Ministre Viņķele karājas sirma mata galā 0
Pati labsirdīgākā no ministriem Ilze Viņķele, kura līdz šim bija vai lidinājusies ministres amatā un vellapēdam pie ragiem Rīgas ielās – tā, ka dažiem likās, ka pati zilo ezeru zemes daba viņu radījusi par nākamo Latvijas premjerministri, – gan novēlusies no divriteņa, gan partijai “Vienotība” sagādājusi posta dienas, kļūstot par “infante terrible” (neciešamo princesi) pensionāru acīs.
Ilze apģērbusies pozējusi “Playboy” žurnālā un atsēdinājusi seniorus tikpat kā uz driģenēm ar sacīto, ka viņi ne to īsto valsti cēluši padomju gados un tagad saņem ne pašu nopelnīto naudu. Tagad vecajai Karlīnei un vecītim Kārlim, Emīlijai un Emīlam, kapzeķu adītājām un kaļķīša kūpinātājiem ir par grumbu pierē vairāk un vēl iekritušāki vaigi. Ķekavā pūlas izaudzēt pat laimīgas vistas un Ulbrokā jautrus sivēnus, kam aste gredzenā, bet te jāsaskaras, kā saka Pensionāru federācijā – “ar galēja cinisma un necieņas izpausmi pret vecāko paaudzi”. Sirmgalvji dreb, vai vecumdienās labklājības ministre vēl neliks izciest vīrišķības stundas vai saņemt ugunskristības un vai padomju laikā dzīvojušiem vispār dos eiro pēc 2014. gada.
Viņķele taisnojas, ka arvien runājusi atklātu valodu, un to, ko pateikusi, nevajagot izplest līdz necieņai un cinismam. Tomēr politiķi vienmēr ar sevišķu uzmanību un pietāti skatījušies vēlētāju dzimšanas apliecībās, jo cilvēks ar sarmu matos piederīgs visplašākajam un ietekmīgākajam elektorātam. Tas ir neaizskaramo loks, seniorus visas partijas nevilcinājās pasludināt par labākajiem draugiem – citādi to liktenis vēlēšanās karātos mata galā. Beigts tas politiķis, kurš paziņotu, ka “šitos ar riču uz mežu” un ka “šitie ir ķirmji no vecās kumodes jaunajā glaunajā viesistabas garnitūrā”.
Piekrītu, vecākai paaudzei ir iemesls apvainoties par Viņķeles pavirši teikto, piedevām atceroties aizvainotās sabiedriskās organizācijas, kas iepriekšējā demisijas prasījumā tika aizraidītas kā cilvēki no tumsonības perioda, kas mūsdienu Latvijā aizķērušies no drūmiem viduslaikiem.
Tomēr, noberžot virsu ministres ledainajai runai, atrodam šādas sakarības: 1) viņa visasāk aizskārusi tos, kuros mīt nostalģija pēc padomju laika; 2) kā politiķe viņa tiešām nav bijusi pietiekami pieklājīga un iejūtīga; 3) vēl ir tie, kam tas pēc vesela cilvēka valodas neizklausījās un kuri domā, ka veselības ministrei vajadzētu apskatīt labklājības ministri.
Taču ir atlikuši pēdējie, kuri lasa to, kas rakstīts, – taisnība, tauta līdz 1990. gadam cēla sociālismu, taisnība, atjaunotās Latvijas makā sociālajam budžetam nekas nebija iemantots utt.
Redziet, šis ir gadījums, kad parasti liktenim padevīgie pensionāri emocionāli ir ņēmuši ļaunā labklājības ministres skarbi sacīto, jo ieradināti, ka tiem piedzied pilnas ausis ar cukurvati. Grūti izšķirties: ko, tauta, darīsim? Grūdīsim ministri ezerā un ārā no Dombrovska sapņu komandas 2012 – vai piedosim Viņķelei?
