Miljoni stāv neizmantoti. Kāpēc zivsaimnieki “buksē” ? 0
Inovatīvu tehnoloģiju ieviešana, jauniešu piesaistīšana, kooperācija – tās ir tikai dažas no problēmām, kas jārisina zivsaimniecības nozarei nākamajā plānošanas periodā.
Konferencē “Zivsaimniecības attīstības izaicinājumi un iespējas” trešdien zivsaimnieki un nozares eksperti sprieda par izaicinājumiem nākamajā plānošanas periodā no 2021. gada.
Esošais septiņu gadu periods, kas noslēgsies nākamgad, zvejniekiem aizvadīts augšupejas zīmē. Konferences atklāšanā zemkopības ministrs Kaspars Gerhards atzīmēja, ka nozare var var lepoties ar labiem rezultātiem, neskatoties uz izaicinājumiem ārējos un iekšējos tirgos. Diemžēl no kopējā pieejamā ES finansējuma tikai aptuveni puse ir izmantota, tāpēc pašlaik atviegloti noteikumi projektu īstenotājiem.
Gaida izrāvienu
Akvakultūrā tiek sagaidīts lielāks izrāviens, lai straujāk augti ieņēmumi. Statistika rāda, ka pērn realizētas 830 tonnas akvakultūrā audzētu zivju, kas ir vairāk nekā iepriekšējos divos gados, taču mazāk nekā 2015. gadā. Jāņem vērā, ka, audzējot zivis dīķos, 59% ir karpas, taču nepieciešama sugu daudzveidība. Audzēšanā parādoties vērtīgākām sugām, sagaidāms, ka parādīsies nozares pilnie apgriezieni. Akvakultūras attīstībā realizēti 30 projekti par kopējo summu 6,1 miljons eiro, bet vēl pieejams 21 miljons eiro. Lai tos apgūtu, ZM rosinājusi atcelt maksimālo pieejamo summu vienam projektam.
Nozarē situācija ir augšupejoša, vērtē ZM Zivsaimniecības departamenta vadītājs Normunds Riekstiņš. Laikaposmā no 2014. līdz 2020. gadam projektu īstenotājiem izmaksāti 61,5 miljoni eiro, vēl 25,9 miljoni eiro rezervēti, bet 92 miljoni eiro ir brīvie līdzekļi, ko vēl var piesaistīt. Taču laika atlicis pavisam maz, jo nākamgad plānošanas periods beigsies.
Kopumā zvejniecībā un akvakultūrā ieņēmumi pakāpeniski palielinās, un šī tendence vērojama arī šā gada pirmajos desmit mēnešos. Lielāko devumu nozarei dod reņģes un brētliņas. Mencu zvejā bijis samazinājums, bet tas līdz šim nav ietekmējis kopējos nozares rezultātus.
Bilance – pozitīva
Zivju apstrādē vērojamas pozitīvas tendences, ieņēmumu ziņā sasniegts 2014. gada līmenis, kad radās problēmas ar Krievijas tirgu. Pozitīvi, ka tiek ražota produkcija ar augstāku pievienoto vērtību. Izvērtējot ieguldījumus, redzams, ka zivju apstrādātāji bijuši daudz piesardzīgāki nekā iepriekš. Daļa pagājusi malā, atlikušie nozares spēlētāji ražo konkurētspējīgu produkciju.
Līdzīgi kā akvakultūrā, arī pārstrādes uzņēmumi nav iztērējuši visu finansējumu – šajā periodā vēl pieejami 18,9 miljoni eiro.
Eksporta un importa bilance ir pozitīva un pēdējos gados strauji augoša. 2018. gadā zivju produkcija eksportēta 226 miljonu eiro vērtībā, bet importēta – par 169 miljoniem eiro. Eksports pērn audzis par 6%, un pavisam kopā produkcija eksportēta uz 50 valstīm. Viena no svarīgākajām eksporta valstīm ir Mauritānija, svarīgs tirgus ir Ukraina, Gruzija, Norvēģija, Moldova. Konservētās zivis galvenokārt tiek realizētas ES valstīs – Lietuvā, Zviedrijā, Vācijā, Dānijā, Čehijā, kopā aizņemot 54,2 %, savukārt Ukraina aizņem 17,5%. Pērn parādījās jauni tirgi – Honkonga, Lībija. Pagājušajā gadā būtiski pieaudzis eksports uz Kanādu – par 48% salīdzinājumā ar 2017. gadu.
Jāmeklē iespējas
Neskatoties uz augšupejošiem rādītājiem, zivsaimniekiem jādomā, uz ko likt uzsvaru nākamajā periodā. ZM Zivsaimniecības departamenta Zivsaimniecības atbalsta nodaļas vadītāja Edīte Kubliņa pavēstīja, ka Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda atbalsts pēc 2020. gada nozarei nākamajam plānošanas periodam plānots 178,2 miljoni eiro, kas ir par 5,4 miljoniem eiro mazāks nekā iepriekšējā periodā.
Lai definētu turpmākos mērķus, ZM apzinājusi nozares stiprās un vājās puses. Zvejniecībā stiprā puse – flotes kapacitāte un kopīgas investīcijas, bet mīnusi – ilgtermiņā neprognozējamas zvejas iespējas, piemēram, mencu nozvejā. Pieaug flotes un zvejnieku vecums, kas gan vērojams arī citās valstīs.
Akvakultūrā produktivitāte pieaug, taču tas notiek lēni un pietrūkst apjomu, lai izvērstos lielākos tirgos. Jādomā par konkurētspējīgas produkcijas ražošanu akvakultūrā, tāpat jādomā par sugu dažādošanu un jāveicina eksporta kāpums. Zivju apstrādē ir plašs eksporta ģeogrāfiskais tvērums un stabilizējušies eksporta tirgi, taču vājā puse – liels darbaroku īpatsvars atkarība no vietējās izejvielas, turklāt nepieciešams vairāk kooperēties.
Svarīgi investēt jaunos produktos un inovācijās, tāpat nepieciešamas investīcijas resursu efektīvai izmantošanai, vides jautājumu risināšanai, atbalsts mājražotājiem un ģimenes uzņēmumiem.
Kas pietrūkst nozarei? SIA “Verģi” īpašnieks Ivars Janeks norāda, ka svarīgi sadarbībā ar institūcijām un dienestiem panākt efektīvāku procesu administrēšanu. “Dzīvojam aizvien ātrāk, citā laikmetā. Jāpanāk, lai noteikumi, rīkojumi atbilstu periodam, kurā atrodamies. Desmit gadus veci normatīvie akti piemērojami tam laikam, nevis šim,” sacīja Janeks.
Jaunais zvejnieks Edgars Eduards Kristapsons ir izbrīnīts, ka jauno zvejnieku piesaiste sasniedzamo mērķu sarakstā ir pēdējā vietā. Viņaprāt, tas jāliek saraksta pirmajā vietā un vēl jāpasvītro, jo zvejnieku vidējais vecums ir 50 gadi un pēdējais laiks darbu sākt jaunajiem.
SIA “Karavela” līdzīpašnieks Andris Bite domā, ka nozarē pietrūkst drosmes un ambīcijas realizēt lielus projektus. “Jāapzinās, ka nozare mainīsies strukturāli. Spēlētāju kļūst aizvien mazāk, bet nozares apjomi nesamazinās. Būtu labi, ja pārstrādātāju skaits saglabātos, bet kopējie apjomi augtu,” sacīja Bite.
Nepieciešams izmantot lielāku investīciju potenciālu, tagad tas notiek vien aptuveni 30% apjomā. Tā kā nozveja Baltijas jūrā samazinās, būtu jādomā par citu reģionu zivju pārstrādi, piemēram, Atlantijas okeāna un tad Latvijā būtu labs potenciāls vismaz desmit uzņēmumiem. Riekstiņš gan domā, ka zivsaimnieki ir piesardzīgi. Nozari vairākkārt skārušas dāžādas krīzes, kas būtiski ietekmējušas uzņēmumus.
