Olafs Zvejnieks: Pastāv liela varbūtība, ka ar iebrukumu Ukrainā Putina režīms pats sev ir uzmetis kaklā cilpu 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pastāv liela varbūtība, ka ar iebrukumu Ukrainā Putina režīms pats sev ir uzmetis kaklā cilpu, taču šī varbūtība materializēsies tikai tad, ja Rietumi izrādīsies neatlaidīgi un konsekventi.
Iepriekšējā nedēļa, pat tikai puse nedēļas, ir izrādījusies tik satricinoša, ka vienīgais, ar ko to var salīdzināt manā dzīvē, ir komunistiskā bloka un PSRS sabrukums pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā. Krievijas iebrukums Ukrainā ir izraisījis tādu notikumu un seku lavīnu, ka lietas, kas vēl pagājušajā trešdienā likās pilnīgi neiespējamas un fantastiskas, jau piektdien kļuva iespējamas.
Sāksim ar pašu svarīgāko – Krievijas iebrukuma plāns, kas bija orientēts uz zibenskaru, ir cietis pilnīgu neveiksmi.
Pat neatkarīgi no tā, cik var ticēt Ukrainas datiem par Krievijas armijas kritušo skaitu, un pirmdien tie ir 5300 cilvēki, gandrīz 200 tanki, ap 800 bruņumašīnu un bruņutransportieru un ap 60 dažādu lidaparātu, ir skaidrs ka Krievijas zaudējumi ir smagi. Pat ja tie ir desmit reizes mazāki, tad vienalga smagi un to nevar noslēpt – par to var pārliecināties katrs, kas prot lietot sociālos tīklus.
Salīdzinājumam – pirmajā Čečenijas karā (1994–1996), visa kara gaitā Krievija zaudēja 6000 kritušos un parakstīja miera līgumu, atzīstot Čečenijas neatkarību. Karš Afganistānā visai PSRS maksāja ap 14 000 kritušo un 25 000 ievainoto, un, ar kādām sekām valstij tas beidzās, to vairums vēl labi atceras. Un šobrīd mēs, pat skeptiski uztverot Ukrainas paziņotos datus, runājam par 10–20% no Čečenijas karā kritušo skaita dažās dienās, bet, ja šie skaitļi ir patiesi, tad tā jau ir īsta militārā katastrofa.
Tādēļ ir ļoti labi, ka Krievija šobrīd oficiāli atzīst tikai viena cilvēka zaudējumu – šī pilnīgi neticamā informācija vēl papildus grauj Krievijas oficiālo avotu uzticamību.
Krievija vēl spēj gūt militāru uzvaru, kaut gan, ja Ukraina spēj noturēties vēl kādas dienas, līdz paspēs pienākt Rietumu militārā palīdzība, tad jau jāšaubās arī par to. Taču šo uzvaru, ja tāda būs, Krievija un tās prezidents Vladimirs Putins vairs nespēs pārvērst politiskā uzvarā. Krievijas armijai vairs nav vieglu un patīkamu zibenskara iespēju, un krievu televīzijas publikai patīk tieši tas – vieglas uzvaras, kas neprasa lielus zaudējumus un kur var nodemonstrēt, kā Krievija ievieš sev tīkamu kārtību un ir “pasaules lielvalsts”. Līdzīgi kā tas bija Gruzijā, Krimā un Sīrijā.
Šoreiz tā vairs neizdosies – pateicoties ukraiņu varonīgajai pretestībai, ja Krievijas armijai vēl ir ceļš uz uzvaru, tad tas, visticamāk, meklējams lielo pilsētu blokādē un asiņainās un ilgās pilsētu kaujās. Ņemot vērā, ka karš ir klaji nepopulārs Krievijas sabiedrībā, ka daudziem krieviem ir radi Ukrainā un otrādi, ka jau dažu pagājušo dienu laikā pret karu publiski ir iestājušies daudzi viedokļu līderi Krievijā – uzņēmēji, mākslinieki, žurnālisti –, šo karu Putins vairs nespēs pārvērst par politisku uzvaru.
Un, tā kā zaudētājus nemīl neviena sabiedrība, tad tas nozīmē, ka viņš var nespēt uzvarēt 2024. gadā paredzētajās prezidenta vēlēšanās vai arī uzvarēt, tikai masveidīgi viltojot rezultātus. Kādas sekas tas var izraisīt sabiedrībā, varēja pērn vērot Baltkrievijā. Īsi sakot – šobrīd šķiet, ka Vladimira Putina politiskā karjera tuvojas beigām, un tikpat iespējams, ka beigām tuvojas ar Putina ēra, kuras galvenā iezīme bija krass attiecību saasinājums starp Krieviju un Rietumu pasauli.
Protams, pastāv arī otra iespēja – Krievija pārvēršas par lielu Ziemeļkoreju, kuru nevēlas redzēt nekur.
Skatīsimies, kas notiks. Otras politiskās sekas, kas vēl pirms nedēļas nešķita ticamas, bet tagad kļuvušas iespējamas, ir Ukrainas paātrināta uzņemšana Eiropas Savienībā un, kas zina, varbūt pat NATO.
Kara nepopularitātei Krievijas sabiedrībā pamatīgu atbalstu būs sniegusi Eiropas Savienība, ASV un Lielbritānija. Lai gan sākotnēji pieņemtās sankcijas bija vien tādi sīki oda dzēlieni, taču nedēļas nogalē ES un pārējā pasaulē izšķīrās par graujošām sankcijām – pirmkārt jau Krievijas Centrālās bankas ārvalstu valūtas aktīvu bloķēšanu, kas liedz Centrālajai bankai ar intervencēm regulēt rubļa kursu.
Rezultāts ir graujošs – jau pirmajā dienā, kad šīs sankcijas stājās spēkā, rubļa oficiālais kurss pret ASV dolāru samazinājās par 27% – līdz 114,33 rubļiem par dolāru. Taču reālais kurss, par kuru dolārus var nopirkt pilsoņi, ir 140–150 rubļi. Dienu pirms iebrukuma Ukrainā rubļa kurss bija 83,50 RUB/USD. Dažu dienu laikā Krievija ir atgriezusies 90. gados ar hiperinflāciju un naudas vērtības zaudēšanu rekordtempā. Un ir vēl arī citas sankcijas – par to lasiet 7. lpp.
