Mīlot latviešu valodu un tautu 0
Mūžībā aizgājis literatūrzinātnieks, kultūrvēsturnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Ojārs Jānis Zanders.
Lielāko mūža daļu viņš strādāja Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, un viņa radošajā mantojumā ir vairāk nekā tūkstoš rakstu par kultūras mantojumu, kultūru mijiedarbību un Rīgas grāmatniecību. Ojārs Zanders ir arī sarakstījis augstu vērtētas grāmatas “Tipogrāfs Mollīns un viņa laiks”, “Senās Rīgas grāmatniecība un kultūra Hanzas pilsētu kopsakarā (13. gs. – 17. gs.)”, “Etīdes latviešu grāmatniecības trijos gadsimtos” un citas.
Pirms pieciem gadiem, jau būdams smagi slims, Ojārs Zanders atstāja sava veida pēdējos vārdus “Latvijas Avīzei” un “Mājas Viesim” – vienīgajiem preses izdevumiem, ar kuriem sadarbojās. Tajā lasāmi arī šādi teikumi: “Nepiederu latviešu literatūras slavenībām, bet sava vieta ir katram, kurš kādu ķieģelīti iemūrējis latviešu kultūras ēkā. Esmu mūžu nodzīvojis pēc Ata Kronvalda sacītā: “Man nav mīļākas valodas par latviešu valodu, man nav mīļākas tautas par latviešu tautu.””
“Un tā jau arī bija,” saka Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas izpilddirektore Dace Pugača, “Ojārs Zanders visu mūžu pētījis latviešu kultūru, it īpaši latviešu grāmatniecību. Viņa devums ir milzīgs. Diez vai mums ir kāds pētnieks, kurš tik dziļi, konsekventi un skrupulozi pētījis latviešu grāmatniecību visa mūža garumā. Ne velti Latvijas Grāmatizdevēju asociācija viņam piešķīra balvu par mūža ieguldījumu grāmatniecībā.” Izdevējiem, uzsākot darbu pie kādas no Zandera grāmatām, bijis pilnīgi skaidrs, ka nebūs viegli, bet rezultāts būs labs. Jo Zanders bijis ļoti prasīgs gan pret sevi, gan visiem apkārtējiem, arī diezgan atskabargains. Ja pamanījis kādu neprecizitāti – un, liekas, viņš pamanīja visu –, tad ļoti tieši pateicis: tā nav labi, tā nedrīkst un nebūs. Bijis ko turēt līdzi. Apgāda “Zinātne” vadītājai Ingrīdai Segliņai vispirms acu priekšā ataust cilvēks, kas bija liels Latvijas patriots, godavīrs, profesionālis ar lielu erudīciju savā jomā. “Principiāls vīrs. Brīžiem nebija nemaz tik viegli, jo no savas patiesības neatkāpās. Bet tas, ko viņš paveicis Latvijas kultūras vēstures pētniecībā, ir nenovērtējams.”
Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks Ojāru Zanderu pirmoreiz saticis kā Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes studentu 1975. gadā Misiņa bibliotēkā: “Un jau tolaik sapratu, ka esmu saticis vienu no lielākajiem Misiņa bibliotēkas patriotiem. Droši vien arī tāpēc, ka gan Jānis Misiņš, gan viņa darba turpinātājs bibliotēkā Kārlis Egle bija Ojāra Zandera novadnieki. Tāpēc viņam bija īpaši patriotiska attieksme pret Misiņiem. Viņa lielais ieguldījums saistās ar Rīgas pilsētas bibliotēkas vēsturi, grāmatiespiešanas sākumiem, baltvācu kultūras darbinieku un tādu latviešu kā Antons Austriņš, Matīss Siliņš, Mārcis Reinbergs un daudzu citu popularizēšanu. Ojārs Zanders bija viens no tiem, kas atļāvās vairāk rakstīt par baltvācu kultūru jau tad, kad tas vēl pavisam nebija populāri.”
Arī Ojāra Zandera dēla, grāmatzinātnieka, Nacionālās bibliotēkas vadošā pētnieka Viestura Zandera dzīves pozīciju iespaidojusi tēva nesamierināmā bezkompromisa attieksme pret padomju varu, kura neapšaubāmi neļāva Ojāram Zanderam sevi pilnvērtīgi intelektuāli īstenot, bet, respektējot piedāvātos spēles noteikumus, viņš ir kļuvis ne tikai par kultūras vērtību sargu, strādājot Raiņa Literatūras un mākslas muzejā un vēlāk Misiņa bibliotēkā, bet arī vairojis šos krājumus. “Ja kāds iedomājas, ka bibliotēka ir kāda oāze, it īpaši padomju laikā, tas ir maldīgi,” saka Viesturs Zanders, “tēvs ar savām publikācijām centās celt dienas gaismā arī tās šo krātuvju vērtības, ko padomju laikā centās ne vien noklusēt, bet arī sīvi apkarot.”
Ojārs Zanders izaudzinājis divus dēlus, kopā ar sievu Sarmīti rūpējies par mazbērniem. Ojārs Zanders ir nodzīvojis godīgu, piepildītu mūžu, bijis neatlaidīgs, uzticīgs gan personiskā, ģimeniskā, gan valstiskā mērogā. Izsakām dziļu līdzjūtību viņa tuviniekiem.
