Ministri pie ārsta ar polisi kabatā 0
Mūsu valstī no 900 tūkstošiem strādājošo aptuveni trešajai daļai jeb 300 tūkstošiem cilvēku ir privātās veselības apdrošināšanas polises, kas aizvadītajā gadā veselības aprūpes iestāžu kasēs ir ieplūdinājušas 55 miljonus eiro. Tie ir apmēram 10% no kopējiem ieņēmumiem, ko slimnīcas un poliklīnikas ir saņēmušas no valsts budžeta. No šiem 300 tūkstošiem aptuveni 100 tūkstoši personu strādā valsts un pašvaldību iestādēs, kur tās tiek apdrošinātas par nodokļu maksātāju naudu, un tādējādi šiem cilvēkiem tiek dota iespēja saņemt lielākoties tos pašus medicīnas pakalpojumus, ko nodrošina valsts, tikai ar polisi apejot rindu un iegūstot privileģētu stāvokli attiecībā pret citiem. To skaitā ir arī Ministru prezidents un ministri, kuriem būtu jārūpējas, lai darbspējīgo cilvēku mirstības ziņā Latvija beidzot zaudētu vadošo pozīciju Eiropas Savienībā. Piebildīšu, ka ministru, ministrijas ierēdņu, Saeimas darbinieku (deputāti apdrošinās no personīgajiem līdzekļiem) apdrošināšana par nodokļu maksātāju naudu nav pretlikumīga, jo to pieļauj valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums.
Likumā noteikts, ka institūcijas var apdrošināt amatpersonu un darbinieku veselību atbilstoši piešķirtajiem finanšu līdzekļiem. Savukārt apdrošināšanas prēmijas maksimālais apmērs ir noteikts likumā par iedzīvotāju ienākuma nodokli.
Morāls diskomforts
Rodas jautājums – vai politiķiem, kuri daudzu gadu garumā nav spējuši savai tautai nodrošināt pieejamu veselības aprūpi, būtu jādod iespēja no valsts budžeta līdzekļiem saņemt bonusus savas veselības uzturēšanai. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šāda iespēja nav dota, piemēram, valsts un pašvaldību slimnīcu ārstiem un medicīnas māsām, kuras strādā uz izsīkuma robežas. Ja parastam cilvēkam ir nepieciešama speciālista konsultācija, viņš to, visticamāk, gaida rindā nedēļu vai mēnesi un pat ilgāk. Ar rindu uz izmeklējumiem ir līdzīgi, bet ministrs vai ierēdnis, vai arī Saeimas darbinieks līdzīgos gadījumos uzrāda polisi un pie ārsta tiek nekavējoties.
Veselības ministre Anda Čakša nenoliedz, ka tas viņai radot morālu diskomfortu, tomēr pati polise tikpat kā neizmantojot. Ministre norādīja, ka viņa cīnīsies par to, lai 2023. gadā veselības aprūpei tiktu piešķirti 14% no valsts kopējiem izdevumiem, tādējādi nodrošinot mūsu valsts iedzīvotājiem laikus pieejamu un kvalitatīvu veselības aprūpi.
Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abāšins apstiprina, ka liela daļa polisēs iekļauto veselības aprūpes pakalpojumu ir tie paši, kas atrodas valsts apmaksātajā grozā.
“Tas ir pilnīgi brīvs tirgus, ko regulē pieprasījums un piedāvājums. Mēs taču labi zinām, ka rudens pusē izbeidzas valsts noteiktās kvotas un veidojas rindas. Līdz ar to apdrošinātājiem ir iespēja izveidot savu veselības aprūpes pakalpojumu grozu un piedāvāt to brīvajā tirgū. Apdrošinātājiem šajā ziņā ir brīvas rokas, jo neviens likums nenosaka, ko viņi drīkst un ko nedrīkst piedāvāt.
Jo labāka valsts veselības aprūpe, jo privātajiem ir mazāk ko darīt. Jo sliktāka, jo privātajiem ir vairāk ko piedāvāt. Igaunijā, kur veselības aprūpes sistēma funkcionē krietni labāk nekā Latvijā, veselības privātais apdrošināšanas sektors ir neliels. Arī Lietuvā, kur nav tik lielu problēmu kā Latvijā, privātie apdrošinātāji ieņem mazliet lielāku tirgu nekā Igaunijā, bet mazāku nekā Latvijā. Igaunijā tādu privāto poliklīniku kā pie mums, piemēram, “ARS” vai “Veselības centrs 4″, ir ļoti maz un tās ir samērā vājas. Latvijā tās ir daudz lielākas un spēcīgākas, un, ja valsts nespēs atrisināt samilzušās veselības aprūpes finansiālās problēmas, tad privātās medicīnas iestādes kļūs vēl varenākas,” secina Jānis Abāšins.
