Vairs nebūsim miljonāri? Bioloģiski vērtīgās pļavas uz iznīkšanas robežas 0
Ilze Pētersone, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sen pagājis laiks, kad Latvijas ainava priecēja acis ar košām ziedu pļavām, kur Jāņu vainagam bez bēdu varēja saplūkt vismaz trejdeviņas zālītes. Mūsdienās dabas speciālisti tās sauc par bioloģiski vērtīgiem zālājiem.
Vēl pirms 100 gadiem tie aizņēma trešdaļu valsts teritorijas, taču jaunākie dabas skaitīšanas rezultāti rāda ļoti satraucošu ainu – atlikuši vairs aptuveni 0,7 procenti, kas liecina, ka šādu zālāju platības nonākušas uz izzušanas robežas.
Kamēr Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un citas dabas sargātāju institūcijas vēl tikai iešūpojas vērtīgo pļavu un ganību glābšanai – kā citādi ar tik dramatisku statistiku lai vērtē līdz šim paveikto –, Latvijā ir vietas, kur ļaudis spējuši atjaunot un saglabāt augiem bagātos zālājus.
Viena no tām ir Ķemeru nacionālais parks, kurā 120 ha plašās Dunduru pļavas pie labas veselības tiek uzturētas ar savvaļas zirgu un govju ganīšanu, savukārt ap 30 kilometru attālajā Antiņciemā laulāts pāris Sanita Matule un Indulis Skrebelis pirms trīs gadiem iegādātajā “Vidnieku” saimniecībā ne tikai atjauno bioloģiski vērtīgās pļavas, bet izmanto savvaļas augus tēju un citu dabas produktu gatavošanā.
Pļava ir, kur likt sienu?
Abi kā profesionāli mežsaimniecības inženieri jaunajā 8,5 ha īpašumā vairāk priecājušies par mežu un krūmājiem, ko varēs izmantot mājas apkurei. “Pļavu apsaimniekošanai mums lielu mērķu nebija, zinājām par atbalsta maksājumiem, tāpēc pieteicāmies Lauku atbalsta dienestā,” stāsta Indulis Skrebelis.
Tiklīdz reģistrējuši platības, aicināti uz divu dienu kursiem par bioloģiski vērtīgo zālāju apsaimniekošanu, kas pavēruši pavisam citu skatu uz pašu pļavām. Par to bagātību liecināja gan vienā kvadrātmetrā pašu saskaitītie, gan augu pazinējas Līgas Reiteres pārdesmit minūtēs uzietie simt augi.
Pēc biotopu ekspertes Agneses Priedes apciemojuma šaubu vairs nebija – viņu rokās nonākušas pat karaliskas pļavas. “Viņa uzgāja zilgano seslēriju, kas ir viens no indikatoraugiem, kas liecina par augstvērtīgu zālāju. Kā teica eksperte – ja ieraugat zilgano seslēriju, tā norāda, ka jums ir karaliska pļava,” tikšanos atceras Sanita. Indikatoraugi raksturīgi augsnei, kas nav ilgstoši apstrādāta.
Gadu pēc gada “Vidnieku” īpašnieki atbrīvojuši pļavas no krūmiem, pļāvuši zāli, rīkojuši siena talkas, lai viss sēklu labums paliktu zemei. Pirmajā vasarā ar trimeri nopļauto grābuši ar grābekļiem un likuši zārdos, nākamajā Indulis jau iegādājies lietotu T-40 traktoru, kam piekabinājis siena grābekli. Tā arī vākuši – saimnieks pie stūres, saimniece uz piekabes – darbs nebijis svešs, bērnībā abiem nācies pastrādāt ar zirga grābekli.
Tikai viena bēda – savākto sienu nav kur likt! Pirmā raža aizgādāta uz purvu, jo intereses par viņu trim siena zārdiem, kuri turklāt nav sapakoti, neesot bijis. I. Skrebelis domā, ka būtu jāiegādājas atbilstoša tehnika, lai sienu sagatavotu ķīpās vai ruļļos, taču bez finansiāla atbalsta un savstarpējas sadarbības maziem saimniekiem tas nav paceļams.
“Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi pļavu īpašnieki tās neapsaimnieko, jo bez piemērotas tehnikas sienu nebūs kur likt,” spriež saimniece. Tepat aiz viņu žoga redzams viens piemērs – asu zāli sazaļojusi, krūmiem daļēji aizaugusi pļava, kura gaidīt gaida pēc pļaušanas, lai pie saules gaismas tiek tā augu bagātība, kuru tagad noēno zāle un platlapji. Kā lēš dabas speciālisti, augs zemē var gaidīt savu iespēju izdīgt pat līdz divdesmit gadiem.
Tie ir mūsu miljoni
No 5,6 ha “Vidnieku” pļavām līdz bioloģiski vērtīga zālāja statusam, kam piešķirts arī atbilstoši augstāks platību maksājums, izdevies atjaunot 1,2 ha.
Ar ļoti lielu darbu izdotos vēl 2–2,5 ha, apsver I. Skrebelis, taču atgūt bebru applūdinātās un pārpurvotās teritorijas viņš neplāno, tāpat nelolo cerības uzveikt niedres ar pusmetru un dziļāku sakņu sistēmu.
Pļavas kopj ar savu mērauklu – lai vide veidojas ainaviski glīta, tāpēc atstāj vērtīgos un iederīgos kokus, lai gan koku grupas LAD inspektors atrēķina no atbalsta maksājuma teritorijas, kā arī neieskaita vietas ar vēl nenofrēzētiem celmiem. Pērn par hektāru saņēmuši 150 eiro, kas, protams, nav samērojams ar lielo darbu, kas ieguldīts zālāju atkopšanā.
Toties saimniece pratusi pļavas bagātības pārvērst savā biznesā, gan uzņemot ekskursantus izglītojošās pastaigās pa pļavu un rīkojot dažādus pasākumus, gan no savvaļas augiem gatavojot pārdošanai tējas, gan tādus produktus kā ar sāli saberztus un kaltētus garšaugus, sīrupus, pulverus, ziedes skaistumam un veselībai, piešķirot tiem zīmolu “Sanitas dabas veltes”.
Produkcija top arī pēc individuāla pasūtījuma. Pirms gada atstājusi algotu amatu mežsaimniecības jomā, lai nodotos tikai savam biznesam un saimniecības darbiem.
S. Matule iepriekš aizrāvusies ar aromterpiju, kas arī ir saistīta ar augiem, taču savas zināšanas krietni papildinājusi herbalistikas kursos un tagad var saukt sevi par herbalisti, ko tautā dēvē vienkārši par zāļu sievām. Lai gan trīs gados apgūts ne mazums no pašu zālāju bioloģiskās daudzveidības, laukā bez bībeles, kā nosaukusi Latvijas Dabas fonda dabisko pļavu augu ilustratīvo noteicēju “Kas aug dabiskās pļavās?”, viņa nedodas.
“Pirmajā gadā iemācījos klasiskos augus: vīgriezi, vībotni, baldriānu, vārpu veroniku, asinszāli un daudzus citus, bet otrajā, skatos, jau nāk jauni un trešajā – atkal citi!” par pļavu priecājas saimniece.
Šogad, piemēram, sazēlusi parastās čūskmēlītes plantācija, zemā raudupe un arī ilgi gaidītais kalnu āboliņš. Iepriekš jau atrasta viena no orhidejām – ovālā divlape, kā arī naktsvijole. Pie katra jaunuzietā auga viņa piestāj ar grāmatu rokās, pārbauda nosaukumu un ar neviltotu sajūsmu sauc – atkal esmu laimīga!
Šķiet, “Vidnieku” pļavās noglabāta neizsmeļama bagātība? “Tā ir – mūsu pļavas ir miljons vērta lieta,” smaidot nosaka saimnieki.
Palīdz taurgovis un konika zirgi
Tikai 30 kilometru attālajās meža ieskautajās Ķemeru nacionālā parka Dunduru pļavās vienā mierā zāli plūc taurgovis un konika zirgi. Pirmie dzīvnieki noganīšanai šeit tika ielaisti 2004. gadā nelielā skaitā, tāpēc sākotnēji zālājiem no tiem bijis maz labuma, stāsta Ķemeru nacionālā parka fonda vadītājs un pļavu uzraugs biologs Andis Liepa.
Vēlāk baru papildināja, kā arī tas savairojās līdz aptuveni 80 taurgovīm un apmēram tikpat zirgiem. Tagad 120 ha pļavu teritorija kļuvusi par mazu tik lielam skaitam dzīvnieku, lai viņi tur varētu pastāvēt bez cilvēku palīdzības, stāsta A. Liepa, taču mūsu valsts politika nepieļauj to izlaišanu savvaļā, lai gan zirgi, būdami dzīvelīgāki, varētu Latvijas apstākļos izdzīvot patstāvīgi.
Līdzās pļaušanai noganīšana ir otrs zālāju apsaimniekošanas veids. “Ganīšana ir vajadzīga, dabā tā ir pastāvējusi miljoniem gadu, kad savvaļā dzīvoja zālēdāji. Latvijā ir dzīvojuši arī govju priekšteči tauri un zirgi – tarpāni, kuri atklātajās ainavās ir ganījušies un uzturējuši zālāju, taču cilvēks ir pamanījies viņus līdz pēdējam iznīdēt.
Noganot pļavas, veidojas dažāda augu struktūra ar vietām garāku vai īsāku zālīti, pārejām, ieplakām un uzkalniņiem, kas, piemēram, šeit, Dunduru pļavās, ir arī mākslīgi veidoti, kad tika atjaunoti Slampes upes līkumi, tāpat augu dažādība ir atkarīga no augsnes, kas var būt atšķirīga,” skaidro biologs, taču piebilst, ka jāseko līdzi, lai zālāji netiktu pārganīti, kas notiek, ja pļavā atrodas attiecīgajai platībai pārāk liels skaits dzīvnieku.
Kad nepietiek ar ganīšanu un pļaušanu
Tomēr ganīšana un pļaušana var nedot cerēto rezultātu, un dabisko zālāju sugu atgriešanās notiek ļoti lēni. Visticamāk, iemesls ir dabisko zālāju donorteritoriju trūkums apkārtnē – noplicinātajā ainavā pļavu augu sugām vairs nav no kurienes atgriezties.
Tāpēc pērn Dunduru pļavās biotopa atjaunošanas talkā “Daru labu dabai” piecu ha platībā notika pļavu atjaunošana, sējot citviet ar rokām ievāktas pļavu augu sēklas. Sējmateriālu veidoja vairāk nekā 50 augu sēklas, kas raksturīgas dabiskajiem zālājiem, to vidū arī tādas indikatorsugas kā ārstniecības ancītis, zilganais grīslis, ziemeļu madara, gaiļbiksīte un Eiropas saulpurene. Dabisko zālāju sēšana parkā aizsākusies 2008. gadā, taču līdz šim veikta nelielos laukumos.
Pasākums tiek vērtēts kā aizsargājamu biotopu radīšana no jauna, kura rezultātus var analizēt ne agrāk par diviem trim gadiem, kad var gaidīt izdīgstam pirmās sēklas.
Talkas ir arī vienīgais veids, kā apsaimniekot Ķemeru nacionālā parka Kaņiera ezera slapjās pļavas. Traktors tikai sadangātu zemi, tāpēc daudz produktīvāk sanākot pļaut ar trimeri, bet zāli ar grābekļiem savācot talcinieki, tiesa, bez gumijniekiem te neiztikt, skaidro A. Liepa.
Tā pļavas tiek uzturētas katru gadu. Sienu liekot zārdos, parādot talciniekiem, kā kādreiz taisīja un krāva zārdus un žāvēja sienu. Talkas izveidojušās par pietiekami interesantu un nozīmīgu kultūrvēsturiskā mantojuma uzturēšanas pasākumu. Siens tiek aizvests uz ganībām taurgovīm un zirgiem.
Bez optimisma par nākotni
Uz bioloģiski vērtīgo zālāju atjaunošanu un uzturēšanu A. Liepa aicina plūkoties plašākā mērogā nekā tikai no praktiskās puses. “Utilitārā pieeja noved pie dabas noplicināšanas, un ir jāsāk domāt, kāpēc klimats mainās, notiek krasas laikapstākļu maiņas, daba vairs normāli “nestrādā”?
Dabā miljoniem gadu tika nostabilizējusies stabila sistēma, kurā augi un dzīvnieku valsts savstarpēji līdzsvarojas un katrai sugai ir sava vieta, kur tā pilda savu darbiņu dabā. Ja pazūd viena vai divas sugas, var nākt vietā citas, bet, ja pazūd sugu grupas, kas veic līdzīgu funkciju dabā, tad tā funkcija netiek veikta un daba kļūst slima – tā vairs dabiski nefuncionē un visa sistēma sāk ļodzīties.”
Zālājos, kā norāda biologs, mīt liels dzīvnieku daudzums, jo augi ir dzīves vide kukaiņiem, kas dzīvo gan virs, gan zem zemes. Vērtējot lielākās grupās, zāle vajadzīga arī zālēdājiem, tie – plēsējiem.
Sīkākās grupās skatoties, kukaiņu valstībā pastāv ļoti liela specializēšanās un daudzi ir atkarīgi no konkrētas augu sugas – ja tās nav, tad arī nebūs kukaiņu un arī tās dzīvās radības, kas šo kukaini lieto barībā. Ķēde ir ļoti gara, un, ja nav daudzveidības, tā tiek izjaukta.
Bioloģiski vērtīgo zālāju nākotni Latvijā A. Liepa nevērtē optimistiski. Citās Eiropas Savienības valstīs par šo problēmu ir agrāk aizdomājušies un sākuši rīkoties. “Cik nu vien var, mums sēklu bankas līmenī jāuztur augu sugas, tāpēc ir vajadzīgas aizsargājamas dabas teritorijas, kur sugu daudzveidība varētu attīstīties un uzturēties un ļautu pie izdevības bioloģiski vērtīgos zālājus vērst plašumā, ja vien atstātu kādu neapstrādātu lauku, kur augiem nokļūt.”
Iespējams, ka līdz ar aktīvāku informēšanu par LAD platību maksājumiem pieaugs to īpašnieku vai apsaimniekotāju skaits, kas uzņemsies rūpes par saviem dabiskajiem zālājiem.
Dabas aizsardzības pārvalde informē, ka līdz ar dabas skaitīšanā konstatēto bioloģiski vērtīgo zālāju īpašnieku informēšanu par šo dabas vērtību īpašumā un to piemērotu apsaimniekošanu atbalsta pasākuma “Bioloģiskās daudzveidības uzturēšana zālājos” klientu skaits ir pieaudzis par 44%, bet pieteiktās platības – par 35%.
Rakstā izmantota “LatViaNature” vietnes informācija.
EKSPERTES VIEDOKLIS
Situācija vēl nav bezcerīga
Anita Namatēva, Dabas aizsardzības pārvaldes “LIFE-IP LatViaNature” projekta zālāju eksperte:
“Bēdīgāk, ka zālāji pie mums tiek apsaimniekoti vai nu intensīvi, vai – nekā, ar nelieliem izņēmumiem, bet nav ekstensīvi apsaimniekotu zālāju. Tā daļa, kas netiek apsaimniekota, aizaug ar krūmiem, pārpurvojas un pamazām izzūd, otru daļu apsaimnieko intensīvi – kultivē, bagātina ar minerālmēsliem u. c. ar mērķi vairāk iegūt biomasu. Par nepiemērotu apsaimniekošanu jānosauc arī biomasas atstāšana pļavā pēc pļaušanas, jo zālājs ir tāda ekosistēma, no kuras biomasa jāizvāc.
Tomēr situāciju pilnībā nevar vērtēt par bezcerīgu, ja uz to skatāmies ar apdomību un optimismu. Jāturpina sabiedrības un bioloģiski vērtīgo zālāju īpašnieku apziņas veidošana. Laba lieta bija Lauku atbalsta dienesta rīkotie divu dienu kursi zālāju īpašniekiem. Liela daļa no tiem, kas apmeklēja mācības, vēlāk atzina – līdz šim ar traktoru vienkārši pļāvuši zāli, tad tagad radusies interese, kas tad ir nopļauts.
Atceros vīru attieksmi, ko nu, meitenīt, stāsti, es jau nu labāk zinu, bet nākamajā nodarbībā nāca ar pušķi no savas pļavas un jautāja, kas tās par puķēm. Viņi sāka apzināties, ka pļava ir kaut kas cits, nekā bija domājuši, un to vajag uzturēt un atjaunot, nevis apmežot. Cilvēkiem ir jāierāda, ka pļava nav tikai zaļa zāle, bet liela biodaudzveidība, un to vislabāk var izdarīt, viņus izglītojot.
Būtu nepieciešams veidot ekokoridorus, lai zālāji satiktos. Ja tie būs izolēti, ar laiku zaudēs savu daudzveidību, jo sēklām ir jāmigrē, jāmaina ģenētiskais materiāls, bet tās ceļo ļoti lēnām un ne pārāk lielos gabalos.
Labākam rezultātam nepieciešama arī līdzšinējās atbalsta sistēmas maiņa, lai pasākumi, kas tiek veikti zālājos, būtu mērķorientēti. Varbūt pļavai ir ļoti liela biomasa, tā ir pārbarota, tāpēc būtu jāpļauj divas reizes, vai tajā ir jālīdzina ciņi, jārauj krūmi, upe jāatlīkumo atpakaļ, jāatstāj kādi nenopļauti laukumi, kādā stūrī jācīnās ar ekspansīvām sugām, izmantojot frēzēšanu, ko šobrīd nedrīkst darīt.
Katram zālājam būtu apstiprināts apsaimniekošanas plāns ar nepieciešamajām darbībām, lai to sakārtotu, kas palīdzētu virzīties uz mērķi – normāli apsaimniekotu zālāju. Šogad ir pārejas periods uz jauno sistēmu, varbūt to paspēs uzsākt ar nākamo vai aiznākamo gadu.”
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
