Mīnus 26 kg. Jurita Krūma atklāti par līdzsvaru, svaru un ēdiena varu 0
Pavasara lietus, kā vienmēr, pārsteidz nesagatavots. Kavēju interviju. Kad ierodos vienā no miljona Rīgas kafejnīcu, mani sagaida smaidīgā Jurita Krūma. Trakā frizūra ir pazudusi, seja bez kosmētikas, un mugurā gaumīgs melns džemperis – mazāk ir vairāk. Pēc šāda principa Jurita dzīvo jau pāris gadu, kopš notika klikšķis un gada laikā jaunā sieviete atbrīvojās no 26 kilogramiem.
Īstā cīņa ar bulīmiju, bērnībā ieaudzinātiem ēšanas (ne)principiem un iekšējā līdzsvara meklējumi ar psihologa palīdzību sākušies vien tagad. Taču par visu pēc kārtas vienā no atklātākajiem stāstiem, ar kādu sieviete var dalīties.
Bērnība rasolu jūrā
Atverot bērnības bilžu albumus, Juritai vienmēr pretī skatījies laimīgs meitēns apaļiem vaidziņiem. “Vidusmēra cilvēks tik lielu uzmanību liekajam svaram bērnībā nepievērš. Esi apaļīgs – esi, bet tagad, pusgadu apmeklējot psihoterapeitu, ar kuru runājam arī par ēšanas paradumiem, saprotu – pirms desmit gadiem uzsākot patstāvīgu dzīvi, neveselīga ēšana pārauga citā līmenī, un tieši tur samilza manas problēmas,” skaidro Jurita. Kāds našķis vienmēr noderēja – cīņā ar stresu, garlaicību, kā atalgojums par labi nokārtotu eksāmenu. Visa domāšana un izpratne par ēdiena nozīmi un vērtību veidojās uz nepareizi būvētiem pamatiem, kuru saknes meklējamas bērnībā.
Jurita nāk Latgales, un bērnības atmiņas saistās ar nepārtrauktām svinībām un godiem. “Latgalē barošana un piebarošana ir nacionālais sporta veids. Man šķiet, ka vienīgais reģions, kur svētku ir daudz vairāk. Galdi klāti ar ne tiem veselīgākajiem produktiem – rasols, karbonādes, kas it kā ir vidējā latvieša ēdienkarte, bet mums tas tiešām bija ļoti lielos apmēros. Līdz ar to mana bērnība nesaistās ar veselīgiem ēšanas paradumiem vai izpratni par produktiem, kas vispār nepieciešami cilvēkam,” atceras Jurita, tagad saprotot, ka bērnībā neiemācītais atstājis stiprus nospiedumus viņas turpmākajā dzīvē un izpratnē par veselīgiem ēšanas principiem. “Skolās gatavo nākamos darbiniekus, bet man šķiet, ka ir jāsagatavo cilvēki dzīvei. Tieši par uzturu un sava ķermeņa izpratni vairāk ar jauniešiem būtu jārunā tieši skolas solā.”
Pidžamā pēc medus kūkas
Pirms trim gadiem Jurita sasniegusi bedres dibenu – pēkšņi atskārtusi, ka zemāk vairs nav kur krist. Viņas uzturs bijis pavisam vienkāršs: veikala rasols, karbonāde un dienišķā divu litru limonādes pudele. Tāda kā Rīgas alternatīva svinību galdiem Latgalē, bet, ja visu mūžu tā ēsts, nešķiet nepareizi.
“Stāvu veikalā un nekontrolēju, ko pērku. Tāds kā afekta stāvoklis,” Jurita dalās piedzīvotajā. “Vai guļu mājās, viss ir kārtībā, te pēkšņi saņemu nevēlamu e-pastu un jau nākamajā brīdī attopos, ka neatkarīgi no tā, vai ārā sniegs vai lietus, uz pidžamas ģērbju mēteli, lai ātrāk tiktu līdz veikalam un nopirktu kāroto, jo tajā brīdī vajag un savu raksturu nespēju kontrolēt.”
Lielākais draugs un ienaidnieks bijusi medus kūka. Viena kūka dienā. Citreiz divas, jo labi pastrādāts un ārā skaists laiks. “Beigās sapratu, ka ne ar ko neatšķiros no tā onkulīša, kas aiz manis rindā stāv ar lētāko degvīnu rokā, jo mēs abi nekontrolējam to, ko mēs darām,” spilgti savu stāvokli apraksta Jurita. Jautāta par klikšķi, kas viņu no salīdzinājuma ar alkoholiķi padarījis par veselīga dzīvesveida piekritēju, jaunā sieviete citē kāda psihoterapeita teikto. “Intervijā uz jautājumu, kādēļ cilvēki pieņem lēmumus, bet nerīkojas, viņš ģeniāli atbildēja: nav pietiekami slikti. Turpiniet krist, un gan jau pārmaiņas notiks. Tieši tā bija ar mani. No pašas apakšas.”
Uz trolejbusu nepaspēt
Pirms trim gadiem Jurita piedzīvoja zemāko punktu savā dzīvē, kad nevis vizuālais izskats, bet gan pašsajūta sāka traucēt ikdienas gaitās. Medicīniskajā grāmatiņā visi ieraksti vēstīja par veselīgu, jaunu dāmu, bet neizturamais diskomforts vairs neļāva ik rītu celties ar smaidu.
“Kad vairs nevarēju darīt to, ko mani līdzcilvēki, – ikdienišķas, vienkāršas darbības, piemēram, aizskriet līdz trolejbusam, no veikala pārnest mājās iepirkumu maisus, uzkāpt pa kāpnēm bez aizdusas, es zināju, ka ir laiks mainīties.” Sieviete uzreiz saprata, ka nespēs izmainīt līdz šim dziļi iesakņojušos dzīvesveidu viena pati, tādēļ izlēma netaupīt laiku, enerģiju un arī naudu, bet pieteikties privātām nodarbībām pie trenera, kurš ne tikai uzraudzīs sporta aktivitātes, bet arī sastādīs īpašu ēdienkarti.
“Pats pirmais lēmums, iepazīstoties ar treneri, bija pateikt visu patiesību, kas notiek manā galvā. Par neizpratni, kā pareizi veidot uzturu, par medus kūkām, kontroles zaudēšanu un vēlmi mainīties,” atceras Jurita. Vairs nekādas slēpšanās.
Unikālākais tērps
Gadu 3–4 reizes nedēļā trenējoties un pilnībā izmainot savu uzturu, Jurita atbrīvojās no 26 kilogramiem. “Tas pašai bija šokējošs sasniegums. Neuzskatu, ka svara zaudēšana bija lielākais ieguvums, bet tā sajūta, ka pirmo reizi mūžā tik lieliski jūtos savā ķermenī. Sievietēm, kas nav piedzīvojušas šādas pārmaiņas, iespējams, ir grūti to izprast. Dāmas parasti priecājas par kleitām un kurpēm, bet, manuprāt, neviens apģērbs nevar būt tik ērts un dārgs kā pašas ķermenis, ja to pareizi piegriež un uzšuj, jo tas ir visunikālākais tērps, kāds vien var būt. Un vissvarīgākais,” pēc notievēšanas atziņās dalās Jurita. Pirms pārmaiņām viņa savus kompleksus par augumu kompensējusi ar drosmīgu izskatu – grebenei līdzīgs matu sakārtojums, spilgti tērpi un vēlme izcelties, bet pēc sportiskā pārmaiņu gada viņa to visu atstājusi pagātnē un ar lepnumu valkā svarīgāko apģērbu – savu ķermeni.
Treniņš kā biznesa tikšanās
Par savu glābēju un jaunās dzīves ceļvedi Jurita izvēlējās spēka treniņus, kas līdzinās svarcelšanai. “Uzskatu, ka jebkurš sporta veids ir labs, ja netraumē un sagādā prieku. Bet paldies trenerim, kurš mani iepazīstināja ar spēka treniņiem! Ar katru treniņus dzīslās sāku just spēka pieplūdumu. Jau varēju aizskriet līdz tam nelaimīgajam trolejbusam! Varēju kustēties, justies brīvi.
Atceros, iespējams, muļķīgi bērnišķīgu izjūtu, kā priecājos, ka ik pēc mēneša varēju nopirkt par izmēru mazākas drēbes. Bija tāds azarts! Pirmoreiz nopirku apspīlētas bikses, ko nekad iepriekš dzīvē nebiju atļāvusies, jo šķita, ka šāds apģērba gabals nav domāts man. Tajā vakarā aizgājām ar brāli uz Vecrīgu, un šķita, ka dzīvē ir atvērta jauna lappuse. Triviāls sīkums, bet tie mazie brīnumi cilvēkiem reizēm izrādās svarīgākie,” stāsta Jurita.
Iepazīstoties ar Juritas iepriekšējiem ēšanas paradumiem un vājajiem posmiem dzīvē, šķiet neticami, ka cilvēks vienā dienā tā var pārvērsties. Bet viena no viņas izteiktākajām īpašībām ir perfekcionisms. Doma par pārmaiņām bija tik stipra, ka ieslēdzās bieži vien neveselīgā nostāja visu vai neko, kas šoreiz palīdzēja.
Jurita ir uzņēmēja, un veids, kā viņa piespiedusi sevi neļauties mums visiem tik mīļajiem aizbildinājumiem ar laika trūkumu, bijis pavisam vienkāršs – treniņi ieplānoti kā biznesa tikšanās. Katru nedēļu konkrētā laikā un vietā. Satikšanos ar klientu nedrīkst pēkšņi atcelt, un tāds pats princips arī treniņiem. Biznesa tikšanās laikā notiek saruna, līguma slēgšana un atalgojuma saņemšana. Ar treniņiem ir tieši tāpat – ieguldītais laiks, darbs un atalgojums. Grūtākais jau vienmēr ir tikt līdz sporta zālei. “Turiet mājās vienmēr sapakotu sporta somu un aizejiet pastaigā līdz sporta zālei! Kad verat vaļā zāles durvis, vairs nav jēgas iet atpakaļ,” smejas Jurita.
Viena no galvenajām bagātībām, ko Jurita ieguvusi sporta zālē, – saprast, ka sports nav viņas ienaidnieks. Nemitīga apkaunojuma un pazemojuma rīkste vidusskolas gados apaļīgajai pusaudzei ieaudzināja raksturu, spītību un humora izjūtu, bet diemžēl iecirta arī līdz šim šķietami neizdzēšamas pretsporta riebuma rētas.
“Manuprāt, sporta stundu saturs un attieksme tajās ir steidzami maināma. Bērnos tiek iepotēts uzskats, ka sportisks cilvēks ir tievs, kurš var noskriet krosu konkrētās minūtēs, aizlēkt konkrētus metrus un iemest bumbu grozā tieši tik reižu, cik nosaka skolotājs,” spriež Jurita. Atmiņā ataust pazemojums, kad lielākā daļa klasesbiedru normatīvus varējuši izpildīt, bet Juritai savu “gandrīz labi” nācies izcīnīt ar jokiem un humoru par savu slikto fizisko sagatavotību.
“Toreiz paslēpos aiz jokiem, bet reālajā dzīvē man tā bija izdzīvošana. Grūtākais, kam reizi nedēļā jātiek cauri. Tas radīja riebumu pret jebkāda veida sportiskajām aktivitātēm, šķita, ka tas ir paliekoši,” skaidro sieviete. Tagad, pieaugot un mācoties no treneriem, veselīga dzīvesveida vēstnešiem un pavadot laiku kopā ar pozitīviem un citādi domājošies ļaudīm, Jurita saprot un vēlas lauzt ierobežojošos skolu sistēmas uzskatus. “Sportot var tik daudz un dažādos veidos: supot, braukt ar divriteni, skeitot, peldēties – kā vien sirds kāro. Piedzīvot nebijušas sajūtas un darīt to kopā ar draugiem. Tas arī man bija viens no iemesliem sākt sportot – es vēlējos piedalīties.”
Dzīve nav sterila laboratorija
Nedzīvojam vakuumā, sterilā laboratorijā, kur pie ieejas iespējams ievadīt sev vēlamos parametrus un pēc trim minūtēm iznākt ar visu sapņu piepildījumu. Un labi, ka tā, citādi dzīve būtu garlaicīga un mēs neko neiemācītos. Kad no liekajiem kilogramiem pāri bija palikušas vien neticamas fotogrāfijas un vieni lieli džinsi skapī – kā atgādinājums par uzveikto cīņu, Juritas dzīve apgriezās par 180 grādiem. Pagājušā gada sākumā izjuka attiecības, rezultātā no dzīves provincē, kur Jurita bija sekojusi mīlestības ceļiem, viņa atgriezās Rīgā un iekrita iepriekšējās dzīves virpulī.
“Jutos sagrauta, jo katru dienu, kad paskatījos uz sevi spogulī, redzēju, ka esmu zaudējusi formu un atguvusi tik grūti pazaudētos kilogramus. Atceros, treniņu laikā domāju, ka nekad neatgriezīšos pie iepriekšējiem ēšanas paradumiem, turpināšu trenēties, jo, paskat, kā esmu izmainījusies. Tomēr dzīvē nekad nekas nav tikai melns un balts. Mēs ar onkulīti veikalā atkal bijām uz viena nekontrolējamā ceļa – viņš pēc apreibinošas dziras, un es pēc ēdiena, ar ko remdēt sāpes,” atklāti stāsta Jurita.
Viņa saprata, ka sasniegt lielisku fizisko formu ir viegli, bet īstais darbs ir to noturēt. “Patiesībā lielā cīņa sākas tagad, nevis tad, kad pazuda 26 kilogrami. Bija jāpaskatās sev acīs un jāatzīst, ka sanāca paklupt un atgūt 15 kilogramus,” skaidro sieviete. Juritai bija svarīgi saprast, ka nevis trenēts un jauns ķermenis palīdzēs mainīties prātam, bet tieši otrādi – lai sports un veselīgs dzīvesveids kļūtu par pastāvīgu dzīves sastāvdaļu, treniņi jāsāk nevis sporta zālē, bet savā galvā.
“Es ieteiktu cilvēkiem sportot nevis tāpēc, ka vasara tuvojas, pavasarī būs salidojums vai kāda cita gadījuma dēļ, bet padarīt to par dzīves sastāvdaļu. Pārmaiņas dzīvē to arī parādīja, ka ķermenis un prāts nav atsevišķas vienības, tiem jāiet rokrokā. Cik daudz strādā ar ķermeni, tikpat daudz jāstrādā ar prātu. Darīt to vienam ir grūti, tāpēc nekautrējos un lauzu Latvijā tik ļoti nevajadzīgu stereotipu, ka pie psihologa iet tikai vāji cilvēki. Meklēt palīdzību ir stipro īpašība,” par savu pārliecību stingri nosaka Jurita.
Bulīmija kā Ctrl+Z taustiņi
Pašlaik psihologa vizītēs viena no apspriežamajām tēmām ir šķiršanās izraisītie ēšanas traucējumi jeb bulīmija. “Vemšana ne tāpēc, ka ēdiens ir negaršīgs, ka apēsts par daudz. Tā var būt pat mazākā čipsu paka, kas kaloriju ziņā nekādu ievērojamu ļaunumu nenodara. Visa pamatā ir pārmetumi pašai sev. Bulīmija ir kā Ctrl+Z taustiņi uz tastatūras. Es vēlos izdzēst kļūdu, paiet soli atpakaļ, bet diemžēl pagriezt laiku atpakaļ nav iespējams,” par savu veselības stāvokli stāsta Jurita.
Kādas ir atziņas un mācības no pašas gūtajām uzvarām un pieļautajām kļūdām pēc tik straujiem dzīves karuseļiem? “Īsumā izbaudīju vakuuma gadu, tad bija izlaišanās gads, un tagad esmu līdzsvara meklējumos. Esmu iemācījusies saprast, ka arī kūciņai ir sava vieta dzīvē, nevajag diskriminēt. Arī vīna glāzei, arī cigaretei, ja visu skaisti integrē,” ar humoru atzīst Jurita.
Pašlaik viņa ir pievērsusies svaigu produktu ēšanai, kas palīdzēja zaudēt septiņus kilogramus, un lepni turpina savu minimālisma dzīvesveidu, par jaunajām mājām saucot mazu, mīlīgu dzīvoklīti Liepājā, kurā nav ne ledusskapja, ne plīts – tie tāpat netiktu izmantoti.
“Daudz ēdu svaigus augu izcelsmes produktus, kas nozīmē, ka to ceļš no nogatavošanās līdz manam šķīvim ir maksimāli īss,” stāsta sieviete. Arī gaļa un piena produkti atstāti pagātnē, jo pēc aktīvā treniņu gada, kad ik dienu bija jāuzņem olbaltumvielas, tieši gaļa bija tā, kāre pēc kuras vājuma brīžos izrādījās vislielākā. Atpazīstot bērnības saldumu atkarības vēsmas, Jurita sapratusi, ka gaļa līdzīgā veidā kļuvusi par klupšanas akmeni veselīgam un sabalansētam uzturam.
“Ja kaut kas nesanāk, kā gribēts, tā ir brīnišķīga vieta eksperimentiem. Laiks mēģināt kaut ko jaunu. Uz kādu laiku atteicos no gaļas produktiem, zivīm. Visvieglāk bija izslēgt olas, pienu, biezpienu – man šķiet, ka nevienā brīdī nav pietrūcis. Es neesmu kategoriska vegāne, neko nedrīkst aizliegt. Ja jābrauc pie vecmammas uz svētkiem, apēdu arī kūkas gabalu un gaļas maizīti,” ar smaidu teic Jurita.
Sevis meklējumi nekad nebeidzas. Jurita, piedzīvojusi tik augstus kāpumus un straujas lejupslīdes, priecājas par katru gūto mācību un tagad atgādina ķermenim un prātam, ka veselīgs uzturs, sports un savas laimes receptes meklējumi ir tikai sākušies. “Man tikko palika 30 gadu. Šķiet – tikai vakar sāku dzīvot. Divdesmit gadus uzkrāju pieredzi, pieļāvu kļūdas, mācījos un tagad to visu varu salikt pa plauktiņiem un sākt pa īstam. Piemēram, pēdējos mēnešos esmu atklājusi mīlestību uz vārītām bietēm, biešu salātiem un dažādiem šā dārzeņa ēdieniem. Kādam tas ir sīkums, bet man tas šķiet ģeniāli, ka var iemīlēties dārzenī. Mazās uzvaras un atklāsmes rada īsto laimes izjūtu!”
Raksts no žurnāla “36,6C” speciālizlaiduma “Gudras tievēšanas ceļvedis”
