Monika Zīle: Mīļoto slaktēšana 3
Tīmekļa kriminālziņu slejā skatiens aizķeras pie vēstījuma par sadzīves ķildu, kuras laikā 38 gadus vecā X vairākas reizes ar nazi iedūrusi mīļotajam Y. Satrūkstos, ka mūža nogalē mani piemeklējusi disleksija jeb grūtības uztvert rakstīto, un informācijas nobeigumu burtoju pa zilbēm. Vēl un atkal, bet iznāk tas pats – sieviete gandrīz noslaktējusi nevis “mīļāko” vai “mīlēto”, bet MĪĻOTO. Protams, dvēseles mijkrēšļa brīžos cilvēki paceļ roku arī pret vistuvākajiem, bet parasti tādas dziņas izraisa garīgi traucējumi. Tādi konkrētajā gadījumā nav minēti, un pēc notikuma izklāsta atliek secināt: abiem civillaulībā dzīvojušajiem bijusi tik liela savstarpējo kašķu pieredze, ka “mīļotos” tādās attiecībās grūti pat iztēloties. Teksta autors(-e) no personīgā krājuma paķēris pie rokas gadījušos vārdu, tā nozīmē neiedziļinoties vai sekojot valodu tikpat pavirši lietojušajiem kolēģiem, kuri apraksta sabiedrības dāmas A šķiršanos no “mīļotā” vai kāda lovelasa un viņa “mīļotās” prāvošanos tiesā. Beidzamajā laikā šā vārda neprecīza lietošana nākusi modē tīmekļa dzeltenīgi krāsotajās vēstīs, kurām ļoti īss mūžs, un dažs sacīs, ka nav jēgas uztraukties par viendienīšu leksiku. Taču neveikla valoda, būdama prātā dzimušas domas izteiksme, ir zīme, ka sabiedrības domāšana iet kroplīgā virzienā. Par “mīļotā (-ās)” noslepkavošanu lasot, nenobriedušās galvās veidojas uzskats, ka mīlestība un vardarbība ir draudzīgas dvīņu māsas, bet x-padsmit, dzērumā braucot, pieķerti “šoferīši” ir sīki blēņdari, nevis potenciāli slepkavas.
Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders 12. aprīļa “Latvijas Avīzē” secina, ka “izsakāmies visai kropļotā, piesārņotā un patukšā valodā”. Diemžēl tas notiek apstākļos, kad latviešu valodai formāli nodrošināti visi uzplaukšanas apstākļi, ieskaitot attiecīgu likumu un lietošanas uzraudzības instanci. Letonikas speciālisti gan bildīs, ka joprojām niecīgs finansējums zinātnei. Viņiem piekrītot, jāteic, cieņu pret dzimtās valodas jēdzienu pareizu lietošanu lielā mērā veido un ietekmē sabiedrībā populāru cilvēku publiskas attiecības ar literatūru un domas skaidrība izsakoties. Ir mazliet sirreāla sajūta, kad pēc valsts amatpersonas uzstāšanās angliski internetā uzbango gramatiski nepareizā latviešu valodā rakstītu kļūdu uzskaitījums, turpretī dzimtās izteiksmes jēdzienu putrošana neskaitās pat pieminēšanas vērts grēks.
Daudzu pasaules dižgaru sacītais, ka starp valodas nabadzību un domāšanas seklumu liekama vienlīdzības zīme, apstiprinās arī patlaban, kad sākusies cīņa par vietu jaunajās pašvaldībās. Vairākums sevi tām pieteikušo pauž niknu vēlmi un vajadzību uzvarēt tagadējos vietvalžus, bet izaicinošajiem saukļiem lielākoties trūkst turpinājuma ar konkrēto darbu plāniem. Apgalvojumiem, ka pašreizējie novadu un pilsētu varneši visu dara šķērsām, dižu prāta dzīli nevajag, un kāds šo lozungu pavadā vienmēr aizskrien. Vēlētāji, kas pagaidām vēl atšķir “mīļoto” no “mīlētā”, nesaskatījuši skaļajos aicinājumos attīstības saturu, balso par “vecajiem vēžiem” vai neaiziet pie urnām. Zaudējušie pēc tam vaino elektorātu, kas nevēlas pārmaiņas. Nav tiesa – patiesībā sabiedrība neuzticas sekli domājušajiem.
