Ministru skaits varētu būt pat lielāks. Saruna ar Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski 2
Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis, stājoties amatā, ar lielu entuziasmu ķērās klāt pie mazas, efektīvas, uz iedzīvotāju vajadzībām vērstas valsts pārvaldes veidošanas. Vai augstākā valsts ierēdņa enerģija pa šo gadu nav noplakusi, un vai to vairos jaunie politiskie spēki, kam uzticējušies Saeimas vēlētāji?
Saeimā iekļuvusī “KPV LV” priekšvēlēšanu kampaņā centās pārliecināt vēlētājus, ka mūsu valsts pārvalde smirdot pēc PSRS naftalīna un ka pilnīgi pietiktu ar sešām ministrijām pašreizējo 13 ministriju vietā. Ko jūs par to sakāt?
J. Citskovskis:
Būtiskākais nav ministriju skaits, bet gan tas, lai katram politiskajam virzienam būtu politiskais virsvadītājs jeb ministrs.
Var diskutēt par to, ka vajadzētu apvienot ministriju atbalsta funkcijas – grāmatvedību, dokumentu apriti, informāciju tehnoloģijas un citas funkcijas, jo tad varētu rast ekonomiju. Taču šajā procesā ir būtiski nepazaudēt to, lai katrai nozarei ir savs ministrs. Iespējams, ka ministriju skaits varētu būt mazāks, bet ministru skaits varētu būt pat lielāks. Ja tiek apvienota, piemēram, Labklājības un Veselības ministrija, tad ir jābūt diviem ministriem, jo, uzticot vienam ministram divas svarīgas jomas – labklājību un veselību –, viena tik un tā paliks pabērna lomā. Ja ministrs cīnās par savas jomas attīstību, tad tur jūtamas pārmaiņas, progress. Ierēdņi var izstrādāt dažādas koncepcijas un piedāvājumus, bet ir svarīgi, lai attiecīgajai jomai būtu tāds politiskais līderis, kurš spēj panākt, lai tos atbalsta valdība un pieņem parlaments.
Maldīgs ir uzskats, ja kopā ar ministrijām samazinās arī ministru skaitu, tad būs vieglāk vienoties. Tas, ka ap valdības galdu sēdēs mazāk ministru, nenozīmē, ka lēmumi būs kvalitatīvāki. Pilnīgi iespējams, ka ne mazums lēmumu tiks pieņemts ātrāk tikai nezināšanas dēļ.
Piemēram, Igaunijā nav tā, ka ikvienai ministrijai pretī ir viens ministrs, kā tas ir Latvijā. Tur tiek pieļauts, ka ministru var būt vairāk nekā ministriju. Latvijas situācijā ir iespējams vēl kāds ministrs jeb politiskais virsvadītājs kādā ļoti svarīgā jomā, kur tas spētu panākt progresu.
Bet kādu progresu jūs esat panācis ceļā uz mazas efektīvas valsts pārvaldes veidošanu? Novembrī apritēs gads, kopš pieņemts reformas plāns.
Domāšanas maiņa un uztvere ir būtiskākais, kas ir panākts. Līdz šim bija tā: ja ir nepieciešams kaut ko jaunu ieviest, dodiet papildu resursus – tad vienā vietā, tad citā. Valdība nolēma, ka tā vairs nevar turpināties, un finansējums papildu štatu vietām vairs netiek piešķirts. Taču tas nenozīmē, ka neparādās jaunas iniciatīvas. Eiropā tiek pieņemtas kādas līdz šim nebijušas prasības, un Latvijā tiek secināts, ka vajadzētu veidot kādu jaunu institūciju, kas nodarbotos ar vienu vai otru jautājumu. Bet valsts pārvaldes reforma paredz, ja vēlies sākt ko jaunu, tad kas ir tas, kas jāpārskata, jo, laikam ritot, zaudējis aktualitāti.
Pats par sevi saprotams, ka no valsts pārvaldes iestādēm pret reformu ir jūtama iekšēja pretestība. Iestādes prasa papildu resursus, bet valdība norāda, ka tie jāmeklē savā iestādē vai ministrijā.
Diemžēl valsts pārvaldes iestādēs trūkst kvalificēta personāla. Mēs redzam, ka personāla mainība vidēji ir no 18 līdz 20% gadā, redzam, ka ir pietiekami daudz vakanču. Piemēram, Izglītības un zinātnes ministrijā, kā arī Veselības ministrijā ir neaizpildītas vairāk kā 10% amatu vietu. Kvalificētus darbiniekus valsts pārvaldei nav vienkārši piesaistīt, ne viens vien konkurss beidzas bez iznākuma.
Ir ministrijas, kur aktīvi notiek pārmaiņu procesi. Piemēram, Veselības ministrija centralizēja personāla vadību, kā arī reorganizēja vairākas iestādes. Ar labu vārdu gribu pieminēt arī Kultūras ministriju un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru, kā arī Probācijas dienestu.
Salīdzinot, kā mainījies nodarbināto skaits no 2017. gada decembra līdz 2018. gada augustam, jākonstatē, ka tas samazinājies par 1,4 procentiem. Pagājušā gada decembrī ministrijās un to padotības iestādēs strādāja 52 825 darbinieki, bet augustā strādājošo skaits ir sarucis līdz 52 110 personām.
Reformu plānā bija fiksēta apņemšanās strādājošo skaitu samazināt līdz diviem procentiem gadā. Nevar būt runa par kādām masveida atlaišanām, jo ar 20% lielo kadru mainību gadā mēs vienkārši varam nepieņemt jaunu darbinieku aizgājušā vietā.
Pagājušajā gadā nodarbināto skaits tika samazināts par pieciem simtiem, bet šogad līdz augustam tas sarucis par 715 nodarbinātajiem.
Vai Valsts kancelejā arī ir veiktas kādas izmaiņas par labu mazai efektīvai valsts pārvaldei?
Mēs esam nodevuši ne tikai grāmatvedības funkciju Valsts kasei, bet esam optimizējuši arī nodarbināto skaitu atbalsta struktūrās – saimnieciskajā sektorā, dokumentu aprites jomā un citur. Esam samazinājuši arī padomnieku skaitu administrācijā, un varu apgalvot, ka reformu plānā paredzētais sešu procentu samazinājums trim gadiem ir jau gandrīz izpildīts.
No ekonomikas attīstības cikla šobrīd ir ļoti labs brīdis pārmaiņām valsts pārvaldē. Patlaban ir vērojams bezdarba līmeņa kritums, uzņēmēji sūdzas par darbaspēka trūkumu. Samazinot strādājošo skaitu valsts pārvaldē, tiek atbrīvoti resursi privātajam sektoram.
Vai Finanšu ministrija neatņem uz atlaišanas rēķina ietaupīto naudu? Vai ir iespējams to izmantot algu palielināšanai?
Samazinot strādājošo skaitu, iestāde sava atlīdzības fonda ietvaros un atbilstoši noteiktajiem kritērijiem drīkst ierēdņiem par darbu piemaksāt. Viens no principiem, kas ietverts valsts pārvaldes reformā, ir iestādes darba efektivizēšana. Ar ietaupīto naudu tiek motivēti tie, kas turpina strādāt.
Valsts kanceleja ir apņēmusies sagatavot izskatīšanai valdībā ziņojumu par dažādajiem ministriju atlīdzības fondiem, lai brīdī, kad jaunā valdība lems par politikas prioritātēm 2019. gadā, kā arī nākamajos valsts budžetos tai galdā būtu objektīvs izvērtējums. Līdz šim bija diezgan skaidri manāms, ka ministrija saņem papildu līdzekļus tad, ja tās prioritātes saskan ar tās partijas prioritātēm, kas šo ministriju apsaimnieko. Bet ir ministrijas, kuru darbinieki ilgstoši palikuši pabērna lomā.
Piemēram, Labklājības ministrija, kuras primārā misija ir rūpēties par visiem valsts iedzīvotājiem. Līdz ar to gadskārtējā valsts budžeta prioritāšu sarakstā vispirms tiek norādītas sabiedrības grupas, kurām nepieciešams finansējuma palielinājums, un tikai pēc tam seko ministrijas un to iestāžu darbinieki, kuri finansiāli paliek tādā kā pabērnu lomā. Pēc zināma laika parādās neapmierinātība, ka viņu algas ir zemas, nozares darbinieki ceļ trauksmi, kā tas notika ar Rīgas Sociālās aprūpes centru darbiniekiem. Tēlaini runājot, to var salīdzināt ar situāciju ģimenē. Ja tēvs saviem bērniem uztura naudu dod tikai tad, kad viņi atnāk un paprasa, tad, iespējams, kāds no bērniem neatnāks un nepalūgs. Esmu piedzīvojis šādu situāciju, jo man ir trīs bērni. Divas meitas iet skolā, un viena regulāri nāk un palūdz, bet vecākajai meitai bieži vien ir jāvaicā, vai tev ir nauda pusdienām? Nē, man nav, viņa atbild.
Visiem ir jānodrošina puslīdz vienāda attieksme, nevis tikai tiem, kas skaļāk kliegs un piketēs, izsitīs un pieprasīs. Bet kuram nebūs to ietekmes instrumentu, tas paliks bešā.
Saeima nesen pieņēma trauksmes celšanas likumu, kur zināma loma būs arī Valsts kancelejai, jo arī jums varēs ziņot par prettiesiskām darbībām iestādēs. Kā jūs raugāties uz šo iespēju, kā jūs organizēsiet darbu ar trauksmes cēlējiem?
Tiesa, mēs esam iesaistīti. Mums ir liels gandarījums, ka likums, kura iestrādes jau bija 2014. gadā, beidzot ir pieņemts, lai stātos spēkā 2019. gada 1. maijā. Valsts kancelejas eksperti bija tie, kas izstrādāja sākotnējo likumprojekta variantu, bet Saeimas izveidotajā darba grupā kopā ar deputātiem un ekspertiem to pārstrādājām.
Likumam ir simbolisks mērķis – pievērst sabiedrības uzmanību prettiesiskām darbībām, neklusēt un ziņot. Pārliecināt cilvēkus, ka valsts viņiem nodrošinās pienācīgu aizsardzību, bezmaksas juridisko palīdzību, likums paredz arī morālo kompensāciju par nodarīto kaitējumu un vēl citas lietas, tādā veidā iedrošinot cilvēkus ziņot.
Valsts kanceleja būs kontaktpunkts tajos gadījumos, kad cilvēks nezinās, kur vērsties vai būs radušās citas neskaidrības. Mēs nebūsim tie, kas izskatīs konkrēto gadījumu, bet, ja cilvēks vērsīsies Valsts kancelejā, zvanīs vai rakstīs elektroniski, lūdzot palīdzību, kā rīkoties, mēs viņu novirzīsim uz to iestādi, kuras kompetencē būs šo jautājumu izskatīt.
Mūsu loma ir skaidrot likuma piemērošanu sabiedrībai, tāpēc kopā ar nevalstiskajām organizācijām, īpaši ar pretkorupcijas organizāciju “Delna”, esam diskutējuši, kā pievērst sabiedrības uzmanību trauksmes celšanas likumam. Stāstīsim, kā iedrošināt ziņot, kāda ir Valsts kancelejas loma šā likuma īstenošanā.
Valsts kancelejas uzdevums ir izstrādāt grozījumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā, lai paredzētu atbildību par vēršanos pret trauksmes cēlējiem.
No jūlija līdz septembrim mēs īstenojām administratīvā sloga mazināšanas kampaņu ar lozungu “Piespēlā vienreiz, trāpi vienmēr!”. Ar šo kampaņu vēršamies pret to, ka no iedzīvotājiem vairākas reizes tiek prasīta viena un tā pati informācija. Šo pāris mēnešu laikā mēs saņēmām vairāk nekā simts priekšlikumu, no kuriem, jāatzīst, tikai puse bija par šo tēmu, bet pārējie bija par citiem jautājumiem. Patlaban izvērtējam šos priekšlikumus. Mūsu pieeja ir šāda – ja mēs nekavējoties nevaram atrisināt attiecīgo jautājumu, tad mums iedzīvotājiem ir jāpasaka, kad tas tiks izdarīts. Atbilde, ka mēs domāsim vai apdomāsim, neder.
Šonedēļ kopā ar Eiropas Komisiju atklāsim valsts pārvaldes strukturālo reformu projektu, kuru īstenos Valsts kanceleja. Viena no aktivitātēm būs ar OECD un ekspertu palīdzību risināt praktiskas problēmas, kas iedzīvotājiem rodas dažādās valsts pārvaldes institūcijās. Šajā procesā droši vien parādīsies domāšanas veida maiņas elements. Mēs zinām, ka ir daudzas problēmas, bet nereti arī mums vajadzīgs kāds grūtdiens no malas.
Jūs, būdams vadītājs konkursa komisijai, kas patlaban izraugās piemērotāko kandidātu Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora amatam, solījāt, ka oktobra beigās šis process beigšoties. Kā ir ar kandidātu profesionālo līmeni – vai tas ir augstāks nekā iepriekšējā konkursā, vai ir lielāka konkurence? Ministru prezidents Māris Kučinskis netieši aicināja konkursā piedalīties arī pašreizējo VID ģenerāldirektora pienākumu izpildītāju, VID nodokļu pārvaldes direktori Daci Pelēko. Vai viņa ir uzrunāta?
Konkursa komisija nevienu uzvārdu neatklāj. Personāla atlases uzņēmuma pārstāvji uzrunāja vairāk nekā 130 potenciālo kandidātu, mēģinot pārliecināt, lai viņi piesakās, un šim konkursam pieteicās 24 cilvēki.
Neraugoties uz to, ka noteicāt stingrākus kritērijus?
Iepriekšējā konkurā bija noteikts, ka kandidātam ir jābūt pieredzei ne mazāk par 40 cilvēku liela kolektīva vadīšanā, bet patlaban, ja kandidāts nāk, piemēram, no valsts pārvaldes, viņam jābūt pieredzei vismaz 150 personu liela kolektīva vadīšanā.
Uzrunātie kandidāti norādīja konkrētas lietas, kas viņus interesē, lai piedalītos konkursā. Piemēram, vai ģenerāldirektoram ir konkurētspējīgs atalgojums.
Cik liels tas ir?
VID ģenerāldirektora amatalga ir 4030 eiro plus piemaksas, kas, maksimums, ir 40% no algas. Kopumā tie ir nepilni 6000 eiro pirms nodokļu nomaksas.
Iepriekšējos konkursos daļa kandidātu interesējās arī par to, vai ģenerāldirektoram tiks garantēta drošība, vai galvenās nodokļu iekasēšanas iestādes vadītājam būs iespēja veidot savu komandu, vai viņš nebūs viens pret trīs tūkstošiem darbinieku. Kandidāti vēlējās gūt pārliecību, ka fakts par viņu piedalīšanos konkursā nenoplūdīs plašsaziņas līdzekļiem.
Vai tās trīs personas no sešām, kas atlasītas pēdējai konkursa kārtai, ir pietiekami kvalificētas? Vai nebūs tā, ka būs atkal jārīko jauns konkurss?
Izvērtējot ne tikai pēdējā, bet arī iepriekšējās konkursa kārtās gūto informāciju, komisija noteiks, kurš no finālistiem saņems visaugstāko vērtējumu. Par šo pretendentu vēl tiks apkopotas atsauksmes no vismaz septiņām personām, kā arī veikta padziļināta reputācijas risku analīze.
Es neteiktu, ka tiks pieņemts tik radikāls lēmums, ka neviens kandidāts nav atbilstošs. Pēc trešās kārtas komisija pieņems lēmumu, kuru kandidātu virzīt amatam. Bet tikpat labi var pieņemt lēmumu nevienu nevirzīt, jo procedūra to pieļauj.
Bet kurš finanšu ministrs apstiprinās jauno VID ģenerāldirektoru – pašreizējā ministre Dana Reizniece-Ozola vai jaunais ministrs?
Komisija plāno pabeigt konkursu novembra sākumā, un rezultātu, visticamāk, iesniegsim vēl pašreizējai finanšu ministrei, kura savukārt pieņems lēmumu par uzvarējušā pretendenta virzīšanu apstiprināšanai Ministru kabinetā.
