Māris Antonevičs: Vai valsts pārvaldes darbības shēma bieži vien nav diezgan tuva komiķu radītajai? 30
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Britu melnā humora klasiķiem “Monty Python” ir populārs skečs par Muļķīgās gaitas ministriju (The Ministry of Silly Walks). Tas ne vien ļauj skatītājam smieties par aktieru dīvainajām kustībām, bet arī padomāt par valsts pārvaldes struktūras (ne)efektivitāti, darbības stilu un nodokļu maksātāju naudas tēriņu lietderību.
“Monty Python” filmas centrālais tēls ir Muļķīgās gaitas ministrijas ierēdnis Džons Klīzs, kuram jāpieņem lēmums par naudas piešķiršanu kādam muļķīgas gaitas projektam, taču viņš par to nav pārliecināts un iebilst, ka iecerētās kustības neizskatās īpaši muļķīgas. Savukārt projekta autors norāda, ka pēc finansējuma saņemšanas tās varētu vēl “uzlabot”.
Protams, tas viss ir farss, tomēr vienmēr ir iespēja uzdot jautājumu – vai, atmetot visas ārišķīgās ērmības, valsts pārvaldes darbības shēma bieži vien nav diezgan tuva komiķu radītajai? Arī no teorijas izriet, ka birokrātijai ir tendence sevi atražot jeb ieguldīt spēku un resursus ne tik daudz izvirzīto uzdevumu risināšanai, cik sevis uzturēšanai.
Praktiski tas varētu izpausties, piemēram, tā, ka, sastopoties ar jaunu problēmu, nevis tiek pieņemts lēmums par tās risināšanu, bet gan vispirms tiek izveidota īpaša iestāde, kas ar šo jautājumu nodarbosies, savukārt iestāde izveido darba grupu, kas piesaista ekspertus un uzdod viņiem izstrādāt ziņojumu, uz kura pamata vēlāk tiktu sagatavoti priekšlikumi.
Valsts prezidenta Egila Levita priekšlikums par to, ka likumā jāparedz iespēja iecelt valsts ministrus, rada šādu priekšstatu. Mums ir virkne ilgtermiņa uzdevumu, ar ko pašreizējās ministrijas (it kā) nespējot sekmīgi tikt galā. Ko darīt? Jāveido jaunas ministrijas!
Protams, tur ir arī savs racionālais pamatojums, atsaucoties uz citu Eiropas valstu piemēriem. Tomēr pēc šāda jaunieveduma pašlaik nav pieprasījuma ne sabiedrībā, ne arī politiskajās aprindās.
Iedzīvotāju vairākumam šāda ideja var radīt tikai īgnumu un dusmas – sak, vispirms paši sev pamatīgi palielina algas (Valsts prezidentam alga 2023. gadā pieaugs no 5960 eiro līdz 7600 eiro, premjeram un Saeimas priekšsēdētājam – no 5300 eiro līdz 7600 eiro, ministriem – no 5000 līdz 6700 un tā tālāk), bet tagad vēl veidos jaunus amatus, laikam vispār no realitātes atrāvušies…
Taču arī politiķiem nepilnu gadu pirms Saeimas vēlēšanām nav īpašas vajadzības ieslīgt diskusijās par jautājumiem, kas pašreizējo politisko dienaskārtību īpaši ietekmēt nevar, bet izsaukt vēlētāju neapmierinātību var gan.
Uz vēlēšanām ir pierasts iet ar solījumiem par valsts aparāta un birokrātijas samazināšanu – tādā vai citādā formā to sola gandrīz visi politiskie spēki (piemēram, savulaik ar tēlainību izcēlās “Attīstībai/Par”, programmā apņemoties ieviest “slaidu valsts pārvaldi”), bet populistiem tas vispār ir viens no jājamzirdziņiem. Kāpēc gan tagad pienest šādām partijām vēl papildu degvielu?
Vēl viens no iemesliem, kāpēc šī ideja Latvijas apstākļos neizskatās labi, – tas nav nekas jauns un oriģināls, ko mēs iepriekš nebūtu izmēģinājuši. Gadu gaitā pie dažādām valdībām jau ir bijuši visādi īpašo uzdevumu ministri un valsts ministri.
Kas zīmīgi, tie ir bijuši tajās pašās jomās, kur to pašlaik piedāvā E. Levits – demogrāfijas politika (bērnu un ģimenes lietu ministrs vairākās valdībās no 2002. līdz 2008. gadam bija Latvijas Pirmās partijas pārstāvis Ainars Baštiks) un digitālā politika (īpašu uzdevumu ministri elektroniskās pārvaldes lietās no 2004. līdz 2009. gadam bija Jānis Reirs (“Vienotība”), bet vēlāk bezpartijiskās Ina Gudele un Signe Bāliņa).
Tās, protams, ir valsts attīstībai svarīgas tēmas, bet vai obligāti risināmas, piebīdot vēl vienu krēslu pie Ministru kabineta galda? Turklāt tā argumentācija, ko raksta uz papīra, parasti diezgan pamatīgi atšķiras no tās, kas parasti pavada šo amatu izveidi. Proti, parasti to galvenais uzdevums ir bijis panākt politisku līdzsvaru valdošajā koalīcijā, lai nevienam no tās dalībniekiem nepaliktu rūgtums.
Tomēr pašlaik valdības veidotāji šajā ziņā kļuvuši radošāki un “līdzsvara” panākšanai nu tiek izmantoti arī parlamentāro sekretāru amati (veidojas agrāk grūti iedomājama kombinācija, ka ministrs un parlamentārais sekretārs var pārstāvēt atšķirīgas partijas) vai, piemēram, premjera padomnieka postenis.
Jaunums prezidenta priekšlikumā ir tas, ka valsts ministriem, atšķirībā no agrākajiem laikiem, pat nebūtu vajadzīgs Saeimas uzticības balsojums, pietiktu ar premjera priekšlikumu un pārējo ministru piekrišanu, un tikpat viegli no tā būtu arī atteikties.
Šajā situācijā ministrs kļūst par tādu kā projekta vadītāju (termins “projekts”, starp citu, arī parādās prezidenta padomnieka Jāņa Plepa skaidrojumā) un var iedomāties, ka, piemēram, Vakcinācijas biroja vietā tiek piedāvāts izveidot atsevišķu Vakcinācijas ministriju. Tas gan nenozīmē, ka vakcinācijas process būtu bijis sekmīgāks.
