Ministrijā tik daudz piemaksu, ka nespēj apkopot 54
Tieslietu ministrija pērn izmaksājusi tik daudz prēmiju, piemaksu un naudas balvu, ka tagad tai trūkstot resursu, lai spētu šos datus apkopot. Turklāt ministrija arī neredzot pamatojumu, kāpēc sabiedrības pārstāvjiem šāda informācija vispār būtu jāzina.
Dzintara Rasnača vadītā ministrija atbildē uz oficiālu informācijas pieprasījumu apgalvo, ka tā pat nevarot nosaukt konkrētu prēmēto darbinieku skaitu. Esot vien zināms, ka “aptuveni 240 Tieslietu ministrijas nodarbinātajiem 2017. gadā kā papildu atlīdzība aptuveni 2780 reizes” ir tikušas noteiktas un izmaksātas prēmijas, naudas balvas, piemaksas, noteikti dažādi pabalsti, veikta samaksa par virsstundu darbu, kā arī piešķirta veselības apdrošināšana.
Tas, kā atzīst ministrijas valsts sekretārs Raivis Kronbergs, nozīmē “vidēji gandrīz 13 papildu atlīdzības izmaksas vienam nodarbinātajam”. Taču kāda ir precīza iztērētā summa, ministrija tāpat neatklāj, vien norāda, ka “2017. gada budžetā Tieslietu ministrijas centrālā aparāta atlīdzībai paredzētie izdevumi piemaksām, prēmijām un naudas balvām ir 435 630 eiro”.
Saskaņā ar ministrijas valsts sekretāra oficiālo skaidrojumu šāds prēmiju, piemaksu un naudas balvu apjoms esot pārāk liels, lai iestāde spētu šīs ziņas apkopot un nodot sabiedrībai. Teorētiski to izdarīt gan varētu, taču Tieslietu ministrijas ieskatā “būtisku iestādes resursu novirze informācijas pieprasījuma izpildei ir attaisnojama tad, ja pieprasītā informācija ir būtiska konkrētas personas tiesisko interešu aizsardzībai”.
Taču, lai gan formāli Dz. Rasnača vadītās ministrijas pienākums ir “nodrošināt sabiedrības informēšanu un dialogu ar sabiedrību par tiesību politiku, kā arī veicināt sabiedrības tiesiskās domas un apziņas attīstību atbilstoši demokrātiskas valsts principiem”, konkrētajā gadījumā iestāde neuzskatot, ka nodokļu maksātāju interese par to, kā tiek tērēti viņu līdzekļi, tai būtu pietiekams arguments. “Nav saskatāms, kādu būtisku Jūsu tiesisko interešu aizsardzībai Jums būtu nepieciešama pieprasītā informācija pieprasītajā apjomā,” skaidro R. Kronbergs, argumentējot – apkopojot šādu informāciju sabiedrības vajadzībām, tas “var būtiski ietekmēt Tieslietu ministrijas kā darba devēja saistību izpildi pret Tieslietu ministrijas nodarbinātajiem”.
Tiesa, Informācijas atklātības likuma 11. pantā gan ir noteikts, ka gadījumā, “ja informācijas pieprasījums ir nesamērīgi apjomīgs”, iestāde var uzaicināt informācijas pieprasītāju iepazīties ar pieprasītajiem datiem uz vietas iestādē. Šādu iespēju piedāvāja arī Tieslietu ministrija, taču, noteiktajā laikā ierodoties iestādē, izrādījās, ka arī uz vietas tās Personālvadības departamenta direktore Airisa Auzāne datus par izmaksātajām prēmijām un balvām nav gatava sniegt – tas vienalga prasīšot pārāk lielas pūles.
Pašlaik administratīvā rajona tiesa jau izskata pieteikumu saistībā ar šo Tieslietu ministrijas rīcību. Citā līdzīga rakstura lietā, kurā pirmās instances tiesa jau uzlikusi par pienākumu līdz tam slēptu informāciju sniegt Valsts prezidenta kancelejai, administratīvā tiesa spriedumā ir norādījusi: “Valsts budžeta līdzekļu izlietojumam ir jābūt pamatotam un vērstam uz sabiedrības interešu nodrošināšanu, iestādes nedrīkst ar tās funkciju veikšanai piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem rīkoties patvaļīgi. Tas attiecas arī uz mantisku labumu piešķiršanu iestādē strādājošajiem. Līdz ar to sabiedrībai ir tiesības uzzināt informāciju, uz kāda pamata ir izmaksāta amatpersonu (darbinieku) papildu samaksa.”
Interesanti, ka ir ministrijas, kurām līdzīgi informācijas pieprasījumi par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu nav sagādājuši nepārvaramas problēmas. Tā, piemēram, Kultūras ministrija ir publiskojusi pilnīgu informāciju par visām tās darbiniekiem pērn izmaksātajām prēmijām, piemaksām un naudas balvām, kā arī par to piešķiršanas pamatojumu.
