Miljonu vērts smaids. Ciemos pie Alsungas prāvesta Andra Vasiļevska 13
Alsungas, Jūrkalnes un Gudenieku draudžu prāvests Andris Vasiļevskis ne vien rūpējas par savu draudžu garīgo dzīvi, bet pēc viņa iniciatīvas notiek viņam uzticēto dievnamu ēku un sakrālās mākslas priekšmetu izpēte un restaurācija. Par ieguldījumu kultūras mantojuma saglabāšanā prāvests nesen saņēma Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas “Gada balvu 2013” nominācijā “Labākais saimnieks”.
Otra elpa
Pateicoties Andra Vasiļevska lietpratībai un ieinteresētībai, kā arī aktīvai rīcībai, meklējot dažādu fondu finansiālo atbalstu, virkne senu mākslas priekšmetu varēja nonākt profesionālu restauratoru rokās. Tagad Alsungas baznīcā jaunai dzīvei atdzimuši nozīmīgi koktēlniecības paraugi – XVIII gadsimta divdesmitajos gados koktēlnieka Johana Mertena darinātās apustuļa Pētera un apustuļa Jāņa skulptūras, kuras kopā saturēja vairs tikai daudzās krāsu kārtas, baroka laika kristāmtrauka postaments ar kristāmo trauku, kā arī atjaunotas visas baznīcas ieejas durvis (to paveica kokmeistars Dins Kopštāls, šim darbam veltot trīs gadus). Pēc Kurzemes katoļu draudzes prāvesta iniciatīvas restaurēti arī astoņpadsmitā gadsimta otrajā pusē tapušie “Lieldienu Kristus” kokā grieztie tēli, kuru mājvieta ir Jūrkalnes baznīcā, arī Alsungas baznīcas jūgendstilā ieturētās durvis, joprojām turpinās XIX gadsimtā tapušo sakrālo gleznu restaurācija. Tāpat A. Vasiļevkis ir apņēmības pilns pabeigt liturģisko tekstiliju krājuma inventarizāciju.
– Šī joma man nav sveša, jo esmu beidzis Liepājas mākslas koledžu, kur apguvu tekstilmākslu, – stāsta prāvests. – Ja tev uzticētas mākslas vērtības, tu nedrīksti pret tām attiekties vienaldzīgi vai pavirši. Šādi rīkojoties, daudzas lietas var aiziet nebūtībā. Taču arī sasteigt restaurācijas darbus vai tos uzticēt neprofesionāļiem nedrīkst, jo mākslas priekšmeta atjaunošanas laikā var atklāties kaut kas tāds, par ko iepriekš pat nav nojausts.
Tā esot noticis ar apustuļu Jāņa un Pētera koka skulptūrām. Kad polihromijas restauratore vecmeistare Aīda Podziņa no tām noņēmusi astoņas krāsu kārtas, kas gadsimtu gaitā bija uzklātas, lai ik pa laikam atsvaidzinātu sakrālos tēlus, tiem sejas daļā zem krāsojuma atklājusies ģipša un kaulu līmes maisījuma kārta. Mainoties izpratnei par to, kādiem jāizskatās apustuļu atveidiem, koka figūru vaigi ar minētā maisījuma palīdzību bija padarīti apaļīgāki. Restaurējot apustuļu tēlus, šo maisījumu nokala nost, lai veidojumi no koka kļūtu tādi, kādus tos radījis autors.
Izrādot dievnamu, suitu prāvests aicina aplūkot gan Alsungas baznīcas rūpīgi atjaunotās un nokrāsotās ieejas durvis, gan restaurēto Kristus figūru altāra daļā, gan kristāmtrauka postamentu, kas nu atguvis savu sākotnējo veidolu. Pirms kāda laika esot savesti kārtībā arī dievnama mūri, bet tagad no restaurācijas Rīgā drīz jāatgriežas XIX gadsimtā tapušai lielformāta gleznai “Krustā sistais Pestītājs”, kam bijis ļoti degradēts izskats – gleznojums kritis nost gabaliem. Šķietami neglābjami zudušajam sakrālās mākslas darbam otru elpu deva mākslas muzeja “Rīgas Birža” restauratore Dita Murziņa.
– Kolēģiem mēdzu teikt – mēs varam izdarīt daudz, ja katru gadu kaut vai vienu lietu savedam kārtībā. Turklāt nākamajā gadā tās stāvoklis vairs nesatrauks prātu, varēsim ķerties pie citām restaurējamām lietām. Vajag tik sākt! – savu nostāju pauž suitu draudžu prāvests. Un turpinot piemetina, ka arī dievnama aprīkojums esot pakļauts modes vēsmām. Ik pa laikam vienas lietas tiek nomainītas pret citām. A. Vasiļevskis saka – labāk lai tās stāv bēniņos, nekā vecās lietas, kuru vērtību neapzinās, iemet ugunī un sadedzina. – Kad tikko biju sācis kalpot Alsungā, pie manis atnāca vīrs no metāllūžņu savākšanas punkta un teica: prāvest, metāllūžņu placī ir nonākuši baznīcas krusti. Man rokas neceļas tos vest uz “Liepājas metalurgu” pārkausēt, atgādāšu uz baznīcu, kur tiem jābūt.
Trakie suiti
Lai būtu finanses, ar ko segt restaurēšanas izdevumus, A. Vasiļevskis raksta projektus, ko iesniedz Kultūrkapitāla fondā un Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā. Naudu ziedo arī draudze un iegulda pats. Prāvests atklāj, ka, iegūstot kultūras mantojuma “Gada balvu 2013” nominācijā “Labākais saimnieks”, viņš saņēmis arī zināmu naudas summu. To viņš nolēmis izmantot XIX gadsimta kokgriezuma “Dieva jērs” restaurēšanai. – Ieraugot, ka dievnamā arvien vairāk atgriežas restaurētas lietas, cilvēki vēršas pie manis – prāvest, šādiem darbiem noteikti vajag daudz naudas, bet jūs neprasāt. Un tad saka – šeit būs neliels ziedojums. Kad ieraudzīju, cik prāvs ir šis nelielais ziedojums, man acīs sariesās asaras. Sapratu, ka cilvēki no savas saimniecības ir atņēmuši un atdevuši baznīcai, lai šis Dieva gods neietu zudumā – mākslas vērtības, kas Latvijai svarīgas, tiktu sakoptas. Alsungas baznīcā tas notiek, pateicoties tādiem trakajiem suitiem.
Suiti par savu suitiskumu stāv un krīt, uzsver triju Kurzemes katoļu draudžu prāvests. To nedrīkstot palaist vējā. Nedrīkst ļaut šiem ļaudīm izšķīst, pazaudēt saknes, nogriezt pagātni, kā noticis ar daudziem citiem Latvijā.
Ar ilggadējā ansambļa “Suitu sievas” vadītājas Ilgas Leimanes palīdzību Vasiļevskis, kuram viena no izglītībām ir tekstilmākslinieks, ierīkojis darbnīcu ar stellēm, lai vietējās sievas varētu pulcēties un aust audumus, no kā šūt suitu tautiskos brunčus. – Kāpēc audums būtu jāpasūta no tālienes, maksājot bargu naudu, ja paši to var un prot uzaust?! Es ierādīju pirmos soļus, un tad jau sievām atausa atmiņā, kā tas jādara, jo senāk jau bija sēdējušas stellēs, – stāsta ar mākslinieka talantu apveltītais priesteris. – Šajā Kurzemes pusē dzīvo atsaucīgi un darboties griboši cilvēki. Te ir materiāls, kas jāliek lietā!
A. Vasiļevskis zina teikt, ka savulaik Alsungā esot bijis dūdu orķestris. Tagad suiti ir gatavi izveidot ko tamlīdzīgu, baznīcas ērģelniece Aleta Lipsne kā pirmā bezdelīga jau esot iemācījusies spēlēt dūdas.
Dialogā atrod būtību
Mācītāja mājas durvis vienmēr ir atvērtas draudzes ļaudīm (un ne tikai). Cilvēki nāk, lai privātā sarunā rastu atbildes uz garīga rakstura jautājumiem, jo dialogā vieglāk uztaustīt šo jautājumu būtību. Nāk pēc mierinājuma un iedrošinājuma.
Trīs suitu draudžu locekļi A. Vasiļevska teiktajā noteikti īpaši uzmanīgi ieklausīsies Ziemassvētku sprediķa laikā. Kāds vēstījums, priesteraprāt, šobrīd varētu būt vissvarīgākais? – Ziemassvētku vakarā domāju pievērst uzmanību mūsu pamatvērtībām, runāšu par to, kā sakārtot dzīvi valstī un ieviest harmoniju cilvēku savstarpējās attiecībās. Patiesībā formula jau ir vienkārša. Pirmkārt, ikvienam tajā vietā, kur viņš ir, un darot to darbu, kas viņam uzticēts, jābūt godīgam un godprātīgam pret sevi un citiem. Tas, par ko esi atbildīgs, jāpaveic tā, kā to darītu Visaugstākajam (es Viņu saucu par Debesu Papu). Otrkārt, mūsos jābūt tuvākmīlestībai. Tā jāatmodina ne tikai Kristus dzimšanas svētku gaidās ar labdarības akcijām, bet līdzcilvēki jāmīl ik dienu. Jo cilvēciska attieksme vai mīļš smaids ir miljonu vērts! Ja šīs lietas no jauna uzsāksim vai turpināsim, tad daudz kas mainīsies, sākot ar mūsu mazo mikrokosmosu un beidzot ar vidi un ļaudīm ap mums!
Priesteris sarunas nobeigumā uzsver kāda domātāja teikto, kas paudis, ka no sīkumiem sastāv pilnība, bet pilnība nav sīkums: – Lai tas tad arī ir mūsu virzītājspēks, kas mudina nepalikt pusceļā!
