Milzīgajā informācijas plūsmā atsijāt graudus no pelavām! Žurnālisti par “Mājas Viesa” sasniegumiem un sapņiem 1
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien pie lasītājiem dodas kārtējais žurnāla “Mājas Viesis” numurs – šoreiz ir jau septiņsimtā reize kopš izdevuma dibināšanas pagājušā gadsimta 90. gadu beigās.
Gandrīz visu šo laiku žurnāla galvenā redaktore ir Dace Terzena, bet pēdējos četrus gadus viņas vietnieks un labā roka ir žurnālists Ģirts Kasparāns – svarīgākie cilvēki, kuri rūpējas par žurnāla daudzveidīgo saturu, ko iemīļojuši tūkstošiem lasītāju.
“Sākumā “Mājas Viesis” sāka iznākt kā laikraksta “Lauku Avīze” sestdienas numurs, kurā pirmās lappuses aizpildīja aktuālo notikumu izklāsts. Nu “Mājas Viesis” ir pilnvērtīgs un patstāvīgs žurnāls. Iznākam jau divdesmit otro gadu,” stāsta žurnāla redaktore.
Kā pa šiem gadiem mainījies žurnāla saturs, lasītāju interese?
D. Terzena: Kad sāka iznākt “Mājas Viesis”, mēs bijām ļoti izdevīgā pozīcijā. Tie bija “Lauku Avīzes” ziedu laiki, un vēl nebija sācies tik vērienīgs elektronisko mediju uznāciens. Mēs bijām Latvijas drukāto mediju spicē, un bijām gaidīti desmitiem tūkstošu cilvēku mājās.
Tēmu loks tika izvēlēts tā, lai runātu par lietām, kas uzreiz ir tuvas un skaidras katram cilvēkam, par atslēgas vārdu izvēloties vārdu “mans”. Piemēram, mana māja, mans auto, mana dzīve… Vienvārdsakot – es un pasaule, jo nebija vēlmes nevienu pārsteigt ar skandāliem un citām “dzeltenām” ziņām.
Uzsvars tika likts uz izziņu, kvalitatīvu tekstu, skaistām bildēm, lai atbilstoši žurnāla nosaukumam tas tiešām būtu gaidīts ciemiņš un sarunbiedrs katrās mājās. Tā tas bija sākumā un lielā mērā ir palicis nemainīgs arī līdz šim brīdim, neskatoties uz visām epohālajām pārmaiņām, kas mūs skārušas kopš “Mājas Viesa” iznākšanas.
Ģirts Kasparāns: Kad strādāju dienas laikrakstā, materiālus bieži vien vajadzēja gatavot katru dienu, rakstot ziņas un operatīvi reaģējot uz notikumiem valstī. Strādājot “Mājas Viesī”, ir vairāk laika pārdomāt un apcerēt, ko un kā rakstīt.
Nemesties virsū pirmajai ziņai un izvērtēt, vai tā ir svarīga un aktuāla, plašākas aprakstīšanas vērta. Vai tas, kas ir svarīgs un aktuāls šodien, būs tāds arī pēc nedēļas un vēlāk, jo žurnāls iznāk tikai divas reizes mēnesī un, iespējams, pēc divām nedēļām konkrētā tēma vairs nebūs aktuāla.
Savā ziņā ir jāspēj ielūkoties nākotnē. Atšķirība ir arī darba procesā. Žurnālā materiāls top ilgākā laika posmā – it kā vieglāk, jo tik ļoti nespiež nodošanas termiņš, taču arī grūtāk, jo ir lielāka atbildības sajūta gan pret sevi, gan lasītājiem, kuri no žurnāla raksta sagaida vairāk nekā tikai informāciju un pārlasīs, pārdomās to varbūt vēl vairākas reizes. Tādēļ rakstot daudz nopietnāk jādomā par kvalitāti.
Cik liela loma ir lasītājiem “Mājas Viesa” veidošanā?
D. Terzena: Šobrīd vēstulēs paustās domas jau varam uzskatīt par pagātni, jo pasta piegādāto sūtījumu kļūst arvien mazāk. Taču joprojām lasītāji mūs sasniedz telefoniski un arī citos elektroniskajos veidos, izsakot viedokļus gan par rakstiem, gan uzslavējot un norādot uz kļūdām.
Mēs neesam roboti, un agri vai vēlu kāda kļūda neizbēgami piezogas, jo rakstām par ārkārtīgi plašu tēmu loku. Bet jebkurā gadījumā tas mums ir arī ļoti liels stimuls. Protams, priecājamies par uzslavām un jūtamies neērti par kļūmēm kāda fakta interpretācijā, vienmēr cenšoties to labot.
Pats galvenais saprast, vai mūsu kopējais redzējums, virziens ir pareizs un lasītājus apmierina. “Mājas Viesa” auditorija vairs nav tik daudzskaitlīga, kāda tā bija izdevuma ziedu laikos, tomēr to raksturo lasītāju stabila uzticēšanās, ar ko varam lepoties mainīgajā pasaulē.
Vai pa šiem gadiem gadījušies arī kādi kuriozi? “Mājas Viesis” vienmēr iznācis laikā?
Man kā redaktorei ir nācies saskarties ar ļoti dažādām situācijām. Jāatzīst, bijis tā, ka nākamajā dienā žurnāls jānodod tipogrāfijā, visas norunas bijušas dzelžainas, bet uzticami autori pēkšņi paziņo par uzdotā darba nodošanu pēdējā brīdī dažādu attaisnojošo iemeslu dēļ.
Ja man tobrīd ir seši tukši atvērumi, tad jāsāk elpot dziļi un jāmierina sevi ar domu, ka žurnāliem ir tendence iznākt. Jo nekad nav bijis tā, ka žurnāls neiznāk. Kaut bijušas nopietnas stresa situācijas – te piepeši galvenais varonis atsaka sen sarunātu interviju, kaut kas atgadās ar autoru vai nepārvarama vara neļauj tapt materiālam. Risinājums vienmēr ir jāatrod, nav jau kur atkāpties. Nedrīkstam pievilt lasītāju uzticību.
Neapšaubāmi darbs žurnālistikā paņem daudz laika, tomēr tā nav visa dzīve. Ar ko aizraujaties brīvajā laikā?
Ja es nebūtu izvēlējusies žurnālistiku, noteikti mācītos valodas. Vienā brīdī garīgajam līdzsvaram Gētes institūtā sāku mācīties vācu valodu un tiku līdz augstākajam līmenim. Nu jau savu dzīvi nevaru iedomāties bez Gētes institūta un tā bibliotēkas, bez literatūras, ko tur varu atrast un izlasīt.
Pateicoties šai strauji progresējošajai kaislībai, esmu izlasījusi grāmatas, kuras citādi nekad nebūtu nonākušas manās rokās. Tā man ir ļāvusi oriģinālvalodā izlasīt grāmatu par Tomasa Manna ģimeni un rakstnieka Hansa Falladas biogrāfiju – fantastisku lasāmvielu, kas man atvērusi pilnīgi jaunu pasauli un devusi papildu enerģiju.
Šobrīd brīvajos brīžos esmu pievērsusies angļu valodai. Protams, mani aizrauj arī tas, kas patīk citiem – kaķi, dārzi, skaistas bildītes feisbukā ar rasu un puķītēm –, taču man bezgalīgi patīk mācīties.
Ģ. Kasparāns: Man ļoti patīk sacensties, konkurēt, bet ļoti nepatīk zaudēt. Spēlēju šahu internetā amatieru līmenī – tā varu priecāties par uzvarām un bēdāties par zaudējumiem. Lai uzturētu sevi fiziskā formā, šad tad uzspēlēju futbolu un ar divriteni apbraukāju Latviju.
Esmu pabijis daudzās mazpilsētās, uz kurām citādi nebūtu aizkūlies. Ja kāda vieta jāizceļ, tad tā noteikti ir Latvijas senākā pilsēta Ludza. Arī uz Liepāju vismaz pāris reižu gadā aizbraucu. Žurnālista darbs jau arī dod iespēju ceļot un satikt daudzus interesantus cilvēkus, no kuriem varu uzlādēties.
Ko jūs vēl tuvākajā laikā gribētu izdarīt – domājot gan par “Mājas Viesi”, gan personīgo dzīvi?
D. Terzena: “Mājas Viesi” jāturpina veidot tā, lai mēs cieņpilni varētu sagaidīt žurnāla tūkstošo numuru. Lai arī pasaule strauji mainās, esmu pārliecināta, ka mūsdienās ir vieta arī drukātajiem medijiem, piedzīvojot transformācijas un pārveides procesus.
Nākotnē “Mājas Viesim” būtu vajadzīgi satelītizdevumi, pie kuru izveides jau tiek strādāts. Personīgajā dzīvē mans sapnis ir savu lauku māju Vidzemes augstienē padarīt tādu, lai tā kļūtu par dzimtas pulcēšanās vietu, kur visiem justies laimīgiem.
Kur raudzīties tālumā kā baltajiem zalkšiem, sēdēt uz terases, dzert vīnu, limonādi vai ko citu un priecāties par dzīvi. Un noteikti gribu redzēt, kā izaug mani mazbērni, pabeidz skolas un kļūst par gudriem, sakarīgiem cilvēkiem.
Ģ. Kasparāns: Jāturpina pilnveidoties kā žurnālistam. Lai gan man ir divdesmit gadu pieredze, uz lauriem nedrīkst gulēt. Tagad jau visi, kam nav slinkums, var rakstīt un ievietot savus gara darbus sociālajos tīklos.
Līdz ar to pār mums gāžas milzīga informācijas plūsma, kurā ne viss ir noderīgs, tādēļ par savu pienākumu uzskatu atsijāt graudus no pelavām, sagatavot un pasniegt lasītājiem pārbaudītas un uzticamas ziņas “Mājas Viesī”.
Turklāt mēs atgādinām mūsu uzticīgākajiem lasītājiem un abonentiem, ka žurnālu izdevīgāk abonēt visam gadam – nākamā gada abonementa cena nemainīsies un būs tāda pati kā šogad.
Bet, runājot par personīgo dzīvi, man kā nopelniem bagātam vecpuisim jāmeklē sieva.
