Miļuns: Iepriekšējā desmitgade bija vētraina 0
Vienam no Latvijas labākajiem jaunatnes hokeja treneriem Ērikam Miļunam šodien aprit 50. Pirms lielās jubilejas allaž atsaucīgajam speciālistam uzdevām dažus īsus jautājumus.
50 – jau vai tikai?
Tikai.
Ja uz savām svinībām varētu uzaicināt jebkuru cilvēku, kurš tas būtu?
Izlēmu – ja ar U-20 izlasi izkritīsim no elites divīzijas, tad svinību nebūs. Un otra lieta ir tā, ka mamma nopietni slima, tas novirza no svētku noskaņojuma.
Kāda bija iepriekšējā desmitgade?
Vētraina. Daudz kas notika, ar izlasēm strādāju – interesanti, daudz pozitīvā. Bija jācīnās ar vienu (Latvijas Hokeja federācijas) valdi, tagad ar otru (smejas).
Uzvar komanda, zaudē treneris?
Tā visi domā. Gan uzvar, gan zaudē visa komanda. Kāds to teicienu ir izdomājis, bet ne vienmēr var piekrist. Ja viens individuāli kļūdas, nav vainīgs ne treneris, ne komanda, lai gan cieš visi.
Tavs labākais audzēknis?
Ļoti sarežģīts jautājums, jo dažādos laikos viņiem ir dažādi sasniegumi. Varbūt Miķelis Rēdlihs, varbūt Ralfs Freibergs, Armands Bērziņš, Edijs Brahmanis. Ar viņiem esmu nevis gadu, divus, bet virs desmit strādājis.
Ledus halle vai pludmale?
Pludmale, jo ledus halle tāpat jau ir daudz (smejas).
Labākais dzēriens?
Arī sarežģīti. Skatoties, kad un kur, bet pēdējā laikā biežāk – alus, nedaudz. Ja no tiem dzērieniem tu jautā, bet, ja no citiem, tad tomātu sula.
Sapņu auto.
Man nav novirzes uz “Lamborghini” vai “Ferrari”. Jebkurš, kas ir drošs, stiprs un pietiekami svaigs.
Krosbijs vai Ovečkins?
Krosbijs.
No kā tu baidies?
No aizmuguriskām darbībām, neuzticības – ne ģimenes versijā, bet, ja sarunā vienu, bet izdara citu. 50 gados jau katram ir tāda pieredze.
Uz kurieni gribētu aizbraukt atpūsties?
Vienas sapņu zemes nav, bet varbūt Argentīna, Austrālija. Kaut kur tālāk, daudz kur jau ir pabūts.
Ko māki vislabāk pagatavot?
Nav tā, ka neko nemāku, bet neesmu arī liels pavārs. Teikšu – šašliku.
Rikošets ir draugs vai ienaidnieks?
Kā kurā brīdī (smejas). Vairāk laikam ienaidnieks bijis, nē, tomēr – 50 pret 50.
Lielākais paldies.
Protams, vecākiem, ģimenei, kurai nav viegli – esmu daudz prom, aizņemts. Būt par trenera sievu un bērniem nav viegli. Arī tiem, kas ilglaicīgi devuši darbu un uzticējušies, miniatūrā arī hokeja vadībai. Saviem palīgiem, audzēkņiem, kas kaut ko paņēmuši un izmantojuši.
Ko novēlētu sev nākamajā desmitgadē?
Veselību, pa aizvadīto desmitgadi ir pabojājusies. Lai saglabātos dzirkstele, jaunus panākumus.
