Ministrs Bordāns visu izdarīs manā vietā? Nē… 0
Ar tieslietu ministru Jāni Bordānu sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
V. Krustiņš: – Kas jums kā nacionāli noskaņotam politiķim šobrīd šķiet svarīgākie veicamie darbi?
– Tā kā jūs vaicājāt, kas jādara politiķim, nevis ministram, es izmantošu iespēju uz šo jautājumu atbildēt plašāk. Jo ir lietas, kas jādara neatkarīgi no ieņemamā amata. Manuprāt, mums ir nedaudz nobīdījušies tie pamati, uz kuriem balstās valsts un tauta, varbūt tie pat tā īsti nav atrasti. Tas ir saprotams, jo mana paaudze par brīvo Latviju zināja tikai no vecvecāku stāstiem. Savā ziņā tas bija arī nedaudz romantizēts, nereālistisks priekšstats, ko pēc neatkarības atgūšanas vajadzēja atkal iedzīvināt, bet ne vienmēr tas uzreiz bija iespējams. Šobrīd tiek spriests, ka Latvijas valstij ir vajadzīga kāda pamatideja, virziens. Patiesībā tas viss jau ir, vajag tikai atcerēties un saprast. Viens piemērs – šonedēļ es piedalos 3. pasaules latgaliešu kongresā, bet maijā bija 95. gadadiena kopš 1. Latgales kongresa. Īstenībā tam vajadzēja būt protokola pasākumam, kurā piedalītos visas augstākās valsts amatpersonas, jo tieši šis kongress bija pirmā reize, kad par mērķi tika pasludināta Latvijas apvienošanās. Latgalieši pateica, ka viņi vēlas būt kopā ar pārējiem Latvijas novadiem. Diemžēl mēs šādus nozīmīgus datumus valstiski neatzīmējam, palicis tikai 11. un 18. novembris. Tāpat par atbrīvošanas cīņām – par cīņu ar Bermontu vēl tiek runāts, bet par to, kā tika atbrīvota pārējā Latvijas teritorija, – tikpat kā ne.
Arī par Otro pasaules karu, nacionālo partizānu cīņām. Tad sāk rasties dažādi dīvaini jautājumi par valsts pamatiem. Parādās runas par Latgales savdabību, par latgaliešu valodas statusu. To diemžēl pavada barbariska, mulsinoša nezināšana. Šodienas paaudzei trūkst informācijas. Līdz ar to nav arī izpratnes, kam mums šī valsts – lai kaut kur iestātos, izpildītu kādu citu uzdotus plānus? Ja cilvēki to nesaprot, viņi var viegli pamest Latviju, dodoties labākas dzīves meklējumos, un nebūs nekā tāda, kas liktu viņiem te atgriezties.
Varbūt mums vajadzētu paskatīties, kā veidojās latviešu identitāte 19. gadsimtā. No tā var daudz ko mācīties! Nedomāju, ka tolaik latvieši tik ļoti atšķīrās no mūsdienu latviešiem nācijas izpratnē. Arī tajā laikā ne viss bija ideāli, daudzi brauca prom uz Ameriku, Austrāliju, Krieviju. Bet nacionāli noskaņotie cilvēki nolēma apvienoties un piedāvāt identitāti, no kuras tālāk, labvēlīgos saimnieciskos apstākļos, izveidojās spēcīga Latvijas valsts. Man ir svarīgi, ka mēs sākam no garīgās un idejiskās izpratnes, un tad var nonākt pie ekonomiskā izrāviena. Ekonomiskais izrāviens nav pamats, tas ir jumts.
– Kam par šo idejisko izpratni valstiski vajadzētu rūpēties? Pirmskara Latvijā bija Sabiedrisko lietu ministrija, bet šodien īsti nav kam prasīt rīcību.
– Tas uzdevums ir diezgan plašs, lai par to prasītu atbildību no vienas iestādes. Piemēram, viens no būtiskākajiem jautājumiem – Latvijas informatīvā telpa. Domāju, ka ir daudz strādāts, lai to vājinātu un šķeltu. Šobrīd mēs šajā jomā esam uz diezgan plāna ledus un nav nevienas valsts institūcijas, kas būtu atbildīga par informatīvo telpu, masu medijiem – gan elektroniskajiem, gan drukātajiem, gan citiem. Nav runa par kontrolēšanu, bet pat par palīdzību šīs telpas veidošanā. Mums ir bijusi neformāla apspriede ar cilvēkiem, kas ir ieinteresēti šajā jautājumā, tostarp Aija Cālīte-Dulevska, Egīls Levits, Sarmīte Ēlerte un citi. Es piedāvāju, ka darba grupu par šiem jautājumiem var izveidot pie Tieslietu ministrijas. Bet tas nav obligāti. Pieejas var būt dažādas, jo galvenais jau nav iestāde, bet politiskā vēlme un rezultāts. Un tas nav tikai valdības jautājums. Ir dažādas organizācijas, biedrības… Piemēram, mums ir Latviešu biedrība, kurā es pats pirms pāris gadiem iestājos. Tāda Sabiedrisko lietu ministrija, kā bija ulmaņlaikā, varbūt vairāk ir raksturīga autoritārai varai. Nebūtu labi, ja cilvēki paļaujas, ka par šo darbu ir atbildīga viena iestāde, tātad ministrs visu izdarīs manā vietā! Es gribu, lai visa tauta aktīvi piedalās.
M. Antonevičs: – Ja jūs gribat atsaucību no tautas, tad pašiem jārāda piemērs. Jūs esat izteicies, ka Nacionālās apvienības mērķis ir latviska Latvija. Ko konkrēti Tieslietu ministrija iecerējusi šīs lietas labā?
– Pirmkārt, pasākumi, kas saistīti ar Valsts valodas likuma ievērošanu un atbalstu Valsts valodas centram. Nupat beidzot izdevās panākt, ka Jūrmalā kāds restorāns beidzot noņēma uzrakstu krievu valodā “Naša dača”.
V. Krustiņš: – Pie mums ar atbalstu parasti saprot finansējumu. Bet gan jau ir arī citi veidi, kā nostiprināt Valsts valodas centra (VVC) ietekmi un prestižu. Nav noslēpums, ka tā ir viena no iestādēm, kas tiek nepārtraukti “bombardēta” ar dažādiem pārmetumiem un apvainojumiem. Nupat nosauca par “inkvizīciju”, bet tas vēl ir samērā pieklājīgs apzīmējums…
– Ja ir nepārprotams valsts atbalsts, tad arī respekts ir lielāks. Lielā mērā pateicoties VVC, mēs esam saglabājuši vismaz vizuālu latvisku telpu – apkārt nerēgojas uzraksti svešvalodā. Nekontrolētos apstākļos te noteikti izskatītos pavisam citādi. Taču, es domāju, šīs iestādes funkcijas var paplašināt, lai tā piedalītos valsts kultūrtelpas veidošanā. Runājot par apvainojumiem – protams, ne jau visus VVC apmierina, daži uzskata, ka latviešu valodas prasīšana apdraud viņu privilēģijas. Tad atbilstoši kultūras līmenim tiek izteikti dažādi nievājoši paziņojumi VVC virzienā. Taču to var vērtēt arī kā respekta atzīšanu, jo, ja centrs būtu mazspējīgs, tad tam vispār nepievērstu uzmanību. Tagad to uzskata par draudu… Bet ar VVC man ir plānota tikšanās tuvākajā laikā, un mēs noteikti šos jautājumus izrunāsim.
– Viens “LA” lasītājs izteica ideju, ka ASV vēstniecei Džūditai Gārberei varēja izsniegt apliecību vai kādu diplomu par latviešu valodas prasmi. Mēs redzējām, ar kādu centību viņa apguva latviešu valodu. Starp citu, viens no viņas priekšgājējiem Braiens Karlsons pirms aizbraukšanas jau varēja brīvi sazināties latviešu valodā, par ko es pats pārliecinājos mūsu atvadu intervijā. Šādus piemērus vajag izcelt.
Taču, runājot par valodu, ir arī citi jautājumi. Kā zināms, parādījās prasība par valsts valodas statusu krievu valodai. Par to notika referendums, un 270 tūkstoši pilsoņu uzskatīja, ka šāda prasība ir pamatota. Vai, jūsuprāt, šis notikums ir pienācīgi politiski novērtēts?
– Novērtējums no politiķu puses ir bijis nepietiekams. Nosodījums varbūt parādījās neilgi pirms paša referenduma, kad politiķi sajuta tautas noskaņojumu un tāpēc atļāvās kaut ko drosmīgāk pateikt. Taču interesanti, ka jau referenduma naktī sākās pretējā kustība – dažus politiķus referenduma rezultāts jau bija sabiedējis un viņi faktiski sāka slāpēt latviešu pacilātību, runāt par pielabināšanos tai daļai, kas atbalstījusi valsts valodas statusu krievu valodai.
Ja mēs skatāmies vēsturiski, centieni iebiedēt latviešus ir bijuši regulāri. Sākumā tas bija OMON, militāri draudi, barikādes, pēc tam mēģinājumi ietekmēt caur starptautiskajām organizācijām. Tas neizdevās, un kādu laiku iestājās nosacīts miers – Latvijā dzīvojošie krievi apguva latviešu valodu, nebija jūtams tāds klaji negatīvs noskaņojums pret valsti un tās pamatnāciju. Taču līdz ar naftas cenu pieaugumu un Krievijas ekonomisko atgūšanos atkal parādījās jauni mēģinājumi, bet Latvijas politiķi to uzņēma ar tādu dīvainu lavierēšanu, kautrēšanos, spēlēšanos.
Referendums jau ir sekas, bet šī lavierēšana diemžēl turpinās. Reizēm tiek norādīts, ka Latvijā atšķirībā no Igaunijas nav bijis tādas “bronzas nakts” un “Aļošas”, viss, lūk, parasti noticis mierīgāk, un tas esot pozitīvi. Es gan tā neteiktu. Protams, nevēlos, ka te notiktu kādas vardarbīgas sadursmes, tomēr kaimiņu rīcību vajag vērtēt pēc būtības, nevis pēc formas. Igaunija skaidri pateica savu pozīciju, kurai sekoja aktīva rīcība. Sastopot naidīgu un amorālu pretestību, tā tika novērsta. Daži tika iesēdināti cietumā, daži izsūtīti no valsts, arī ar kiberuzbrukumiem prasmīgi tika galā. Igauņi caur šo krīzi pacēlās nākamajā līmenī. Tagad tur ir Kiberdrošības departaments, kiberzemessardze, visas pasaules atzinība par spēju efektīvi risināt šādus konfliktus. Un to respektē arī valsts pretinieki. Mēs pagaidām neesam līdz šim līmenim aizgājuši, bet es esmu pārliecināts, ka mēs to izdarīsim. Cerams, miermīlīgākā ceļā.
– Kad jūs sakāt “līmenis”, ar to ir domāts izpratnes līmenis vai darbības līmenis?
– Abi. Vispirms, protams, ir vajadzīgs izpratnes līmenis.
– Nesen pēc Nacionālās apvienības iniciatīvas Drošības policija pieņēma izskatīšanai lietu par Aleksandra Giļmana aizvainojošajiem izteikumiem, kuros viņš apšaubījis padomju represiju noziedzīgo būtību. Nezinu, cik tālu šī lieta novirzījusies, taču paredzu, ka tā nekur nenovirzīsies, jo tiesas rīcībai trūkst likumiskās bāzes. Giļmana k-ga izrunāšanās ir viedoklis, demokrātija, teiks tiesneši, par to nevar tiesāt, nav likuma. Es gribētu nolasīt fragmentu no 1933. gada Saeimas sēžu stenogrammām. Deputāts Birznieks saka: “Mēs esam dzirdējuši no tiesu iestādēm un pat no Senāta, ka musinātājus un kūdītājus, kuri turējuši vismusinošākās runas, ir nācies attaisnot tikai tāpēc, ka likums par biedrošanos un presi, kriminālprocesa un sodu likumi neparedz konkrēti valdībai un tiesu iestādēm spert soļus, kas šādus valsts cieņu graujošus elementus varētu savaldīt. Taisni Saeimai šodien ir jāsaka savs vārds.” Un tas pats jāatkārto šodien.
– Es gribētu nedaudz mainīt attieksmi. Ikreiz, kad mēs saduramies ar kādu neizdarību, uzreiz tiek paziņots, ka trūkst likumu, kas to palīdzētu risināt. Tā ir vieglākā ceļa iešana, jo 20 neatkarības gadu laikā ir pieņemts daudz labu likumu. Likumu trūkums ir aizbildināšanās neizdarībai, neuzņēmībai, bailēm un personiskās atbildības noņemšanai.
– Un politiskai bezdarbībai…
– Tajā skaitā. Tāpēc arī tādi personāži kā Giļmans var izrunāties, kā vien vēlas, jo viņi jūt nesodāmību. Protams, tieslietu ministram nav jānorāda par konkrētiem gadījumiem, kā tiesai būtu jālemj, taču es esmu pamanījis, ka bieži vien valsts iestādes nepienācīgi izturas pret tādām parādībām kā naida runa, kūdīšana, dažādas provokācijas. Sākumā tie ir vārdi, vēlāk tas var pāraugt fiziskā vardarbībā, tāpēc tas ir jārisina laikus. Taču likumu trūkums, manuprāt, ir kādi 10% no problēmas, bet likuma nepareiza piemērošana – 90%.
M. Antonevičs: – Vai tas nozīmē, ka tiesneši ne līdz galam saprot likuma garu?
– Ne tikai tiesneši, bet arī citi juristi. Un vēl te varētu runāt par tradīcijām. Joprojām ir saglabājušās padomiskās tradīcijas, kā izskatīt lietu, – lai kāds no augšas pasaka, kā ir pareizi.
– Bet vai nav runa jau par jaunām tradīcijām – eiropeisku uzskatu, ka vārda brīvība un cilvēktiesības ir augstāk par visu, pat ja izteikumi ir naidīgi un kūdoši. Lai gan te derētu atzīmēt, ka ne visur Eiropā tā ir. Piemēram, nupat Lietuvas tiesa sodījusi politiķi Aļģirtu Palecku, kurš publiski bija attaisnojis padomju agresiju – gadījums ļoti līdzīgs mūsu lietām.
– Tāpēc es jau teicu, ka šobrīd lielāks darbs jāiegulda ne tikai likumu rakstīšanā, bet juristu izglītošanā. Tajā skaitā pieredzes apmaiņā. Piemēram, Vācijā ir pieredze, kā tikt galā ar nacisma propagandu – tā bija denacifikācija. Mums Latvijā būtībā ir jāveic destaļinizācija un desovjetizācija. Kāda daļa sabiedrības joprojām tajā ir iestrēgusi. Tā ir sapratusi, ka var turpināt izteikties tādā pašā garā kā padomju okupācijas gados, tikai tagad jau piesedzoties ar vārda brīvību un demokrātiju.
V. Krustiņš: – Runājot par vienu tādu Giļmanu, mērķis nav pārmest prokuratūrai vai tiesai, bet pamudināt politiķus uz aktīvāku rīcību. Pēc šādām runām un publikācijām reti seko atbilstoša reakcija – mums trūkst politisku oratoru un publicistu. Nav jau Giļmans jāliek cietumā, pietiktu ar to, ka viņš tiktu publiski nosodīts.
– Ļoti svarīgi, lai jaunā paaudze nepierod pie šīs padomiskās samierināšanās un pieklusēšanas tradīcijas, kas savā ziņā ir tāda patīkama un komfortabla. Tā ir izvairīšanās no atbildības vai tās novelšana uz citiem. Vislabāk uz kādiem apstākļiem – likuma nav, atzinuma nav, vēl varbūt kāds kaut kur ārpusē var nesaprast. Tad vieglāk neko nedarīt.
M. Antonevičs: – Vai jūsu solītā saruna ar Uzņēmumu reģistru par Lindermana partijas reģistrāciju jau ir notikusi? Kāda būs tālākā rīcība?
– Ir nosūtīta rezolūcija, tagad tiek gaidīts atzinums. Visticamāk, šis ir gadījums, kad tomēr vajadzēs likuma izmaiņas. Citur var iztikt ar jau esošajiem līdzekļiem, bet te ir vajadzīgi labojumi.
V. Krustiņš: – Pirms jau vairākām citām amatpersonām esam jautājuši – ar kādiem ievērojamiem pasākumiem plānots sagaidīt Latvijas simt gadus? Vai plānots izdot vēstures enciklopēdiju, atklāt pieminekļus ievērojamām personām? Pagaidām atbildi neesam saņēmuši…
– Par šīm tēmām ir jārunā, turklāt ne tikai valsts simt gadu sakarā. Es par to esmu īpaši domājis pēdējā pusgada laikā. Kādi zināmi pieminekļi pēdējo gadu laikā ir uzstādīti Rīgā – piemineklis Puškinam, Barklajam de Tolli… Bet kur ir pieminekļi Latvijas vēsturē nozīmīgām personām? Piemēram, okupācijas laika disidenti, pretošanās kustības dalībnieki… Taču es jūtu, ka cilvēki sāk mosties. Piemēram, Rēzeknē ir piemineklis Nikodemam Rancānam, nesen pie Baltinavas atklāja pieminekli Miķelim Bukšam – ļoti skaists, oriģināls. Pavasarī mēs kopā ar domubiedriem uzkopām vietu Lucavsalā, kur nākotnē varētu atrasties piemineklis Gunāram Astram. Domāju, šo jautājumu varētu apspriest arī Tieslietu ministrijā, jo Astra ir cilvēks, kas dzīvoja ar neatkarīgās Latvijas likumu garu sirdī. Viņa pēdējais vārds tiesā: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs” – tā, manuprāt, ir pasaules līmeņa runa, ko var salīdzināt ar tām, ko teicis, piemēram, Mārtiņš Luters Kings.
– Vai Nacionālā apvienība te nevarēja vairāk parādīt savu sabiedrisko iniciatīvu? Ir nedaudz bažu, ka Saeimā tā paliks pārāk oficiāla.
– Man par sevi tādu bažu nav. Taču ir jāmāk izmantot arī to, ka mums ir politiskā vara. Ir jāmāk politiski izaugt. Būt marginālā pozīcijā nereti ir viegli un pat patīkami – var uz visu kritiski noskatīties, zinot, ka pašam jau tāpat nekas nebūs jādara. Nacionāli noskaņotus cilvēkus oponenti tieši šādā pozīcijā vēlas iztēlot, un dažreiz tas izdodas. Manuprāt, ir jābūt politiski gudriem, lai spētu izveidot spēcīgu nacionāli konservatīvu politisku kustību, kuru nevarēs ignorēt. Es pievienojos Nacionālajai apvienībai, jo jūtu, ka mums ir principialitāte, kas netiek nodota kaut kādas komforta zonas un varas dēļ.
