Franks Gordons: Miljons bēgļu – dāvana Vācijas apvienošanas 25. gadskārtai 5
Jā gan, apaļš miljons bēgļu, migrantu, patvēruma meklētāju – tas ir vēstures greizais smīns, tā ir dāvana Vācijas apvienošanas 25. gadskārtai. Gadsimta ceturksnis apritējis, kopš sabrucis kroplīgais veidojums, kas sevi dēvēja par “Vācijas demokrātisko (!) republiku”, bet īstenībā bija Kremļa protektorāts.
Un kāda vēstures ironija: patlaban kancleres Angelas Merkeles dzelžaino apņēmību uzņemt un aprūpēt visu šo masu, kas no kauju laukiem un bēdu ielejas cer atrast mieru un iztiku visturīgākajā Eiropas valstī, visspalgāk kritizē vācieši tur, kur 40 gadus (1949 – 1989) tika sludināta “tautu draudzība” un apspiesta jebkura brīva doma – telpā starp Elbu un Oderu, kas pirms 25 gadiem atgriezās civilizētajā Rietumu pasaulē. Taisni tur, Drēzdenē, Leipcigā, tuvējās mazpilsētās atskan saukļi: “Negribam šo varzu” (“dieses Pack”), “Merkeli uz Sibīriju, Putinu uz Berlīni!” Kaut kas traks…
Jā, kanclere Angela Merkele, tāpat kā prezidents Joahims Gauks, atzīst, ka absorbēt, integrēt šo daudzkrāsaino miljonu ir velnišķīgi grūts, smags, sarežģīts un bargi dārgs uzdevums, tas ir slogs, kas pat pārsniedz izmaksas un pūliņu ziņā savulaik notikušo bijušās VDR, šo pamatīgi nolaisto novadu atveseļošanu un kaut cik harmonisku iekļaušanu Rietumu pasaulei piederošajā Vācijā.
“Bet tas mums ir jāveic,” uzstājīgi atkārto kanclere Merkele un prezidents Gauks. Abi savu politisko rūdījumu guva Ulbrihta–Honekera režīma norietā, piedaloties t. s. kristīgajā protesta kustībā, kuras dalībnieki pulcējās baznīcās. Daži tagad spriež, ka kanclere, ko jau nosaukuši par “Mutter Angela” pēc leģendāras “Mātes Terēzas” parauga, gatava nest šo smago atbildības krustu.
Prezidents Joahims Gauks Vācijas apvienošanas 25. gadskārtas jubilejai veltītajā uzrunā norādīja: toreiz cits citam nāca pretī rietumnieki un austrumnieki, kas pieder vienai tautai, runā viena valodā, kuriem ir kopīgs kultūras mantojums, kamēr tagad daudz laika un pacietības prasīs “jauno Vācijas pavalstnieku” pielāgošanās “mūsu vērtībām”. Jāpanāk, lai jaunpienācēju starpā nebūtu sieviešu vai geju diskriminācijas.
Vācija ir federāla republika, un jau tagad, tikko aprimstot jubilejas svētku uguņošanai, Bavārijas, Lejassaksijas un citu federālo zemju premjerministri sten un vaid, sūdzoties Merkelei, ka ar visu labo gribu un gatavību, šo cildeno uzdevumu grūti paveikt – trūkst telpu bēgļu izvietošanai, grūti uzturēt kārtību uzņemšanas punktos, kur jau notiek kautiņi, piemēram, starp migrantiem no Pakistānas un Albānijas. Sanitāri, mediķi, aprūpes personāls un tulki pārslogoti.
Atļaušos atkāpi. Hitleriskā Lielvācija pēc sava fīrera pašnāvības kapitulēja, un 12 miljoniem vāciešu bija jāšķiras no dzimtajām mājām – milzīgas ļaužu masas vai nu bēga no uzbrūkošās padomju armijas, vai, saskaņā ar Jaltas un Potsdamas konferenču lēmumiem, tika padzītas no Rītprūsijas un Silēzijas, Pomerānijas un Sudetijas. Četri miljoni bija iestrēguši padomju okupācijas zonā – nākamajā VDR, bet astoņi miljoni atrada patvērumu un sāka jaunu dzīvi uz rietumiem no Elbas, kur veidojās jauna, patiesi demokrātiska un brīva vācu valsts. Un šie astoņi miljoni papildināja darbaspēka rezerves novārgušajā zemē, palīdzēja radīt “ekonomisko brīnumu”, pakāpeniski pārvarot “padzīto” psihozi.
Turpat piemetināsim, ka tie trīs miljoni turku viesstrādnieku, kas kopš 1962. gada ieradušies un iedzīvojušies Vācijā, arī palīdzēja sasniegt tik spožu ekonomisku rezultātu, kaut gan daļa no šiem darbarūķiem (bez ironijas) vēl rada grūtības, īpaši uzskatos par ģimeni…
Noslēgumā atļaušos citēt dažus uzmundrinošus (bez ironijas) vārdus: sīriešus nevajag uzskatīt par drošības apdraudējumu vai humanitāru slogu – viņus vajag vienkārši nosūtīt darbā, uzskata Vācijas Bundesbankas prezidents Jenss Veidmans. Vācija, kur dzimstība zema, izmisīgi alkst pēc darbaspēka. Vācu ierēdņi cer, ka sīrieši ātri atradīs darbu. Nu tad, ar dievpalīgu?
(Raksts publicēts avīzē ”Laiks”/”Brīvā Latvija”)
