Egils Līcītis: Čakšai izglītības ministres portfelis izrādījies par smagu 38
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tālā februārī Domburšova tēmā par Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) nosodījumu Starptautiskajai olimpiskajai komitejai par krievu un baltkrievu sportsmenu – neitrāļu ielaišanu Parīzes spēlēs izglītības ministre Anda Čakša ar blondīnēm raksturīgo aso uztveri nospīdēja, dedzināja un spridzināja ar urāpatriotiskiem, savdabīgiem izteikumiem. Par sportu atbildīgā ministre pārraidē sacīja, ka nepieciešams liegt valsts atbalstu olimpisko spēļu kandidātiem, kuri startē komercsacensībās ar okupantu valstu sportistiem.
Toreiz lietpratēji teikto uztvēra ar grūtsirdīgu nopūtu un sapratni, ka ministre cērt pār šnori, jo nedz Vimbldonā “Grand Slam” tenisa turnīra rīkotāji dalīs zemenes, nedz “Tour de France” organizatori zīmēs riteņbraucējiem veicamās cilpas, lai izdabātu Čakšas prātam.
Starptautiskā arēnā ir pieņemti noteikumi – ja krieviem ļauj sportot, tad neitrālās krāsās, speciāli latviešiem pasaules mērogā citi mači nav paredzēti. Sekojot blondās Andas domu virzībai, Aļonai Ostapenko vajadzētu sist vienatnē sētā bumbiņu pret sienu, šosejniekiem Tomam Skujiņam un Kristam Neilandam teicamā sagatavotība būtu jādemonstrē, joņojot veļļuka sedlos ar zaļo paku kā ēdamā piegādes kurjeriem, un mūsu zelta nūju un tvērējcimdu plejāde aizokeāna hokejlīgās, skaitā 7–8 špīleri, spēlētu savā starpā uz aizsalušā Māras dīķa ledus.
Toreiz likās, gan jau tvaikojošo lokomotīvi Čakšas kundzi dzīves vai darba vietā otrā rītā gudrāks cilvēks atdzesēs, pamācīs, apgaismos. Mājās padomnieks neatradās, jo no Andas aizgājis jau trešais laulenis, atvadīdamies ar klasisko frāzi – mūs taču sen nekas nesaista! Ne tevi interesē hokejs, ne rokasbumba! Savukārt darbā Čakšu ne vien neatturēja no ieciklēšanās uzmācīgā idejā palikt sportistus zem sankciju āmura, bet uzkurināja, jo ministre apstiprināja – jānostopē līdzekļi Latvijas sporta pārstāvjiem, kas startē ar krieviem.
Parādījās sportotāju vārdi, kas lemti soda bardzībai – tējas naudas 200, 300 eiro atņemšanai, Ostapenko gadījumā 1700 eiro apmērā, kas nav profesionāļu pamatienākumi. Un divām jaunām tenisistēm par biedinājumu piedraudēja atņemt piešķirtos 0 eiro!
Par acīmredzami ne saprāta balss diktēto ideju modās interese plašākā pasaulē. Latvijas Radio ziņoja par tenisa fanu neizpratni, jo Ostapenko dēļ viņi vispār zinot, ka ir tāda Latvija. Savukārt vietējie līdzjutēji bažījās, ka emocionālā Aļona, dusmās vāroties, aizsviedīs Latvijas pilsonību kā pārlauztu tenisa raketi, nomainot to pret citas valsts pārstāvību, kur nepieņem tik absurdus un dumjus lēmumus. Tad pirmās raketes svārciņi, Latvijas godu aizstāvot Deivisa kausā, būtu jāpielaiko jaunizceptai kortu zvaigznei Andai Čakšai pašai. Īsi sakot, kopš zināmā Tautas partijas finanšu ministra “nothing special” grandioza mēroga izgāšanās “Bloomberg” televīzijā mūsu valsts cieta otru tikpat lielu starptautisku apkaunojumu.
Sekoja it kā ministrijas piekāpšanās – sacensībās neliegs piedalīties, jāņem vērā Ukrainas nostāja. Bet karojošās puses nostāja bija tāda, ka ukraiņiem ļauta līdzdalība jebkādos mačos, arī cīnoties ar krievu sportistiem, un tālāk jau privātā attieksme. Piemēram, kad uzvarējusī Ukrainas tenisiste atteicās paspiest roku pieveiktai krievietei.
Tad kā zibens spēriens 8. martā nāca izšķirošais – uzstājīgs LOK lēmums vilkt sarkano līniju, apturēt līdzekļu piešķiršanu Ostapenko, Skujiņam, Neilandam. Olimpiskās komitejas vīri melnos uzvalkos, labi saprazdami, ko tas nozīmē sportistiem un Latvijas sporta prestižam, komentēja – mums vajadzēja naudiņu, tāpēc jābūt izpildīgiem, jāklausa ministres ideoloģiskam uzstādījumam.
Neizturēja patriots Skujiņš: ministre ar savu lēmumu pavēsta – esam kļuvuši par sliktajiem, esam melnajā sarakstā kā kara un Krievijas atbalstītāji. Ostapenko vēsi atbildēja: tas nozīmē, ka nevaru spēlēt, man jāpamet teniss. To nedarīšu, jo esmu tenisiste, šis ir mans sporta veids. Bijusī ministre Anita Muižniece sodījās par notikušo kā pļauku sportistiem un “ļoti kaitniecisku lēmumu”.
Nedēļu šūmējoties, sporta sabiedrība panāca taisnības triumfu. Tā bija grūti atbildama mistērija kā ministrei, tā IZM parlamentārajam sekretāram – kurš vainīgs tik stulbā lemšanā, tādā nopūdelējumā. Būtiskākais, ka esam atrisinājuši situāciju – abi nonāca pie vēlamā secinājuma. Diemžēl par neizmērojama kaitējuma nodarīšanu sportistu reputācijai un valstij kopumā ir jāatbild.
Čakšai izglītības ministres portfelis izrādījies par smagu. Jāatkāpjas vai jāreaģē premjeram. Ja tā nenotiks, Kariņa kabinets kļūs bēdīgi slavens ar aprobežotību un nekompetenci visā pilnvaru termiņā. Un izglītības ministri izsvilps sporta pasākumā, kur vien Čakša spers augstpapēdenē ieauto kāju.
