Māris Zanders: Ministriem “papīri kārtībā” 0
1776. gada 9. janvārī Usmas mācītājs Johans Svensons avīzē “Mitauische Zeitung” piesolīja tam, kurš viņam samaksās 5000 dukātu, atklāt dažādus ar zemkopību saistītus noslēpumus. Ja interesents neuzrastos, viņš šīs zināšanas paņemšot līdzi kapā. Un tā arī notika… Ar šo vēsturisko sižetu varētu zobgalīgi komentēt šīs nedēļas ziņu, ka beidzot visi Latvijas valdības ministri saņēmuši pielaides valsts noslēpumam.
Proti, nav grūti iedomāties ironiskas piezīmes par to, kādi Latvijā varētu būt tie valsts noslēpumi un cik iekāroti tie ir.
Patiesībā valsts noslēpumi ir reālāki nekā mācītāja Svensona slepenās receptes kaitēkļu iznīdēšanai. Valdības sēžu slēgtajās daļās tiek skatītas, piemēram, Latvijas valsts pozīcijas starptautiskās tiesvedībās, un diez vai būtu jēdzīgi, ja kāds no klātesošajiem laipni atstāstītu dzirdēto un lasīto paziņu lokā.
Ir jautājumi, kuros dažādām Eiropas Savienības dalībvalstīm ir atšķirīgas intereses, un ir nepieciešama neoficiāla sabiedroto un kompromisu meklēšana. Latvijas iekšpolitiskie “noslēpumi” visbiežāk tiešām saucami par tādiem tikai nosacīti, bet Latvija ir NATO dalībvalsts, tātad iekļauta visas organizācijas informatīvajā tīklā.
Situācijas ilustrēšanai: neviens nevarēs liegt britu leiboristu līderim Džeremijam Korbinam, kļūstot par premjeru, saglabāt starp padomdevējiem cilvēku, kurš vēl līdz 2016. gadam bija britu komunistiskās partijas biedrs, tomēr amerikāņi ir signalizējuši, ka šādā gadījumā viņi, kā saka, divreiz padomās, ko dārgajiem partneriem stāstīt un ko ne.
Tātad pielaides saņemšana valsts noslēpumam nav gluži nevajadzīga procedūra, tomēr nav jēdzīgi, ka tā publiskajā telpā kļūst par teju vai galveno kritēriju kādas amatpersonas vērtēšanai – “iedos pielaidi vai neiedos?” Ja “iedeva”, tad viss kārtībā.
Starp citiem kritērijiem pielaide tiek liegta personai, “par kuru pārbaudes laikā ir konstatēti fakti, kas dod pamatu apšaubīt tās uzticamību”,
It kā skaidrs. Vai tiešām? Šī teksta ietvaros nav iespējams uzskaitīt visus gadījumus, kad augstas amatpersonas ir publiski melojušas. Jautājums: ja cilvēks melo par kādu ar viņa darbību saistītu jautājumu, kāds pamats ir uzskatīt, ka citos jautājumos viņš tomēr ir “uzticams”?
Nav pamata apšaubīt, ka specdienesti savu iespēju robežās kandidātus pielaides saņemšanai vērtē rūpīgi, tomēr jāatzīst, ka manas zināšanas, teiksim, neiropsiholoģijā ir nepietiekamas, lai saprastu, kas cilvēkam, kurš politiskajās intrigās ir konsekvents modeļa “mērķis attaisno līdzekļus” piekritējs, liktu brīdī, kad ir iespēja, piemēram, ieriebt konkurentam, teikt: nē, šī ir sarkanā līnija, es to nepārkāpšu, jo ir jautājumi, kuros es taču esmu uzticams.
Publikas pastiprinātā uzmanība uz pielaides saņemšanu (vai nesaņemšanu) zināmā mērā ir skumja liecība tam, ka citus kandidātu atsijāšanas ceļus mēs īsti neredzam vai tiem neticam. Specdienesti traģikomiskā kārtā izrādās teju vai pēdējais bremzējošais faktors, lai gan atliek tikai nedaudz padomāt, lai secinātu, ka tā nedrīkstētu būt. Nedrīkstētu būt tā, ka ir skaidrs, ka topošais ministrs nav piemērots šim postenim, jo ir, piemēram, nejēga vai “slīps” tipiņš, bet praksē atliek cerēt, ka specdienesti būs tie, kuri secinās, ka konkrētais indivīds ministra pienākumus pildīt nevar. (Jāpiebilst, ka šī situācija atkārtojas arī citu amatpersonu gadījumā.) Turklāt atļaušos apgalvot, ka pašmāju eliti šī ačgārnā situācija gluži labi apmierina. Pamatojumam atliek pārcilāt prātā, kādiem tik tipāžiem pielaide gadu laikā ir piešķirta, un derīgs ir arī apvērstais jautājums: vai kādam, kuram pielaide liegta, tas ir traucējis justies omulīgi un uzskatīt sevi par elites sastāvdaļu? Nē.
Rezumējot: protams, ir labi, ka visi Krišjāņa Kariņa kabineta locekļi beidzot ir saņēmuši pielaides valsts noslēpumam, jo jaunu kandidātu meklēšana “KPV LV” rindās radītu papildu stresu visiem. Tomēr par ministru darbiem vēlams spriest, izmantojot citus kritērijus. Un par šiem kritērijiem atbildība vispirms jāuzņemas premjeram un ministrus deleģējušajām koalīcijas partijām.
