Ministrs testē meža zinātni 0
Pagājušajā nedēļā zemkopības ministrs Kaspars Gerhards apmeklēja Meža pētīšanas staciju Kalsnavā, kas ministram tika prezentēta kā laboratorija 28 000 ha platībā, kurā zinātnieki pārbauda savas hipotēzes.
Lauž kokus un klausās, kā mežs aug
Meža pētīšanas stacijas direktors Mārtiņš Līdums zinātnei atvēlētos mežus salīdzināja ar lielāko laboratoriju Latvijā, kurā zinātnieki daudzu gadu garumā veic savus eksperimentus praksē. M. Līdums: “Meža pētīšanas stacija ir šīs laboratorijas turētāja. Var arī teikt, ka mēs uzturam kārtībā smilšu kasti, kurā zinātniekiem spēlēties. Kad spēlēšanās beidzas, atkal visu sakārtojam. Ar savu viedokli nemaisāmies, bet atrodam pētījumiem vajadzīgo infrastruktūru. Esam tāda kā meža zinātnes servisa organizācija. Mūsu funkcija – sadarboties ar zinātniekiem un sniegt viņiem iespēju pārbaudīt savas hipotēzes dabā.”
Direktors stāstīja, ka Meža pētīšanas stacijai ir zinātniskās izpētes objekti ar garu vēsturi, vēl no sešdesmitajiem gadiem. Viens no tiem ir Vesetnieku ekoloģiskais (hidroloģijas) stacionārs. Tur tiek fiksēts gruntsūdens līmenis gan dziļās, gan virsūdens akās, gan grāvjos, gan meliorētās zemēs. M. Līdums: “Kādreiz mums mācīja, ka uz nemeliorētām zemēm egle ātri aug, bet tagad varam redzēt, ka tā ātri arī sabrūk.”
Kā Meža pētīšanas stacijas mundiera vienu no spožākajām pogām direktors minēja Sēklu kvalitātes laboratoriju, kas ir starptautiski akreditēta.
Mārtiņš Līdums stāstīja, ka tagad, kad ieviesta ģeogrāfiskās informācijas sistēma, Meža pētīšanas stacijas darbinieki savus uzdevumus var paveikt ātrāk, tāpēc atbrīvojas kompetence, kuru izmantos meža īpašnieku un studentu izglītošanai. M. Līdums: “Līdz ar to mēs dziļāk iesim izglītības atbalstā, būs prakšu instruktors, kas varēs pastāstīt, kā reāli notiek mežsaimniecības uzņēmuma darbu plānošana. Sadarbojoties ar mežzinātnes institūtu “Silava”, izveidosim demonstrācijas objektu tīklu. Jo šobrīd ir gana interesantas atziņas, taču šī informācija tiek maz izplatīta, jo pašiem zinātniekiem pietrūkst kapacitātes, lai par pētījumu rezultātiem stāstītu katram interesentu pulciņam. Zinātniekam ir ko teikt, un būtu arī kas klausās, bet grūti salikt to visu kopā.”
Savukārt Kaspars Gerhards interesējas, kāds ir Latvijas meža zinātnes potenciāls starptautiskā mēroga klimata politikas kontekstā. K. Gerhards: “Klimata politikas veidošanas procesā jādarbojas arī caur meža zinātni. Gatavošanās laiks ir beidzies, jālec tajā vilcienā iekšā!”
Šajā sakarā Mārtiņš Līdums informēja ministru, ka Vesetniekos tuvākajā laikā uzstādīs vides monitoringa stacijas – torņus ar dažādiem ārkārtīgi jutīgiem gāzu analizatoriem. M. Līdums: “Tēlaini izsakoties, tur varēs just, kā elpo gan augsne, gan mežs. To visu varēs salikt kopā un saprast, kā notiek gāzu apmaiņa un kā gaisa kvalitāti ietekmē gan meliorācija, gan koku augšana. Tas prasīs lielas investīcijas, tāpēc es to uztveru kā šā gada izaicinājumu.”
Meža pētīšanas stacijas direktors stāstīja, ka meža zinātniekiem ir daudz pētījumu par to, kā mežs piemērojas klimata potenciālajām pārmaiņām. Kā atraktīvāko no tiem M. Līdums minēja koku laušanu – modelējot ekstrēmus apstākļus, zinātnieki mēra slodzi, pie kādas koki lūst vai izgāžas.
Stādot retāk, izaug ātrāk
Ministrs apmeklēja vienu no zinātnieku izpētes objektiem netālu no Kalsnavas arborētuma – piecdesmit gadus vecu egļu audzi, kas stādīta ļoti reti. Ar atziņām par to, ka šāda egļu retaine izaug ātrāk un ir veselīgāka nekā tad, ja stādām likumā noteiktos 3000 stādus uz ha, ministru iepazīstināja Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošie pētnieki Āris Jansons un Arnis Gailis.
Objekta vēsture ir tāda, ka šajā vietā pirms pusgadsimta bija domāts izveidot egļu sēklu plantāciju, taču plāni mainījās, bet reti – piecu metru attālumā – stādītās egles turpināja augt un nekas slikts mežam nav noticis – egles izaugušas resnas un augstas. Arī arguments, ka egles biezi jāstāda, lai tās atzarotos, nav izturējis pārbaudi. Audzē redzamas gan zarainas, gan nezarainas egles, kas liecina, ka atzarošanās atkarīga no ģenētikas.
Galvenais vēstījums, ko prezentēja meža zinātnieki, bija tāds, ka galvenie riski – vējš un kaitēkļi – bojā mežu tad, ja audze ir novājināta. Savukārt ja biezi stādītu egļu audzi retina, kad tā ir vidējā vecumā, un iegūst starpražu, vairākus gadus pēc tam tā ir novājināta un ļoti jutīga gan pret vēju, gan kaitēkļiem.
Lai starpretināšanu nevajadzētu taisīt bieži un varbūt pat nemaz, egles nebūtu jāstāda biezi.
Taču pastāv risks, ka reti stādītu audzi meža dzīvnieki noposta pilnībā. Tāpēc pārmaiņām noteikumos par obligāti iestādāmo kociņu skaitu, atjaunojot mežu, ir jāiet kopsolī ar medījamo meža dzīvnieku apsaimniekošanas politiku.
Vizītes laikā zemkopības ministrs Kaspars Gerhards bija nerunīgs un uzmanīgi klausījās visā stāstītajā. Viņu pavadošās delegācijas dalībniekiem palika iespaids, ka ministrs cenšas saprast, cik pārliecinoši ir meža zinātnieku argumenti.
Taču pavasarī, tiekoties ar meža īpašniekiem, K. Gerhards uzsvēra: “Konkurences iespējām Latvijas meža īpašniekiem jābūt tādām pašām kā kaimiņvalstīs – Igaunijā un Skandināvijā. Likumdevējiem ir jāņem vērā to cilvēku viedoklis, kas dzīvo vistuvāk pie meža, pie lauka, jo viņi vislabāk redz, kas reāli notiek. Bieži vien mežsaimnieka vai lauksaimnieka balss paliek nesadzirdēta.”
Un vēl: “Mums ir paveicies, ka ir tāds mežzinātnes institūts kā “Silava”. Es lielā mērā paļaujos uz tiem pētījumiem, ko veic “Silavas” eksperti.”
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
