanas iztika ar laparoskopisko, nevis “griešanu”.
Mana māsīca, arī ļoti pilnīga auguma, sekojot manam paraugam nometusi jau 16 kg. Draudzene pēc Jaunā gada brīvdienām teica, ka pirmo reizi devusies uz darbu brīvi uzvelkamās biksēs un nav pieņēmusies svarā ne par gramu.
