Miljons foreļu Latvijas upēm 0
Pēc uzņēmuma “Skonto būve” prezidenta Gunta Rāvja ierosmes mūsu ūdeņi četros gados kļūs bagātāki ar milzīgu skaitu auksto un dzidro upīšu skaistākajām iemītniecēm – strauta forelēm. Uzņēmuma vadītājs pats ir kaislīgs mednieks un makšķernieks, daudz labumu ņēmis ārā no mežiem un ūdeņiem, tādēļ nodarīto un patērēto vēlas atgriezt.
Jau pagājušajā gadā vairākos Ogres, Pededzes un citu upīšu posmos tika kopā ielaisti pirmie 250 000 strauta forelīšu. Šopavasar projekts turpinājās. Jau maija pirmajās dienās Ventas, Lielupes, Gaujas un Engures ezera baseina upēs, kā arī Lielajā Juglā, Pededzē, Ogrē – pavisam trīsdesmit septiņās vietās, ko dabas draugi nevēlas popularizēt, sāka papildināt šo par retumu kļuvušo zivju populācijas. Mazuļi tiek audzēti no Latvijas upēs noķertiem labākajiem vaisliniekiem trijās zivju audzētavās, viena daļa BIOR valsts zivju audzētavā “Tome”, daļa SIA “Faps” Pededzē un piecdesmit tūkstoši z/s “Sillakas”. Projektu finansē firma “Skonto būve”. Tā kā viens zivs mazulis maksā desmit santīmus, izmaksas ir ievērojamas. Pieskaitot transporta izdevumus projekta īstenošanai, kopā tiks tērēti krietni vairāk nekā 100 000 latu.
Otrdien žurnālisti un ieinteresētas personas tika aicinātas uz Priekuļu novada “Sillakām”, kur jau vairāk nekā desmit gadus tiek organizēta makšķerēšana skaisti iekoptos un bagātos zivju dīķos, kā arī notiek vairāku zivju sugu, tostarp strauta foreļu atražošana un pavairošana. No šīs zivju audzētavas Raunas upes strauta foreļu populācijas mazuļi tika pārvesti uz Gauju, kur biedrības “Mēs zivīm” pārstāvis Ivars Dubra uzraudzīja forelīšu ielaišanu tām piemērotās upes vietās pie Sikšņu krācēm. Šopavasar no ikriem izšķīlušies mazuļi ir tikai trīs četrus centimetrus gari, svarā nepārsniedz pusgramu, un, lai arī ir jestri un kustīgi, ar tiem ir jāapietas uzmanīgi. Atvestie foreļu mazuļi no cisternas pakāpeniski tika salaisti toveros, ar kuriem zivtiņas pārnesa upes krastā, un tur spaiņus palēnām piepildīja ar upes ūdeni. Ūdens temperatūra cisternā bija +15 grādi, Gaujā tas bija par trim grādiem siltāks. Uzreiz iegāžot mazuļus upē, temperatūras krasās svārstības izraisītu zivtiņām šoku, un daļa no tām tūlīt aizietu bojā. Forelītes ielaida seklās un zāļainās straumītēs, kur tās varētu rast sev slēptuvi un drošāku patvērumu. Ja zivtiņas izlaistu dziļās un lēnās vietās, tās ātri kļūtu par vieglu laupījumu plēsīgajiem asariem un līdakām.
I. Dubra solīja tuvākajos gados šīs upju vietas pieskatīt, biedrībai tam esot pienācīgs tehniskais nodrošinājums, pat labāks nekā Valsts vides inspektoriem – labas laivas ar spēcīgiem motoriem, visurgājēji automobiļi, nakts redzamības ierīces. Arī apzinīgi un zinoši cilvēki, kuriem ir sabiedriskā vides inspektora tiesības un pienākums attiecīgi rīkoties maluzvejniecības gadījumos.
Dabas draugs Māris Olte klātesošajiem pastāstīja, ka jau pēc trim gadiem foreles būs paaugušās tik lielas, lai spētu dot pirmos pēcnācējus, tad tās dosies uz mazo upīšu un strautu augštecēm, lai oktobra beigās uz oļainas gultnes veidotu bedrītes, kurās guldīs ikrus. Ierušināti tie tur glabāsies līdz pavasarim, kad izšķilsies jaunā strauta foreļu paaudze. Pieaugusi zivs ir krāšņi skaista, nosēta koši sarkaniem un melniem punktiem, pieķērusies izrāda ievērojamu pretestību. Zivtiņu ielaišanas vietas netiekot īpaši popularizētas, lai maluzvejnieki neizlasītu jau zemmēra zivis. Tāpat neesot paredzēti kādi speciāli ierobežojumi to makšķerēšanā. Jāatgādina, ka tās drīkst ķert tikai ar mākslīgajām ēsmām, vienā copes reizē var paņemt tikai trīs zivis, ja to izmērs ir no trīsdesmit līdz četrdesmit centimetriem. M. Olte uzskata, ka Latvijas makšķerniekiem ar savu ierosmi Guntis Rāvis un viņa vadītais uzņēmums ir sagādājis lielisku dāvanu. Sviestmaize jau ir uzsmērēta, atliek vien pašiem copmaņiem noķert skaisto, garšīgo zivi. Un jau pēc pāris gadiem būs diezgan daudz vietu, kur to varēs darīt, un arī zivju netrūks.
