Likme – nācijas izdzīvošana. Vai ministrija atbalsta koloniālu agrārpolitiku? 1
Agrāk politikā iesaistījies viens no Latvijas nacionālās neatkarības kustības (LNNK) dibinātājiem 1988. gadā Andris Pauls-Pāvuls patlaban politiskos procesus vēro no malas un Smiltenes pusē nodarbojas ar bioloģisko aitkopību un bioloģisko gaļas liellopu audzēšanu. Saimnieks intervijā stāsta par savu pārcelšanos uz laukiem, vērtē šābrīža lauksaimniecības politiku un iesaka risinājumus lauku, lauksaimniecības un valsts izaugsmei. “Es varēju klusi un mierīgi dzīvot, nepiekrist intervijām. Esmu norūpējies par valsti,” piebilst A. Pauls-Pāvuls.
– Kāpēc pārcēlāties uz dzīvi laukos?
– Ar pieredzi darbā Saeimā un valsts pārvaldē es atnācu uz laukiem, uz senču īpašumu. Biju izpētījis, ka Eiropā nepietiek jēra gaļas un aitkopība ir ļoti perspektīva nozare. Sava mūža otro daļu biju nolēmis distancēties no politikas un atjaunot senču īpašumu, mierīgi dzīvot laukos. No malas skatoties, viss šķiet ļoti rožaini, tomēr esmu identificējis, manuprāt, galveno problēmu Latvijā, kādēļ izmirst lauki un tiek slēgtas lauku skolas, proti, lai gan ir notikusi zemes reforma, nav notikusi agrārā reforma. Valstī nav agrārās politikas, un to kā zinātni nemāca pat LLU! Gluži nejauši, lasot smiltenieša, zinātņu doktora Jāņa Labsvīra grāmatu Kurp ejam?, uzdūros rindkopai, kur viņš raksta, ka trimdas zinātņu doktors agronoms Juris Andrejs Zuševics uzrakstījis un izdevis Latvijai īpaši veltītu grāmatu “Ievads agrārpolitikā”. Tās uzdevums bija ielikt Latvijai normālus agrārās politikas pamatus. Grāmatu Zuševics rakstīja laikā, kad notika kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) maiņa Eiropā un kad noņēma atbalstu ražotājiem. Visu grāmatas tirāžu – 1000 eksemplāru – 1994. gadā, laikā, kad zemkopības ministrs bija Jānis Kinna, nopirka Zemkopības ministrija (ZM). Sazinājos ar ministriju, gribēju dabūt šo grāmatu izlasīt. Ministrijā to meklēja diezgan ilgi un beidzot vienu eksemplāru atrada.
Savā grāmatā “Ievads agrārpolitikā” Juris Zuševics saka – lai Latvija būtu eiropeiska valsts, saimniecībām nevajadzētu būt lielākām par 100 ha. Viņš tās atbilstoši normālas eiropeiskas agrārās politikas īstenošanas vajadzībām sagrupē piecās grupās. Pirmā grupa – saimniecības ar platību līdz 5 ha. Tās ir saimniecības, kas dod papildu naudas ienākumu, ja ir arī cita nodarbošanās. Otrā grupa – saimniecības 5–10 ha platībā. Šīs grupas saimniekiem bez darbošanās lauksaimniecībā arī jāmeklē vēl citi naudas ienākumi. Trešā grupa – saimniecības ar 10–20 ha platību. Tās būtu ģimenes saimniecības bez algota darbaspēka. Ceturtā grupa ir saimniecības ar 20–50 ha platību – ģimenes saimniecības ar algotu darbaspēku. Piektā grupa – saimniecības ar vairāk nekā 50 ha platību, tās ir saimniecības, kur izmanto algotu darbaspēku, kur saimnieks vien daļēji piedalās darbos. Šīs grupas saimniecībās nepieciešama arī augstā tehnoloģija.
Otra J. Zuševica tēze – Latvijā pamatā nevajadzētu nodarboties ne ar piena lopkopību, ne ar graudkopību. Iemesls – šajās nozarēs mēs globāli neesam spējīgi konkurēt.
Es gadus piecus meklēju šo J. Zuševica grāmatu. Liku sludinājumus portālos. Neviens man to nav piedāvājis. Šī grāmata arī nekad nav bijusi nevienā grāmatu antikvariātā. Viens man zināms eksemplārs atrodas Zemkopības ministrijā, septiņi eksemplāri atrodas bibliotēkās.
Aizgāju uz Smiltenes bibliotēku, kur tā bija uzrādīta katalogā. Izrādās, šī grāmata ir pazudusi arī no bibliotēkas. Ir iemesls domāt, ka šī 1994. gadā izdotā J. Zuševica grāmata ir iznīcināta.
Kāpēc vajadzētu to iznīcināt?
Tā nebija uzrakstīta pie varas esošo bijušo kolhoznieku interesēs. Ar to domāju izpratni par lauksaimniecību. Ja cilvēks pusmūžu ir dzīvojis padomju laikā un darbojies kolhozā, jo īpaši kolhoza vadībā, tad viņam nav izpratnes par to, kāda Rietumu pasaulē ir lauksaimniecības politikas jēga. Joprojām galvenais uzstādījums Latvijā ir padomiski kolhozniecisks – laukos ir jāražo! Šķiet, tas aiz inerces, kad padomju laikos Latvijai ar pārtiku vajadzēja apgādāt Maskavu un Ļeņingradu. Tagad esam pat degradējušies, jo no Latvijas pārsvarā izved nevis pārtikas produktus, bet izejvielas – graudus un pienu. Pēc definīcijas, tā ir koloniāla politika, un šādu politiku diemžēl atbalsta Zemkopības ministrija un realizē mūsu pašu bāleliņi. Tas ir pilnīgi totāli pretēji kopējai lauksaimniecības politikai Eiropas Savienībā. Kā zinām, deviņdesmitajos gados ES notika KLP krasa maiņa, subsīdiju noņēma ražotājam un pievienoja hektāram. Pie mums valstiski visbūtiskākais un visvienkāršākais ceļš, kā mēs varētu laukos sasniegt labklājību, būtu tūlītēja šādas Zemkopības ministrijas likvidācija. Šis skābbarības tornis dara visu iespējamo, lai pārshēmotu KLP par labu lielajiem izejvielu ražotājiem. Šā iemesla dēļ Latvijā ir izveidojusies naudas ienākumu šķēre – laukos ir visvairāk nabago un visvairāk bagāto cilvēku. Šī plaisa no ES dalībvalstīm Latvijā ir vislielākā. Tas ir pret manām biznesa interesēm, jo man pieder 200 ha, tomēr, valstiski domājot, subsidēt vajadzētu zemnieku saimniecības vien līdz 100 ha, ne vairāk.
Aptaujas rāda, ka mazie lauksaimnieki patiešām iesaka pārdalīt subsīdijas taisnīgāk.
Tam ir pienācis pēdējais laiks, turklāt ES KLP jaunās nostādnes ir tam labvēlīgas, orientētas, lai cilvēkus noturētu laukos. Patlaban, pēc jaunā Eiropas Komisijas piedāvājuma par 100 000 eiro subsīdiju griestu noteikšanu vienai saimniecībai, industriālajiem lielražotājiem ir iestājusies diezgan liela panika. Ministrijā nezina, ko ar to iesākt. Šis brīdis sakrīt ar Saeimas vēlēšanām, un mazajiem lauksaimniekiem ir lieliska iespēja vēlēšanās apliecināt, vai viņi grib turpināt dzīvot kā līdz šim vai kā pieklājas Eiropā.
Mazai saimniecībai 100 tūkstoši jau šķiet astronomiska summa un grūti aptvert, cik tiek tērēts lauksaimnieku atbalstam. Lai gan salīdzinājumā ar 2015. gadu 2017. gadā lauksaimniekiem kopējais atbalsts pieaudzis par 156 844 045 eiro, es savā uzņēmumā īpašu pieaugumu neesmu izjutis. Kaut kur taču tā nauda paliek!
Šobrīd par to, kā dzīvojam un dzīvosim un kā šie lauksaimniecībai piešķirtie gandrīz 600 miljoni eiro ik gadu sadalās, lemj Lauksaimnieku organizāciju konsultatīvā padome. Tajā ir vairāki miljonāri, kas ES izpratnē kvalificējas kā industriālie ražotāji, nevis kā zemnieki. Parasti zemnieki neaizdomājas, cik liels ir šis atbalsts – tās pagājušajā gadā bija sešas standarta izmēra paletes, nokrautas ar 100 eiro naudas zīmēm cilvēka augumā!
Kad sāku darboties laukos, iestājos Latvijas Aitu audzētāju asociācijā. Tā mani deleģēja kā savu pārstāvi Zemnieku saeimas padomē. Tolaik padome bija lēmējinstitūcija, valde bija izpildinstitūcija. Kad sāku uzdot nepatīkamus jautājumus un mēģināju procesus pagriezt auglīgā gultnē, iegūstot padomē domubiedrus, kongresā valde iesniedza izmaiņas statūtos, nosakot, ka padome ir konsultatīva institūcija un lēmējinstitūcija ir valde. Kongress tā arī nobalsoja. Patlaban Zemnieku saeimas valdē visi graudkopji ir miljonāri. Viņi arī nosaka toni.
Ļoti daudz esmu par to domājis un vērtējis, kāds lauksaimniecības modelis ir izveidots citās valstīs. Piemēram, ņemsim Šveici vai Austriju. Šveicē visuzskatāmāk ir redzams – ir nelielas saimniecības, viensētas, mājās zemniekiem ir pat armijas ieroči un pārtikas rezerves. Valsts pastāvēšanas garants ir lauku saimniecības, kas kā blīvs režģis pārklāj zemi un dod iespēju juku laikos izdzīvot pilsētniekiem, palikušiem bez pārtikas un ūdens. Tieši pateicoties šādam nelielu, spēcīgu saimniecību režģim, Kurzemes katlā ar 1944. gada ražu 80 000 kurzemnieki spēja pabarot un izmitināt 150 000 bēgļu. Mūsdienās šāds režģis Latvijā vairs nepastāv. Būtībā mūsdienās ir uzvarējuši bijušie kolhoznieki – domāšanas līmenī –, izkonkurējot iespēju atjaunoties normālām lauku saimniecībām.
Kas šobrīd valdībai būtu jādara?
Šobrīd vairāk nekā jebkad valdībai būtu jāmēģina nodrošināt lauksaimnieciskās ražošanas dažādošana, nevis barojot atsevišķas nozares ar zivīm, bet piedāvājot makšķeri visiem. Šis ir prioritārs valsts drošības jautājums. Šāds drošības režģis ir visās Rietumeiropas valstīs. Pamatā nācija dzīvo laukos komfortablos apstākļos, pilsētnieki viņus subsidē, lai būtu drošība nākotnē. Pilsētās galvenokārt dzīvo migranti. Pie mums Nacionālā apvienība, kurai, iespējams, vajadzētu vairāk iestāties par nācijas drošību un labklājību, visu laiku spēlē cīņu par to, ka ir jāatgūst vara Rīgā. Par laukiem nedomā. Skarbi.
Ja pēkšņi (piesit trīs reizes pie galda. – Red.) sākas karadarbība, lielveikalus slēdz, tie aiziet projām no Latvijas, mēs mirstam badā, mums nekā nav. Gudrā valstī nevajadzētu valsts pārtikas rezerves. Ja vienu viensētu pareizi subsidētu, tad šādos juku laikos, kad valdība nefunkcionē, tā var nodrošināt ar saviem pārtikas produktiem vismaz trīs pilsētnieku ģimenes. Krājumiem ir jābūt viensētas pagrabā un kūtī, nevis noliktavās Rīgā. Tā būtu normāla rietumnieciska pieeja, kā nācijai pašai vajadzētu funkcionēt. Pilsētnieki nodrošina, ka varu aiziet uz teātri vai veikalā pirkt drēbes, laukos dzīvojošie cilvēki – ja kas notiek, lai viņiem būtu kur palikt, un uztur vidi tādā stāvoklī, lai pilsētnieki varētu gūt estētisku baudījumu par to, ka tiešām dzīvojam zaļā valstī.
Kas notiek jūsu saimniecības apkārtnē?
Patlaban samazinu aitu daudzumu savā ganāmpulkā, man ir arī labs tīršķirnes Šarolē gaļas liellopu ganāmpulks. Man ir ļoti laba, pat komfortabla dzīve. Varu daudz nodarboties ar izglītošanos, ir laiks lasīt un domāt. Man ir liela bibliotēka. Nevaru sūdzēties. Tomēr man aug dēls, viņam ir 11 gadu. Apkārt mūsu saimniecībai nekā nav. Normālā valstī vajadzētu visās viensētās būt bērniem. Būtībā pilsētniekiem ir iekodēts, ka mazām saimniecībām laukos nav nekādas perspektīvas, ka laukos ir grūti, ka laukos visu laiku kaut kas sažūst, salīst un noslīkst vai nosalst un visu laiku lauksaimnieki ir jāglābj. Tiek kodēts, ka jāatbalsta ražotāji. Būtībā valstī ir jāražo tikai viens produkts – tie ir veseli, čakli un gudri valsts pilsoņi! Kur viņi vislabāk var izaugt? Protams, laukos ekoloģiski tīrā vidē. Patlaban iznāk, ka visi kopā atbalstām ražotājus, kas pērk no citām valstīm minerālmēslus un pesticīdus, sagandē vidi un ražo izejvielu. To ar kuģiem ved uz citām valstīm, un mēs priecājamies. Tviterī vēl Zaļās partijas priekšsēdētājs Tavars ielaiko, ka viņam patīk ielobētā norma, ka graudu izvedēji ir atbrīvoti no vinjetes maksājuma smagajām mašīnām. Kas tā par Zaļo partiju? Nožēlojami. Tā ir vērsta pilnīgi pretēji valsts izaugsmei. Tas, ka ievedam minerālmēslus un savu produkciju izvedam, degradējot vidi, ir klasiska koloniāla politika.
Kāds valstī labums no tā? Pērn pie saimnieka Andra Krieviņa Valkas novadā viesojās zemkopības ministrs Dūklavs. Mēs viņam uzdevām jautājumu – ko valsts iegūst no industriāli audzētu graudu eksporta? Viņš nevarēja atbildēt, vai valstij vairāk ir ienākumu vai zaudējumu. Mēs subsidējam postu valstij un labumu kādiem pāris simtiem industriālo graudaudzētāju ģimeņu. Jēga būtu maksāt zemniekiem šo pusmiljardu eiro, lai viņi pirmām kārtām sev un savai ģimenei ražotu ekoloģiski tīrus pārtikas produktus, lai varētu arī kaut ko pārdot. Otrām kārtām – lai laukos augtu čakli, gudri un strādīgi pilsoņi. Lai viņi varētu atļauties dzīvot laukos. Un treškārt – lai uzturētu vidi un nodrošinātu bioloģisko daudzveidību. Pārējais viss ir bizness, tas nav jāsubsidē.
Lielāko daļu no Latvijā audzētajiem graudiem pārdod citās valstīs. Pienu – aptuveni pusi. Rezultāts ir tāds, ka Latvijas pilsoņi ir spiesti braukt trimdā. Ja valsts būtu īstenojusi normālu agrāro politiku, nekas tāds nebūtu varējis notikt. Patiešām! Šo tēmu es esmu pētījis. Man ir pazīstami daudzi politiķi. Ar viņiem runājot, secinu – viņi īsti nesaprot situāciju, jo tai pašai Zemnieku saeimai ir spēcīgs lobijs! Lielražotāji ir visās trijās pie varas esošajās partijās un sekmīgi sagroza Rīgas politiķiem galvu. Gadu desmitiem ir iegājies, ka tas ir labi – redz, kā mēs ražojam! Rāda televīzijā, kā brauc lieli, dārgi traktori, cik mēs zemi labi uzturam. Kāda uzturēšana? Es arī nomāju vienu zemes gabalu, kur agrāk padsmit gadu darbojās industriālais graudkopis. Es tur patlaban normāli zāli ieaudzēt nevaru! Ne tur kurmji, ne sliekas bija. Sagandēts substrāts, nevis augsne.
Latvijā turamies pie tā, kā ES bija pirms deviņdesmitajiem gadiem, un darām visu iespējamo, lai, kur vien var, kur vien ir kāda iespēja, kādam mazajam kaut ko paņemtu nost un iedotu ražotājam klāt. Tā visu šo laiku darbojas ZM. Būtībā – pretvalstiski.
Zemkopības ministrijā saka – mēs atbildam par ražošanu laukos, Labklājības ministrijas uzdevums ir rūpēties par lauku labklājību utt. Jomas ir sadalītas. Jūs uzskatāt – ZM nav vajadzīga. Kas veiks laukiem piešķirtās naudas administrēšanu?
Patlaban vēlēšanās cerīgi kandidē vismaz divas partijas, nesaukšu vārdā, lai nebūtu politiskās reklāmas, kas atbalsta ZM likvidēšanu. Vienā modelī ir iecerēts ZM funkcijas nodot Ekonomikas ministrijai, kas ir saprātīgi. To sadaļu, kas attiecas uz pārtiku un tās drošību, varētu nodot Veselības ministrijai. Ja mums nav savas agrārās politikas, tad mums nevajag lieki uzturēt politisku ministriju. Domāju, zemnieki dzīvotu daudz labāk, ja Latvijā KLP uzraudzītu un administrētu apolitisks sekretariāts.
Jau gadiem ZM tiek rīkotas rotaļas tvaika nolaišanai. Tajā atrodas lauksaimnieku organizācijas, cilvēki iet, spriež un gudri runā. Pats esmu simtos sapulču piedalījies. Tas viss ir pilnīgi neauglīgi, jo, kad tālo ceļu mērojušajiem zemniekiem ir ļauts izteikties, beigās sanāk Konsultatīvā padome un lemj, kā lielajiem izdevīgi. Tā nav politika, tā ir mahinācija naudas sadalē. Turklāt svešas naudas sadalē.
Pašos pirmsākumos, sākot saimniekošanu laukos, konstatēju, ka MK noteikumos aitām ir noteikta atšķirīga liellopu vienība nekā ES Regulā. Viens pats bez asociāciju atbalsta izsitu cauri, ka šo vienību nomaina. Tad runāju ar valsts sekretāri Daci Lucau zem četrām acīm. Viņa smaidīja un teica, lai ierēdņiem neko nepārmet. Viņai atvilktnē katram jautājumam ir apstiprinājums, ka zemnieki tā ir gribējuši un lēmuši. Respektīvi, viss skābbarības tornis darbojas tā, ka ierēdņi ir balti un tīri, jo zemnieki savās organizācijās paši it kā tā ir izlēmuši.
Tā nav valstiska pieeja. Šis vāveres ritenis vienreiz ir jāaptur. Man ir cerība uz šā gada vēlēšanām. Politikā nāk jauni, progresīvi cilvēki. Es neaģitēju ne par vienu partiju, pats nevienā partijā neesmu.
Jūs pats nu jau desmit gadu dzīvojat laukos, esat lauksaimnieks un izmantojat sev pienākošos bioloģiskā saimnieka atbalstu.
Kad pārcēlos uz laukiem, domāju, ka Latvijas Aitu audzētāju asociācija ir godprātīga organizācija, kas man vislabāk var sniegt padomus aitu audzēšanā. Es sazinājos ar šo asociāciju, tur man ieteica, kurās saimniecībās par diezgan lielu cenu vajag pirkt Latvijas tumšgalves šķirnes jaunaitas. Uzsvēra – lai es nepērku šādas tādas jaunaitas, lai es obligāti pērku no šķirnes saimniecībām jaunaitas ar šķirnes sertifikātiem, tas būšot droši. Es tā arī izdarīju. Kad aitas no vairākām saimniecībām atvedu uz savu saimniecību, salaidu visas vienā barā, ievēroju, ka vienai aitai ir melna galva, citai ne tik melna… Īsāk – jaunaitu eksterjers diezgan būtiski atšķīrās. Tad sāku pētīt sertifikātus. Vienā sertifikātā bija pat četru šķirņu krustojums! Bet es taču pirku tīršķirnes aitas un atbilstoši maksāju! Vaicāju profesorei Dainai Kairišai: ko tas nozīmē? Viņa nedaudz padomāja un atbildēja, ka tās esot radniecīgas šķirnes. Šā iemesla dēļ uzskata, ka tā ir šķirnes aita. Man ir arī pirmās Latvijas laika aitkopības grāmata, kur ir rakstīts – lai uzlabotu vietējo aitu kvalitāti pirmskara Latvijā, Ulmaņa laikā veidoja teķu stacijas, ieveda no Anglijas Oksfordšīras un Šropšīras teķus. Tos zemnieki varēja saņemt savu aitu lecināšanai ar vienu mērķi – uzlabot vilnas kvalitāti. Tad sākās karš, dzelzs priekškars aizvērās, šīs aitas mums pārtapa par šķirni Latvijas tumšgalve. Jā, tās, iespējams, nav sliktas, ir labi piemērotas vietējiem apstākļiem, ir adaptējušās. Tās var izmantot kā mātes, tomēr kaut cik labas kvalitātes iegūšanai vajag kaut kādus gaļas šķirnes teķus. Mūsu stratēģija paredzēja, ka mēs veidojam saimniecības, kur audzē mātes puses aitas un tēva puses aitas kā tīršķirnes ganāmpulkus. Vēlāk, šajās saimniecībās izaudzētās aitas krustojot, iegūst augstvērtīgu jēra gaļu. Diemžēl nekas no tā neizdevās.
Precizēsim – kādu stratēģiju jūs pieminējāt?
Mēs, aitkopji, bijām sagatavojuši nopietnu stratēģiju, kā savu nozari Latvijā pacelt 10 gadu laikā. Lai varam konkurētspējīgi aitas pārdot gaļai. Desmit gadu laikā projektā vajadzētu ieguldīt 8 miljonus eiro. Tā laika zemkopības ministre Straujuma pateica – nē, laika posmā no 2014. līdz 2020. gadam Latvijā būs viena prioritāte – piena lopkopība, un atbalstu aitkopības nozares attīstībai atteica. Latvijā ir tikai dažas saimniecības, kas ievedušas kvalitatīvus tīršķirnes gaļas aitu ganāmpulkus par saviem līdzekļiem un sekmīgi audzē Latvijas apstākļos.
Ar gaļas liellopiem situācija ir krietni labāka. Latvijā gaļas liellopu nozare, iespējams, ir sākotnēji vairāk subsidēta un tajā tiešām ir ievests vairāk labu tīršķirnes vaislas dzīvnieku. Man patlaban jau septīto gadu ir arī gaļas liellopi, varu salīdzināt abas nozares. Dzīvnieki vienās ganībās barojas. Šarolē liellopus es varu izaudzēt, faktiski nepiebarojot ar graudiem. Aitām tomēr aug vilna, tas ir proteīns, es tikai ar zāli izbarot nevaru, vajag papildus dot spēkbarību, graudus, lai kaut kas sanāktu.
Ar tām pārtikas produktu cenām, kas patlaban ir, bez subsīdijām laukos neviens izdzīvot nevarētu.
Kā šāda situācija laukos varēja izveidoties?
Pirmkārt, kā jau teicu, deviņdesmitajos gados notika zemes reforma, bet nenotika agrārā reforma. Zemes atguvējiem valsts nenāca palīgā, saimniecību atjaunošanā nedeva padomus, ko, atjaunojot lauku saimniecību, tajā darīt. Ir pozitīvi piemēri, bet tie galvenokārt ir gadījumi, kad cilvēki ir paši ieguvuši zināšanas, nevis ZM viņiem ir devusi recepti darbībai. Piemēram, mans kaimiņš darbojas reklāmas biznesā, brauc uz tēva mājām Smiltenes pagastā no Jūrmalas. Te viņam ir bioloģiskā saimniecība un ābeļdārzs. Viņš izpētīja – ja ir 10 ha ar ogulājiem, tad atmaksājas pirkt ogu vākšanas kombainu, – un sastādīja 11 ha ogulāju dārzu. Bioloģiski audzētas ogas var ļoti labi pārdot, bet tās neatmaksājas lasīt ar rokām. Lielisks modelis, kur ģimene tiek pati galā ar lauku saimniecību, piestrādājot citur.
Otrkārt, man šķiet kļūda, ka lauksaimniecība Latvijā tiek uztverta sašaurinātā nozīmē, tikai kā viena no biznesa nozarēm. Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes ir nācijas kods. Tā varēja izdzīvot pat ar okupācijas nastu padomjlaikos. Mūsdienās, pasakot, ka tā dzīvot nevarēs, ka zeme ir resurss, kas jāizmanto ražošanai, vidējais latvietis iemeta plinti krūmos un aizbrauca prom. Valsts agrārā politika ir politisks instruments, lai nācijai nodrošinātu tīkamus dzīves apstākļus laukos, no tā valstiski gūstot maksimālu labumu. Par to politiķi līdz šim nav pienācīgi domājuši, tādēļ arī visi mēģinājumi reemigrācijai ir izgāzušies.
Ko darīt, lai lietas vērstu uz labo pusi?
Ir pagājuši 30 gadi, kopš LNNK uzsāka cīņu pret komunistiem, par Latvijas neatkarību. Lai gan padomju laikā tikai 5% latviešu bija komunisti, t. i., sadarbojās ar okupācijas varu, 12. Saeimā tika ievēlēti 30% bijušo komunistu. Tas šobrīd ir lielākais kauns Latvijai.
13. Saeimas vēlēšanās ir nepieciešama gados jaunu cilvēku ienākšana politikā bez komunistiskās un kolhoznieciskās domāšanas un pieredzes. Ir pēdējais brīdis, lai pārtrauktu lauku skolu aizvēršanu un saglabātu Latvijai raksturīgu zaļu vidi un nācijas turpmāku pastāvēšanu. Prioritāri ir jānovērš 80% subsīdiju nonākšanu 20% saimniecību rīcībā, kur ražo izejvielas (pienu un graudus) bez augstas pievienotās vērtības. Man šķiet, Latvijai piemērotākais būtu Austrijas modelis, kur pamatā atbalsts lauksaimniekiem ir ekoloģiskas un augstas pievienotās vērtības pārtikas produktu ražošanā. Austrijā nav slēgta neviena lauku skola un nācija laukos izbauda harmonisku dzīvi.
Otrkārt, jāatceļ visi pret nācijas pastāvēšanu Latvijā uzliktie šķēršļi, lai trimdā mītošie pilsoņi brīvi varētu pirkt Latvijas laukos īpašumus un par saimniekošanu tajos saņemt subsīdijas. Tas ir galvenais priekšnosacījums jelkādam reemigrācijas plānam. Tikai tad mēs varam cerēt, ka no citām valstīm ar pieredzi un zināšanām atgriezīsies mūsu pilsoņi, kuru bērni ies lauku skolās. Ja šeit viss paliek pa vecam, tad, domājot par dēla izglītību, apsveru iespēju emigrēt, piemēram, kā pirmais atjaunotās Latvijas Republikas zemkopības ministrs Jānis Kinna – uz Austrijas Alpiem, kur harmoniski viensētā, ekoloģiskā vidē viņš nodarbojas ar lauku tūrismu
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
