Egils Līcītis: Miljons eiro par saplēsto krūzi 14
Es seriālus neskatos. Tie ķinīši nejūtelīgiem cilvēkiem par smagu, blāķīgu un laika nosišana. Bet zinu, ka iemīļotajās likteņdrāmās īstā dzīve atdarināta tik pilnmiesīgi, ka TV skatītājas nespēj atraut redzokļus no ekrāna, neuzdrošinās aizslīdēt līdz ledskapim pēc aizkostas krēmšnites, jo filma ir aizraujošāka par kūku. Asarainākajos gabalos acis aizvien ir slapjas, strinkšķ smalkās dvēselīgās stīgas par sievieša cilvēku grūto sabendēto mūžu, kad tās spiestas ielaisties bīstamos sakaros, krītot par jaunas gaļas laupījumu miesaskārīgiem tēvaiņiem.
Tomēr viņnedēļ sirmgalvji zvanīja pa karsto telefonu nudien sadeguši. Egil, šausmas, kas notiek Latvijas televīzijas “Saplēstajā krūzē”! Atsauksmēs vilnīja stipro Kajēnas piparu aroma notis, kā vecīši būtu applaucēti ar seksfilmu! Artikulētos vārdos neizsakāmais sašutums vedināja domāt, ka reklamētajā kases grāvējā kultūrvēsturiskais materiāls sabojāts, miljons nodokļmaksātāju eiro nosviests zemē, tāpat kā otru miljonu Beltes kompānija iztērējusi, iepērkoties ar žurnāla “Ir” ražotiem bulvārpreses humora raidījumiem.
Pensionāri bieži sanīstas ar LTV, kad varmācības un guļamistabas ainu pasniegšanu nedozē gaumes robežās. Saskaņā ar vecļaužu liecībām “Saplēstajā krūzē” varoņi “pa gultu vien vārtās” un ir ar slepkavnieciskiem nolūkiem. Inčīgi! Novācu glūnīgus nepilngadīgos, lai nemaisās lielajiem pa kājām, sēdos skatīties “Krūzes” 4. cēlienu, vai tiešām uztaisījuši vanckaru. Pozitīvi, ka seriālos vēstījums reti kad rit lineāri. Mezglos sapiņķerēto mīlas trīsstūru mistērijām var piesaistīties no jebkuras vietas. Arī recenzija par mūsu sakņu izrakņāšanu, rakstnieka Dziļuma mantojuma izpostīšanu mani nebiedēja. Mūslaiku operās to, kas noticis Kleopatras Senajā Ēģiptē, režija darbībā pārceļ uz centrālā dzelzceļa staciju vai lunaparku, un, atiet, klapītes meitēn – dubls divi! Vien likās dīvaini, ka LTV seriālu piedāvā mutes kopšanas līdzeklis. Saderīgi ar pensionāru iezīmētām sižeta līnijām, piegādātājiem vajadzēja būt “Dormeo” matračiem un iedegt XXL kategorijas melno punktiņu, ja lindraki plīvo tik augstu, ka kūsim pazib zelta spalviņas.
Nevelku krustu pāri, nepiekrītu tautas balss iznīcinošai kritikai. Dokumentālkino rāda pagājušās dienas, kad pusdienoja no servīzes traukiem, mazgājās mutes bļodā pie akas un papirosus glabāja etvijā. Varbūt seriāla griesti ir pazemu, salīdzinot ar drāmām, kur pretenzija uz poētismu un gleznām lauku ainavām izpaudās vairāk. “Saplēstās krūzes” operatori nelutina ar krāšņiem ārskatiem, jo nedrīkst aizrauties un palaist garām pavērsienu režģoti austā attiecību tīklā. Ārpasaulē nenotiek nekas, jo melodrāmas noteikumos otrām pusītēm jāmeklējas, kamēr svinēs kāzas “pa smuko un baltā kleitā”, lai arī brūtgānam dzīvības koks stāvu gaisā uzturams ar deviņvīru spēka zāļu tējiņu. Pretēji Saeimā pieņemtai doktrīnai filmā loģiskās ir sievietes, kura puspagastam brūte, kura ar slēptāku kaisli, bet garām nelaidīs nevienas bikses. Vīrieši attēloti kā emocionāls vājais dzimums, ļūļāki, kam dzīslās tek rūgušpiens. Inscenējumā vieglas uzvedības sievieši mēģina tikt pie sirdsdraugiem, kam citreiz gribas lakstoties, citreiz skriet uz krogu uzspēlēt zolīti vai ieštaukāt vienam otru. Tā tai dzīvē iet. Un mūspašu latviešu aktierīši nospēlē feinu gabalu par mīlestību.
