“Karš nevar apstādināt mūžīgo paaudžu konfliktu”- saruna ar filmas “Mīlulis” režisoru Staņislavu Tokalovu 7
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien Latvijas pirmizrādi piedzīvos režisora Staņislava Tokalova pilnmetrāžas spēlfilma “Mīlulis”.
Tā stāstīs par mūsdienu Latviju, kurā uzaudzis jauns, ambiciozs karjerists, sabiedrības mīlulis, kurš nespēj, negrib un neprot veidot patiesā mīlestībā balstītas, jēgpilnas attiecības ar citiem cilvēkiem. “Mīlulis” būs stāsts par trīsdesmitgadnieku paaudzi, piedāvājot tā sauktās mileniāļu paaudzes vīrieša skatījumu par to, kā veidojam attiecības, uzņemamies atbildību. Starptautisko pirmizrādi filma piedzīvos novembra otrajā pusē Tallinas Melno nakšu filmu festivālā PÖFF.
Šī ir režisora Staņislava Tokalova otrā spēlfilma, 2014. gadā viņa īsfilma “Mazliet ilgāk” saņēma Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps”, 2017. gadā klajā nāca viņa debijas pilnmetrāžas filma “Tas, ko viņi neredz”.
– Filmas aprakstā minēts, ka tā stāsta par 2016. gadu – tolaik pasaule bija salīdzinoši mierīga. Vai domājat, ka tagad, pandēmijas, kara laikā, šie 2016. gada “mīluļi” ir mainījuši, spēj mainīt savus uzskatus un dzīves vērtības?
S. Tokalovs: – Divdesmit sešus gadus vecā filmas varoņa bērnība bija laiks, kad pasaulē un arī pie mums Latvijā sāka aktīvi izmantot internetu, parādījās “Facebook” un pārējās līdzīgās sociālo mediju platformas. Šobrīd vēl grūti izsecināt, kur un kā šis process virzās, tomēr neliekas, ka to varētu ietekmēt jebkādi notikumi, manuprāt, šī attīstības gaita ir daudz spēcīgāka nekā kovids vai karš. Kad katra jaunā paaudze mēģina pretoties iepriekšējiem lēmumiem, tas ir normāls attīstības process, kas pastāvējis visos laikos. Ar vienu vai vairākiem pandēmijas viļņiem, pat pasaules karu to nevar izmainīt.
– Liekas, ka Ukrainas kara rezultātā daudzi “mīluļi” tomēr spēj pārvērsties.
– Ir lietas, kas vieno nāciju, un, ja tās dominē, tad vairākums tām pakļaujas. Tomēr tas notiek tikai uz konkrētu laiku, nevaram tomēr uzskatīt, ka karš varētu apstādināt mūžīgo paaudžu konfliktu. Ko līdzīgu rakstīja arī franču rakstnieks Gijs de Mopasāns romānā “Mīlulis”, tas bija mīlulis citā laikā un citā vietā, tādu piemēru ir daudz. Kamēr mēs, cilvēki, esam dzīvi, mums liekas, ka spējam ietekmēt notiekošo ap mums, iedomājamies, ka mūsu darbības rezultātā lietas varētu mainīties viena, varbūt dažu gadu laikā, īpaši šādas domas piedien tā sauktajai mileniāļu paaudzei. Kaut kas jau mainās, bet pamatlietas tomēr nemainās nemaz. Jebkurā gadījumā – praktiski ikvienam dzīves ceļā gadās notikumi, kuri vienkārši jāizdzīvo, kurus ietekmēt nav iespējams. Līdzīgi kā filmā, arī man pašam varētu jautāt – ko darītu es, ja man pēkšņi būtu jāuzņemas rūpes par partnera bērnu? Īstā atbilde man un citiem, ar ko esmu runājis par šādu iespējamību, ietver sarežģītu morālu un personīgu apmulsumu, kuru nevar atrisināt viegli vai nesāpīgi. Mēs piedzimstam, tam seko pieaugšanas laiks. Šie procesi ir daudz lielāki par mums.
– “Mīluļa” galvenais operators ir pazīstamais rumāņu kinematogrāfists Oļegs Mutu. Viņš filmējis arī Sergeja Lozņicas filmu “Donbass”.
– Oļegs strādāt piekrita ātri, viņam patika filmas stāsts. Līdzīgi saredzam kino vizuālo stilistiku, tas, piemēram, saistās ar montāžas nepārtrauktiem dialogiem, turklāt abi uzskatām, ka mūzika nav tikai filmas fons. Filmā īpaši nepaskaidrojam varoņu darbību, uz ekrāna notiekošo ļaujam skatītājam saprast pašam. Ja sakrīt jeb ir līdzīgas šādas pamatpozīcijas, tad arī viegli rodas sapratne par kopīgu darbu.
– 2017. gadā jūsu pilnmetrāžas spēlfilmas “Tas, ko viņi neredz” pasaules pirmizrāde notika Maskavas starptautiskajā kinofestivālā…
– Laiki ir mainījušies, tomēr jau toreiz tā nebija patīkama pieredze. Festivāla “galva” – režisors Ņikita Mihalkovs – jūtami atradās tālu no realitātes, viņš likās kā tāds kinopasaules “putins”. Festivāla laikā bija brīdis, kad vadītājs visus aicināja piecelties un dziedāt kādu kara dziesmu un es, laikam gan vienīgais visā zālē, paliku sēžam. Tas bija liels izaicinājums, atceros pret mani vērstos niknos, naidīgos skatienus, pēc tam daudzi pārstāja sarunāties. Tolaik gaisā varēja nojaust spriedzi notiekošajam pašlaik.
