Naudas ir kā spaļu, tik daudz nekad nav bijis! – kur gan to likt? Paaugstināt sev algas! Egila Līcīša komentārs 19
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc satiksmes ministra Tāļa Linkaita pacilājošā un darbīgā ieraksta tviterī – “šodienas valdības sēde no 13.00 līdz 21.20 – būs ļooooti garš atbalstāmo uzņēmumu saraksts” – bija skaidrs, ka noslēgusies vēl viena produktīva, gara kabineta darba diena un ka valdības locekļi ar žāvāšanos aldziņu nepelna.
Satiksmes resora vadītājs par padarīto bija tik lepns, kā pašrocīgi būtu nosēdinājis “boinga” gaisa kuģi Rīgas starptautiskajā lidostā vai ar konduktora svilpi palaidis ceļā pirmo transeiropas ekspreša pasažieru vilcienu no pārbūvētās dzelzceļa stacijas, vai izsitis līdzekļus pētījumiem par dzīvi uz Mēness (gadījumā, ja uz turieni epidēmijas apstākļu spaidos, mūkot no koronavīrusa pārņemtās Zemes, nāktos pārcelties latviešu tautai).
Kamēr valsts vadītāji godprātīgi strādā, tikām ļaunvēļi presingo – esot krīzes laiks, augstākajām amatpersonām tamdēļ jāatsakās no likumiski paredzētā atalgojuma pielikuma, jāiesaldē algas, kā to pērn darījuši Saeimas deputāti.
Kaut tas būtu simbolisks žests, bet tā esot jārīkojas solidaritātes vārdā ar ārkārtējā stāvoklī daudz cietušo nāciju. Un atrodas līdzpilsoņi, kuri piebalso šādi runātajam. Sak, ja mums nav iztikas maksimuma grozs, tad ministriem arī lai nav ko likt kurvītī.
Jājautā, vai šie sīkumainie ļautiņi, kuri liedz valdības vīriem papildu 200 eirīšus pie mēnešalgas, ir tā pati tauta, kas vēl šo pašu gadsimtu bija gatava ziedot mesijām politiskās darbības nodrošināšanai miljons latu! Tas stipri disonē ar šodienas skarbo nostāju, lai tik kādam valsts sektora amatvīram neiekrīt lieka kapeika kabatā, un naidīgumu, kā Latvijas politisko pārvaldi pārstāvētu nevis pašu ievēlēti cilvēki, bet okupantu un kaklakungu režīms, kam nav nekā kopēja ar iedzīvotāju pamatmasām.
Pirmkārt, jāatgādina, ka par valdības arvien stipro mandātu un labo reputāciju liecina 14. novembrī pieliktais punkts nerezultatīvai parakstu vākšanai par 13. Saeimas atlaišanu. Verdiktu – atlaist Saeimu! – bija gatavi parakstīt knapi 50 000 vēlētāju, tātad blēžiem, kas rosināja pasākumu, klausīja neievērojama mazākā daļa balsstiesīgo.
Otrkārt, saskaņā ar premjera Krišjāņa Kariņa deklarēto – naudas ir kā spaļu, tik daudz nekad nav bijis! – kur gan to likt?
Paaugstināta darba samaksa mediķiem, skolotājiem, pat KNAB izmeklētājiem, rekur, pabalstīti tiek uzņēmēji, mājsaimniecības – vai gan pielikumu savos maciņos nav pelnījuši arī godprātīgie valsts kalpotāji, ministri – mūsu Olimpa cilvēki?
Protams, vadošos, atbildīgos posteņos algas nav no mazajām. Jau labo darbu čempionu laikos koferī sapakoto mēnešalgu mājās spēja aiznest vien aizsardzības ministrs, bij. svarcēlājs Raimonds Bergmanis. Tagad spēkavīru Ministru kabineta sastāvā nav. Tur ir kalsni, izstīdzējuši valdības locekļi, ar sirmiem deniņiem cilvēki gados vai vājā dzimuma pārstāves, kuras stiprāks vējš papūš garzems. Līdz ar to saņemtos tūkstošus mājās nogādā kravas auto.
Nevar piekrist tam, ka ministri esot pārfinansēti. Summas, ko samaksā mūsu valdības pārstāvjiem, ne tuvu nav tās, ko ik mēnesi nopelna šeihi, emīri un maharadžas.
Valstsvīriem katram ir vajadzības. Neviens no viņiem neatstāj nopelnīto dzertuvēs un līdzīgos izklaides iestādījumos, kur savu naudu un veselību mēdz notriekt neapzinīgi darbaļaudis.
Par “Attīstībai/Par” ministriem vispār nav runas – tie momentāni uz grāmatiņas ieskaitīto ziedo apvienības kontā. Bet starp politiskai elitei piederīgajiem ir valdības locekļi cienījamā vecumā, kuriem regulāri jāiegādājas kāju sildāmie, asinsspiediena mērītāji un apliekamie.
Valdībā strādā salonu lauvas un košumkrūmi – jāmaksā plēsoņam frizierim un par manikīru, un, ejot ļaudīs, ministram jābūt glīti un kārtīgi apģērbtam.
Kurš, apnicis dzīvot vecpuisī, krāj naudu kāzām, kurš, vaļaspriekam bilžu albumu taisīdams, grib nopirkt jaunu fotoaparātu, kurš liels grāmatu draugs un kurš varbūt pamatīgs izēdājs. Notērē visu aldziņu paikai – mute šmakstina, rokas nesātīgi ņem, krauj uz šķīvja, dur uz dakšiņas, smeļ ar lielo karoti.
Ministri pieder pie sabiedrībā sociāli neaizsargātākajām šķirām – skaties, vienu dienu biji amatā liels vīrs, otru dienu jau pazemināts par pīsli, nokritis garām sociālajam spilvenam.
Ministri ir cilvēki ar īpašām vajadzībām, jo ik rītu pamozdamies jau domā, kā padarīt valsti labklājīgāku, taču kompensāciju par nenormētu darbalaiku nesaņem. Valdības vadītājs kā ģimenes goda glabātājs lai nu pienācīgi atbild skauģiem un nelabvēļiem ar savu apakšnieku nopelnu pareizu, korektu vērtējumu.
