Ministrijas – apliecinājums valsts prioritātēm 6
Pēc nepilniem trim mēnešiem Latvijā būs jauna valdība. Par ministru amatiem pēc 12. Saeimas vēlēšanām kā vienmēr notiks cīņas starp partijām – daži amati būs vairāk iekāroti, daži mazāk, bet varbūt būs pat tādas ministrijas, ko vispār neviens negribēs vadīt, kā šobrīd tas noticis ar Veselības ministriju. Taču, pirms sācies pēcvēlēšanu politiskais tirgus, vispirms būtu vērts uzdot jautājumu – vai Latvijai vajadzīgs tieši šāds Ministru kabinets. Varbūt kādu no ministrijām vajadzētu likvidēt vai apvienot, bet varbūt vajadzīga kāda jauna, līdz šim nebijusi ministrija?
Rosina veidot ES prezidentūras ministriju
Nesen Ministru prezidente Laimdota Straujuma izteicās, ka Latvijai, kļūstot par Eiropas Savienības Padomes prezidējošo valsti, būtu nepieciešams izveidot atsevišķu valsts ministra amatu, kas pusgadu nodarbotos ar Eiropas lietām. Viņasprāt, ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam būtu grūti tikt galā ar daudzajiem pienākumiem, ko uzliktu ES administratīvo pienākumu pārraudzīšana, ar ko galvenokārt nodarbojas ES Padomes prezidējošā valsts.
Arī iepriekš tās vai citas partijas pārstāvis sacījies meklēt optimālāku valsts pārvaldes modeli, ne tikai rosinot veidot jaunas ministrijas, bet dažas likvidēt vai apvienot. Savulaik partijas “Saskaņas centrs” pārstāvis Jānis Ādamsons prātoja par Aizsardzības un Iekšlietu ministrijas apvienošanu, bet Einars Repše, kurš šogad atkal cer iekļūt Saeimā ar savu partiju “Latvijas attīstībai”, pat reiz izteicās, ka Aizsardzības ministrija vispār būtu likvidējama.
Tāpat no vairāku politiķu runām izskanējuši varianti par Ekonomikas un Finanšu ministriju saplūdināšanu vienā, kā tas ir izdarīts Igaunijā, Francijā un citviet. Savukārt no Nacionālās apvienības jau 2011. gadā izskanēja piedāvājums par Ekonomikas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas apvienošanu.
Aplūkojot pārējo Baltijas valstu valdības, secināms, ka Lietuvā ir lielākā valdība, kuru veido 14 ministrijas. Latvijā ir 13, bet Igaunijā – 11 ministrijas. Tiesa, igauņiem ir arī divi ministri, kuriem gan nav pilntiesīga ministra portfeļa. Tādi ir iedzīvotāju un etnisko lietu ministrs Urve Palo un reģionālo lietu ministrs Sīms Valmars Kīslers. Savukārt Lietuvā atšķirībā no Latvijas un Igaunijas ir vēl arī enerģētikas ministrs. Ne velti Viļņa sekmīgi cīnās pret Krievijas energogiganta “Gazprom” īstenoto cenu politiku un aktīvi piedalās ES mēģinājumos dažādot enerģētikas resursu avotus.
Dažādās ministrijas
Citās Eiropas Savienības dalībvalstīs ministriju skaits un tām pārraugāmo sfēru dažādība ir raibum raiba. Piemēram, Austrijā ir Aizsardzības un sporta ministrija. Abas jomas vienā ministrijā tika aptvertas 2009. gadā. Līdz tam sporta lietas Austrijā pārraudzīja arī izglītības, veselības un sabiedrisko lietu ministri. Nevienā citā ES dalībvalstī gan aizsardzības jomu pārraugošajai ministrijai nav piespēlēta vēl citas jomas uzraudzīšana. Tiesa, Īrijas aizsardzības ministrs Saimons Kovenijs pašlaik ir arī lauksaimniecības, pārtikas un jūrniecības ministrs. Amatu apvienošanu viņš uzņēmies kopš jūlija sākuma.
Līdzās finanšu, aizsardzības, ārlietu, tieslietu, veselības, izglītības, kultūras ministrijai, kas ir teju visās valstīs, gandrīz katrai Eiropas valstij ir kāda tieši to raksturojoša ministrija, kas lielā mērā arī liecina par tās prioritātēm. Dienvideiropas valstīm – Maltai, Grieķijai, Itālijai – ir īpašas ministrijas, kam uzticēts rūpēties vai nu par tūrisma nozari, vai kultūras mantojuma saglabāšanu (piemēram, Itālijā ir Mantojuma, kultūras aktivitāšu un tūrisma ministrija). It sevišķi grieķi un itālieši šīm nozarēm pievērš lielu uzmanību, lepojoties ar savu senču panākumiem un atstāto milzīgo mantojumu kultūras un mākslas pasaulē. Turklāt Grieķijā, kuru finanšu krīze plosīja ar īpašu nežēlību, par spīti starptautisko aizdevēju noteiktajam taupības režīmam, joprojām darbojas 19 ministrijas, to skaitā Kuģniecības, Maķedonijas un Trāķijas lietu, Sabiedriskās kārtības un pilsoniskās aizsardzības ministrija, kā funkcijas, iespējams, naudas taupīšanas nolūkā varētu uzticēt citām ministrijām.
Ņemot vērā, ka, piemēram, Dānija ir imigrantu un bēgļu iekārojams galamērķis, šīs valsts valdība savulaik izveidoja īpašu ministriju iebraucēju jautājumu risināšanai. Dānijā bēgļu, imigrantu un integrācijas lietu ministra portfelis tika izveidots 2001. gadā toreizējā premjerministra un tagadējā NATO ģenerālsekretāra Andersa Rasmusena uzdevumā. Ministrijas mērķis bija apturēt imigrantu plūsmu uz Dāniju, tāpēc tā izstrādāja stingrākus noteikumus patvērumu piešķiršanai bēgļiem. Kad tā ar saviem uzdevumiem sekmīgi bija tikusi galā, 2011. gadā Dānijas premjerministre Helle Torninga-Šmita ministriju likvidēja.
No ministriem līdz “pusministriem”
Horvātijā, kur kopumā ir 21 ministrija, darbojas arī Veterānu lietu ministrija. Tās paspārnē ir izveidoti kopumā četri direktorāti, kas atbild par veterānu ģimenēm, kara veterāniem, starppaaudžu sadarbību un pazudušu vai gūstā turētu veterānu mirstīgo atlieku meklēšanu. Tāpat Horvātijā ir viena ministrija, kas pārrauga tikai un vienīgi valsts būvniecības nozari.
Ļoti taupīgi ar naudas tērēšanu valsts aparāta uzturēšanai apietas Ungārija, kurā ir tikai astoņas ministrijas – Tieslietu un administrācijas, Iekšlietu, Ārlietu, Ekonomikas, Cilvēkresursu, Nacionālās attīstības, Lauksaimniecības un Aizsardzības ministrija. Savukārt Rumānijā un Apvienotajā Karalistē ir arī ministrijas, kas atbild par mediju darbu. Rumānijā šādai ministrijai ir dots nosaukums Sakaru un informācijas telpas ministrija, bet britiem – Kultūras, mediju un sporta ministrija.
Tāpat dažās ES valstīs, piemēram, jau pieminētajā Igaunijā, kādas pietiekami svarīgas nozares pārraudzīšanai ir izveidots īpašs ministra postenis, kura vadītājs gan nav pilntiesīgs valdības loceklis. Beļģijā šādus “pusministrus” dēvē par valsts sekretāriem (piemēram, valsts sekretārs patvēruma meklētāju, imigrācijas un sociālās integrācijas jautājumos), Kiprā – par komisāriem (piemēram, vides komisārs), bet Itālijā – vienkārši par ministriem bez portfeļa (piemēram, reģionālo lietu ministrs). Nereti šādu “pusministru” amatu veidošanai ir īstermiņa mērķi, kā tas bija Dānijā, kad tur gadsimta sākumā tika veidota ministrija imigrācijas jautājumu risināšanai. Jāatgādina, ka arī Latvijā savulaik pastāvēja īpašu uzdevumu sekretariāti – sabiedrības integrācijas, elektroniskās pārvaldes un ES līdzekļu apguves lietās.
UZZIŅA
Ministriju skaits ES dalībvalstīs:
Apvienotā Karaliste – 19 un 10 citi ministri
Austrija – 13
Beļģija – 12 un 6 valsts sekretāri
Bulgārija – 16
Čehija – 16
Dānija – 16
Francija – 15
Grieķija – 19
Horvātija – 21
Igaunijā – 11 un 2 ministri bez portfeļa
Īrija – 14
Latvija – 13
Lietuva – 14
Luksemburga – 17
Malta – 16
Nīderlande – 11
Polija – 17
Portugāle – 13
Rumānija – 16
Slovākija – 13
Slovēnija – 12
Spānija – 13
Somija – 11
Ungārija – 8
Vācija – 15
Zviedrija – 12
Itālija – 13 un 3 ministri bez portfeļa
Kipra – 11 un 4 komisijas
