Milzu lērums adrenalīna un emociju! Copmaņa stāsts par veiksmes “trīs māsiņām” 0
Aldis Sāvičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vasaras saulgrieži aizvadīti, bail domāt, bet drīz jau klāt augusts, jūlijā savu riņķa danci pa Latvijas valsts mežu apsaimniekotajiem ezeriem sāks, nu jau droši var teikt, ilgdzīvotājas “Mammasdabas” sacensības spiningošanā. Bet ko tad šajā laikā var ķert un arī noķert mūsu mazās, bet tik ļoti mīļās zemītes zilajos ūdeņos?
Pirms dažām nedēļām sanāca pabūt kopā ar kundzi dzimtajā pusē. Atstāju viņu bijušo kaimiņu sabiedrībā uzsist nelielu klačiņu par šo un to, bet pats devos uz tikšanos ar sen neredzētu draugu, kurš gribēja pārrunāt dažus viņam sasāpējušus jautājumus. Te vietā būtu pieminēt, ka viņa īpašumos pletās zaļu, leknu zāli apauguši dīķi, kuros, vakara un rīta barošanu gaidīdamas, lielās apaļās mutes čāpstināja skaistules karpas.
Vīru runas tika ātri vien izrunātas, bet laika man vēl bija gana, un es ļoti labprāt pieņēmu drauga piedāvājumu kādu stundiņu pacopēt. Inventāra gan man līdzi nebija, bet saimnieks vēlīgi piedāvāja pie meniķa pieslietu makšķeri, kukurūzas kārbiņu, pusspaini zivju kombikorma un uztveramo tīkliņu. Paziņoja, ka milzeņu dīķī neesot, bet tādi pusotrīši gribot uzkosties kā traki truši, un pieejamās makšķeres tievajai aukliņai vajadzētu izturēt. Novēlējis man neko nenoķert, draugs veikli pazuda, bet es devos pie dīķa.
Tajā laiku pa laikam novirmoja ūdens, kaut kas šļakstēja, tā glaunās iemītnieces brīžiem slaidā lēcienā atrādījās publikai, šajā gadījumā man. Dīķī ūdens līmenis bija teju vai pelei līdz pupiem, un, iemetis pāris saujas kombikorma, dzelmē varēju saskatīt riņķojot slaidas torpēdas, lielas cerības uz lomu neloloju, bet, lai būtu viss godam, aprīkoju āķi ar prāvu konservētas kukurūzas graudu, pārbaudīju makšķeri. Izrādījās, ka tai nestrādāja spoles bremze, tā acīmredzot no stāvēšanas laukā bija piecepusies, es sapratu, ka nāksies strādāt ar cieto sakabi.
Nedaudz mierinājumu deva tas, ka šī bija baitrunnera spole, un es uzreiz sapratu: ja nevarēšu skrējēju pirmajā stiepienā noturēt, laidīšu spoli vaļā, lai skrien, bet bremzēšu auklas stiepienus ar roku.
Ar svārsta metienu iemetu ēsmu metrus desmit no krasta un sāku gaidīt, bet, lai īsinātu laiku, centos atcerēties, kad pēdējo reizi makšķerēju karpas ar pludiņmakšķeri, jau sen esmu pārgājis uz mata sistēmu, retajās izbraukuma reizēs stiepju līdzi veselu čupu ar visādām it kā vajadzīgām lietām, šis vienkāršais copes veids mani pat zināmā mērā uzjautrināja.
Kamēr gara acīm skatīju atmiņu failus, slīdošais pludiņš nošūpojās, līdz pusei iegrima un brašā solī devās meldru virzienā. Piecirtiens un tīkams smagums galā, kurš, apņēmības pilns, pretojas un dodas uz tuvāko meldru puduri. Ā, tu gribi tur ielīst, nu bet lūdzu, baitrunners vaļā, ej, mīļā, bet šī, kā jau visas labi audzinātas meitenes, vairs neparko, bet sagriežas un nāk atpakaļ uz starta vietu, ar trīs apļiem pietiek, lai dabūtu cīkstones galvu virs ūdens, izmantoju viņas šoka stāvokli, un pretiniece rātni ieguļas pretī pastieptajā tīkliņā.
Stundas laikā izvilinu trīs zivis, apmierināts un prieka pilns beidzu neplānoto copi, kura atnesa ne tikai kārumu, bet milzu lērumu adrenalīna un emociju. Paldies draugam!
