Ilze Kuzmina: Ministri Ilgu Šuplinsku pat gribētos saukt par “Ķīli brunčos” 2
To, ka Latvijas augstākajā izglītības sistēmā kaut kas būtu jāmaina, dzirdam jau vismaz desmit gadus. Tiesa, tas, cik skaļi un cik uzstājīgi šī vēlme izskan, atkarīgs no tā, kurš attiecīgajā brīdī ir izglītības un zinātnes ministra krēslā.
Pēdējos desmit gados tajā sēdējuši seši dažādi politiķi un pieci no viņiem arī paši kā mācībspēki un/vai administratīvie vadītāji darbojušies augstskolās.
Taču viņu attieksme pret nepieciešamību reformēt augstāko izglītību bijusi atšķirīga: Ina Druviete allaž uzsvēra, ka vajag evolūciju, nevis revolūciju, Kārlis Šadurskis vairāk rāvās pa vispārējās izglītības lauku, Vjačeslava Dombrovska laikā tika pabeigta vērienīga studiju programmu pārakreditācija, kurai it kā vajadzēja atsijāt nekvalitatīvās studiju programmas, tomēr to skaits būtiski nesamazinājās.
Uz fundamentālām reformām bija gatavs tikai Roberts Ķīlis, kurš draudēja slēgt pat divas trešdaļas Latvijas augstskolu, bet kam reālie darbi šajā virzienā ne pārāk sekmējās.
Nu nākusi Ilga Šuplinska (kuru pat gribētos saukt par “Ķīli brunčos”) un tapusi pārmaiņu koncepcija.
Ķīļa ministrēšanas laikus tagadējā situācija izglītības un zinātnes jomā atgādina arī tāpēc, ka arī viņam bieži tika pārmesti nevis kādi konkrēti (ne)darbi, bet gan attieksme, kura neesot bijusi gana cieņpilna gan pret augstāko izglītību, gan zinātni.
Tāpat arī šoreiz: par Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) sagatavoto konceptuālo ziņojumu par izmaiņām augstskolu pārvaldībā konkrētas kritikas ir diezgan maz. Vairāk tiek runāts par dialoga trūkumu.
Apspriežot koncepciju Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē, lielāko daļu diskusijām atvēlētā laika augstskolu pārstāvji skaitīja koncepcijā lapas un dienas, cik atvēlētas katra koncepcijas varianta apspriešanai. Vienlaikus dusmojās, ka neņem vērā viņu priekšlikumus un pirms iesniegšanas izskatīšanai valdībai koncepcija pārāk bieži esot labota, kaut tas tika darīts, arī ņemot vērā pašu augstskolu vēlmes.
Arī pēc koncepcijas pieņemšanas valdībā biežāk dzirdētais pārmetums bija dialoga trūkums.
Sava daļa taisnības tajā ir: diskusijas, kurās tika apspriestas nepieciešamās pārmaiņas, tomēr bija gana īsas un virspusējas un no sarunām ar nozares pārstāvjiem Šuplinska izvairās, piemēram, neapmeklējot sanāksmes Augstākās izglītības padomē (AIP), kaut ir tās sastāvā.
Izskatot likumprojektu valdībā, gan vairākkārt izskanēja arī finanšu jautājums. Pirmkārt, augstskolu pārstāvji norāda, ka būtiska konkurētspējas celšana bez papildu finansējuma nav iespējama. Otrkārt, vaicā, no kādas naudas maksās padomju, ko IZM vēlas ieviest, locekļiem. Pirmais arguments ir vērā ņemams, jo Latvijas augstskolu budžets tiešām ir krietni mazāks nekā pat kaimiņvalstīs. Otrais – apšaubāms, jo naudas, no kā maksāt lielas algas rektoriem un viņiem pietuvinātajiem, augstskolām lielākoties līdz šim nav trūcis.
Kaut mazākā mērā, tomēr izskan arī konkrētāka kritika, un būtu vēlams, lai uz to IZM pārstāvji konstruktīvi atbildētu.
Reformu pretinieku nostāju tas diez vai mainīs, tomēr tādējādi varētu gūt lielāku pārējās sabiedrības atbalstu. Piemēram, kāpēc koncepcija paredz AIP likvidāciju, tādējādi atsakoties no vienīgās koleģiālās institūcijas, kurā sadarbojas dažādu augstskolu, darba devēju un institūciju pārstāvji.
Vai ka IZM ieteiktā augstskolu pārvaldes sistēma, kas pieļauj augstskolu Satversmes sapulces likvidēšanu, samazinās studentu iespējas ietekmēt augstskolu pārvaldību. Vismaz publiski skaidras atbildes par to nav dzirdētas. Kā uzkārusies skaņuplate IZM atskaņo vien to, ka reformas vajag jau sen, ka vajag konkurētspēju.
Par detaļām diskutēšot, kad izstrādās konkrētus likumprojektus reformu ieviešanai.
Reformas pretinieki jau paguvuši apsolīt: diskusijas par augstskolu nākotni ar lielu sparu atsāksies Saeimā, kad tur nonāks grozījumi likumos, kas paredzēs gan augstskolu tipoloģijas, gan padomju ieviešanu. Tas atsauc atmiņā aizpērnās vasaras kašķus, kad tieši Saeimā ar opozīcijas un pat dažu valdošās koalīcijas deputātu rokām tika mēģināts bloķēt un arī vienkārši izķēzīt grozījumus Izglītības un Vispārējās izglītības likumos, ko bija nepieciešams pieņemt, lai skolās ieviestu jauno izglītības saturu.
Izskatījās, ka deputāti to darīja ne tik daudz cerībā apturēt reformas, bet lai izpatiktu tiem, kurus satrauca stils, kādā mācīšanās reforma tika izstrādāta un bīdīta.
Tagadējai ministrei vajadzētu mācīties no priekšteču kļūdām un rēķināties ar to, ka parlamentā arī viņas virzīto reformu var sagaidīt spēcīgs atsitiens, kura dēļ pat no labi domātām pārmaiņām nepaliks ne ragi, ne nagi.
Diez vai ir iespējams tik izcils dialogs, kas nodrošinātu samierināšanos ar pārmaiņām, tomēr vismaz centieni tādu veidot reformu pretiniekiem izsistu dažus trumpjus no kāršu kavas.
