Uldis Šmits: Minskas atkarība 0
Viskrievijas sabiedriskās domas izpētes centrs jeb VCIOM nesen veiktajā aptaujā noskaidroja, ka lielākā daļa respondentu nav dzirdējuši par Minskas un Maskavas 1999. gadā noslēgto vienošanos, kas paredzēja Krievijas un Baltkrievijas savienotās valsts izveidošanu. Formāli tāda iedīglī pastāv, piemēram, notiek Savienotās valsts Augstākās padomes sēdes, tomēr konkrētas un vienkāršajiem pilsoņiem saskatāmas šī projekta aprises joprojām izpaliek. Ja neskaita Krievijas energoresursu piegādes Baltkrievijai zem tirgus cenām.
Maskava gan grasās ierasto praksi pārtraukt.
Vai varbūt turpināt, taču apmaiņā pret Baltkrievijas vēl “dziļāku integrāciju”, kurai Aleksandrs Lukašenko izrāda ārēju pretestību.
Pērn decembrī viņš ar nīgru atklātību sacīja: “Es saprotu šos mājienus – saņemiet naftu, bet noārdiet valsti un stājieties Krievijas sastāvā.” Savukārt Lukašenko režīma opozicionāri apgalvo, ka “Batjkam” paša ilgi īstenotās politikas dēļ īsti nav izvēles un ka “dziļāka integrācija” varētu izpausties arī kā atlikušās baltkrievu kultūrtelpas pakļaušana Kremļa ideoloģiskajām nostādnēm.
Acīmredzot tas jau notiek. Latvijas vēsturnieks Juris Ciganovs netika ielaists Baltkrievijā uz starptautisku konferenci, par ko viņš teicās esam ļoti pārsteigts (skat. “Latvijas Avīzes” publikāciju 10. aprīļa numurā). Droši vien ne mazāk pārsteigti bija viņu uzaicinājušie baltkrievu kolēģi. Izrādās, iepriekš minētā savienotā valsts nav gluži efemērs veidojums un var likt sevi manīt, bet likumsakarīgi, ka Minskas un Maskavas kopējais “persona non grata” saraksts gandrīz pilnībā ir Krievijas dienestu un saskaņā ar Krievijas apsvērumiem aizpildīts dokuments.
Protams, tādus sarakstus sastāda teju visas valstis. Jāatzīst, Maskavas atbildīgajiem ierēdņiem varbūt nebija pārlieku grūti atrast ieganstus, lai iztēlotu Ciganovu, kurš daudz publicējies arī “LA”, par nešpetnu vēstures pārrakstītāju, un viņš galu galā pārstāv Kara muzeju, kas pakļauts Latvijas Aizsardzības ministrijai. Tikmēr pašā Krievijā joprojām netrūkst intelektuālu neatkarību saglabājušu vēsturnieku kā Andrejs Zubovs vai Marks Soloņins, kuri apcerējuši PSRS vēsturi un tagadējo Kremļa kursu vēl krietni skarbākā tonī.
Tomēr konkrētais iebraukšanas aizliegums attiecas nevis uz Krieviju, bet Baltkrieviju, kas nav lēmuma pieņēmēja un vairs nav noteicēja par to, ko savā teritorijā ielaist un ko neielaist.
Tāpat ne jau Minska nosaka, kādi un cik liela mēroga militārie manevri tiek rīkoti Baltkrievijā, kam ir 173 kilometrus gara robeža ar Latviju. Tā, starp citu, ir arī robeža ar Eiropas Savienību, kurai Lukašenko pēdējā laikā veltījis visnotaļ atzinīgus vārdus. Jo grib pavirzīties kaut pussoli tuvāk Rietumiem, lai drusku atsvērtu nospiedošo atkarību no Krievijas. (Saite kļūst arvien īsāka.
Maskava atvēlējusi Minskai jaunu kredītu apmēram sešu simtu miljonu dolāru apmērā. Veco parādu daļējai dzēšanai…) “Eiropas pēdējais diktators” vēlas pārliecināt Briseli, ka nebūt nav diktators, katrā ziņā – un te nu Lukašenko ir taisnība – ne pēdējais. Tāpēc valdībai uzdots meklēt labākas saprašanās ceļus.
Pirms pāris mēnešiem premjers Sergejs Rumass, tiekoties ar ES komisāru Ginteru Etingeru, tiecās izdibināt, “ko mums būtu nepieciešams darīt, lai pēc iespējas ātrāk tiktu noslēgta bāzes vienošanās starp Baltkrieviju un ES”. Varētu atbildēt – vajag atbrīvoties no pārāk neērtās pavadas. Vismaz dažkārt.
