Māris Antonevičs: Ministru prezidenta biedrs vai bieds? 7
Ne pārāk dinamiskajā valdības veidošanas procesā šonedēļ parādījās divi jaunumi: 1) nākamajā valdībā Ministru prezidentam varētu būt biedrs (kaut kas līdzīgs vietniekam); 2) varētu tapt kāda jauna ministrija vai drīzāk īpašo uzdevumu ministra sekretariāts. (Plašsaziņas līdzekļos minēti divi amati – Eiropas Savienības lietu ministrs un demogrāfijas lietu ministrs.) Te, protams, uzreiz rodas jautājums par lietderību.
Šodien žilbst acis no amatu nosaukumiem Valda Birkava 1993. gadā izveidotās valdības sastāvā – īpašo uzdevumu ministrs (Edvīns Inkēns), budžeta valsts ministrs (Jānis Platais), valsts reformu ministrs (Māris Gailis), enerģētikas valsts ministrs (Andris Krēsliņš), valsts īpašumu valsts ministrs (Edmunds Krastiņš), valsts ieņēmumu valsts ministrs (Vilis Krištopans), Baltijas un ziemeļvalstu valsts ministrs (Gunārs Meierovics), Ārējās tirdzniecības un Eiropas kopienas lietu valsts ministrs (Oļģerts Pavlovskis), privatizācijas valsts ministrs (Druvis Skulte), mežu valsts ministrs (Kazimirs Šļakota), cilvēktiesību valsts ministrs (Olafs Brūvers), darba valsts ministrs (Andris Bēziņš)… Neviens no minētajiem amatiem mūsdienās vairs nepastāv. Kopā šajā valdībā, kur politiski dominēja “Latvijas ceļš”, bet piedalījās arī Latvijas Zemnieku savienība un Zaļā partija (tolaik vēl kā atsevišķi politiskie spēki), bija 26 ministri, neskaitot premjeru. Tolaik “LC” bija diezgan brīvas rokas atbildības sadalē, bet sabiedrībai maz izpratnes, kādai tad būtu jāizskatās demokrātiskas valsts valdībai. Taču kopš tā laika daudz kas ir mainījies. Ministru kabineta iekārtas likums uzskaita 13 ministru amatus, gan ar piebildi, ka “Ministru kabineta sastāvā var būt viens vai vairāki ministri, kuriem var nebūt pakļautas ministrijas: 1) Ministru prezidenta biedrs; 2) īpašu uzdevumu ministrs”. Pirmsvēlēšanu laikā politiķi parasti sola taupīgu un efektīvu valsts pārvaldi, un ministriju skaita samazināšana ir viens no uzskatāmākajiem veidiem, kā parādīt, ka šis solījums ir pildīts. Pretējais solis sabiedrībā diez vai tiktu uztverts ar sajūsmu, un tad ir jābūt pārliecinošam argumentam – kāpēc tieši šī joma ir pelnījusi atsevišķu ministru. Saprotams, ka biežāk tas saistīts ar politisko līdzsvarošanu.
M. Kučinska motīvs ir saprotams – mēģinājums mazināt “Vienotības” aizvainojumu par zaudēto ietekmi. Ideja par Eiropas lietu ministru droši vien radās, apsverot, ka “Vienotība” katra teikuma priekšā un beigās sludina savu eiropeiskumu, un atceroties, ka daļa partijas biedru agrāk aģitēja par šādu ministru, kurš palīdzētu ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam apkalpot prezidentūru ES Padomē. Nu prezidentūra cauri, bet gan jau kaut kādas darāmas Eiropas lietas varētu piemeklēt, jo īpaši tāpēc, ka pašam topošajam premjeram par to nav īpašas intereses un komunikāciju ar Briseli viņš labprāt atstātu kādam citam. “Vienotībai” šis āķis ar plāno ēsmu gan nešķita īpaši vilinošs un tika ātri noraidīts. Taču cits āķis – Ministru prezidenta biedra amats – ir nostrādājis.
Skan jau labi, taču īsti tāda “vicepremjera” amata tradīcijas Latvijā nav, tādēļ nav skaidras ne tā pilnvaras, ne atbildība, ne attiecības ar pārējiem ministriem. Ik pa laikam valdības vadītājam ir bijuši šādi biedri. Piemēram, jau pieminētajam V. Birkavam bija trīs, taču visi no viņa paša partijas. Rekords ir Andra Šķēles pirmā valdība – bezpartijiskajam premjeram bija pieci biedri, katrs no savas koalīcijas partijas. Dīvaināka kombinācija bija 2002. gada novembrī izveidotā valdība, kur premjeram Einaram Repšem (“Jaunais laiks”) bija biedrs Ainārs Šlesers (Latvijas Pirmā partija). Interesantais “tandēms” beidzās ar to, ka Repše patrieca Šleseru, kurš vēlāk atrada kopīgu valodu ar pavisam citiem politiskajiem personāžiem.
Tāpēc arī interesanti, kā šīs attiecības veidosies premjeram Kučinskim, un vai Ministru prezidenta biedrs pēc laika nekļūs par Ministru prezidenta biedu.
