Anda Līce: Mums ir daudz sargājamā – valoda, tradīcijas, ģimene, vēsturiskā atmiņa… 10
Pēc ļoti aptuvenām aplēsēm, Latvijas iedzīvotāju skaits patlaban jau esot mazāks par diviem miljoniem. Nav gan skaidrs, kā līdz šādam konstatējumam nonākts, jo nav taču joprojām zināms nedz prom aizbraukušo, nedz skolā negājēju bērnu skaits. Pēdējā tautas skaitīšana, kaut noritēja gana skaļi, arī neizcēlās ar precizitāti. Daudzi laukos dzīvojošie (tajā skaitā arī es) tā arī nesagaidījām skaitītājus un palikām nesaskaitīti.
Pat nepētot statistiku, ir acīmredzams – Latvija noveco un tukšojas. Var jau slēpties aiz izplūdušā jēdziena “iedzīvotāji”, taču, redzot, kā globalizācija nonivelē planētu un pamazām izdzēš tautības jēdzienu, aizvien vairāk jādomā par latviešu skaitu. Var gadīties, pienāks laiks, kad būs politnekorekti pat pieminēt tautību, kā tas notika padomju laikos, kad bija tikai viena padomju tauta. Mūs kā skaitliski nelielu tautu var saglabāt vienīgi katra individuālā atbildība pret sevi un pasauli un savas nacionālās piederības apliecināšana nevis vārdos, bet darbos.
Tā kā nav iespējams precīzi noteikt iedzīvotāju kopskaitu, latviešu skaitu nosaukt ir vēl grūtāk un nākas pieņemt, ka varam rēķināties apmēram ar vienu miljonu. Jā, tieši tā – rēķināties. Tas nozīmē – paļauties uz tiem, kas nav nodzērušies un degradējušies, kas uzskata zem sava goda blēdīties, zagt un sēdēt valstij uz kakla tikai tāpēc, ka palaidušies slinkumā. Un nav svarīgi, vai viņi patlaban strādā Latvijā vai ārzemēs, darba tikums, ja tāds ir, nenovalkājas kā drēbju kārta. Daudzi, kas sev sit pie krūtīm un saka: “Mēs, latvieši!”, ar saviem darbiem Latvijai godu nedara un tikai dziļas līdzjūtības dēļ nav atmetami. Kad sakām – miljons, tas nozīmē – daudz. Viss atkarīgs no tā, ko un ar ko salīdzina. Iespējams, to, uz kuriem viss ir turējies, nekad arī vairāk par miljonu nav bijis.
Miljons – tas nav maz. Tas nozīmē atvērtas durvis arī tiem, kuru saknes ir citur, bet kas ir izlēmuši ailītē “tautība” ne tikai ierakstīt – “latvietis”, bet savu piederību arī apliecināt ar tām prasmēm, kādas katram Dievs ir devis. Piederība vienmēr nozīmē atbildības par kaut ko uzņemšanos. Mums ir daudz sargājamā – valoda, tradīcijas, ģimene, vēsturiskā atmiņa, folkloras milzīgais pūrs, gadsimtus pārdzīvojušās kristīgās vērtības un cieņas pilna attieksme pret Latvijā dzīvojošo citu tautību cilvēkiem, kas bija tik pašsaprotama pirmās brīvvalsts laikā.
Bagātību nemēra vienīgi ar naudu. Tie, kas atmet nemateriālās vērtības, piedzīvo īstu bankrotu. Mēs esam apskaužami bagāti – mums pieder miljons dainu. Kura gan vēl tauta garīgajā ziņā ir tik pārtikusi?
