Miljardieru bērnu aukle atklāj, kas patiesībā notiek aiz slēgtām durvīm, nosaucot visdīvainākās bagāto darba devēju prasības 73
Bijusī bērnu auklīte Stefānija Keizere, kuras klientu vidū bijuši daži no Ņujorkas lielākajiem miljardieriem, ir uzrakstījusi grāmatu “Wanted: a personal assistant to a toddler”, kurā viņa stāsta par savu pieredzi, strādājot ļoti bagātu cilvēku mājās, minot arī savu darba devēju dīvainākās prasības, raksta Daily Mail.
Kad Stefānija sāka strādāt par aukli miljardieru bērniem, viņai bija 22 gadi. Drīz vien viņa pierada apmeklēt skolas pasākumus, kurus apmeklēja arī Stīvs Mārtins, Drū Berimora un Roberts De Niro u.c.
Nesen viņa dalījusies ar dīvainākajiem šī darba aspektiem un prasībām
Piemēram, savos memuāros Stefānija raksta par kādu sievieti, kura nesen bija dzemdējusi, bet savas aizņemtības dēļ, nevarēja pabarot bērnu ar krūti. Māte gaidīja, ka aukle sāks lietot laktāciju veicinošus medikamentus, lai varētu zīdīt viņas bērnu, neskatoties uz to, ka pati nav dzemdējusi.
“Māte negribēja atsūknēt pienu, kad atradās darbā, bet viņa arī vēlējās, lai bērns lieto tikai mātes pienu. Tāpēc viņa meklēja auklīti, kurai būtu ērta mākslīgā zīdīšana. Viņa cerēja atrast kādu, kas būtu gatava izmēģināt lietas, par kurām bija lasījusi un kuras var likt sievietēm, kas nav grūtnieces, ražot pienu, piemēram, lietojot hormonus vai augu izcelsmes līdzekļus,” stāsta autore.
Aukle uzskatīja šādu lūgumu par nepieņemamu un atteica to.
Cits darba devējs jautāja Stefānijai, vai viņai būtu ērti braukt ar Porsche, jo viņa autoparkā nav citu automašīnu.
Vēl kāda kliente, kura dzīvojusi deviņu miljonu dolāru vērtā dzīvoklī Augšējā Īstaidā, meklēja aukli, kas būtu viņas “acis un ausis”.
“Nedrīkst notikt nekas tāds, par ko es nezinātu. Mums visu laiku strādā viena vai divas auklītes. Jūs strādāsiet piecas dienas pēc kārtas, divas dienas brīvas. Piecas darba dienas būs dzīvojamās telpas. Kad būsiet dežūrā, Frederiks būs jāmodina pulksten pus sešos no rīta. Pārliecinies, ka viņš iztīra zobus, sakravā mugursomu un uzklāj dezodorantu. Pavārs pasniedz brokastis pulksten 7:00, un Frederikam tās visas ir jānoēd. Viņam ir nepieciešamas uzturvielas, lai viņš varētu pavadīt dienu,” auklīte uzskaita darba devēja prasības.
Stefānijas pienākumos ietilps arī Frederikam nepieciešamā apģērba vai tualetes piederumu pasūtīšana, viņa ārpusskolas aktivitāšu uzraudzība un nodrošināšana, lai viņš vakarā nomazgātos dušā.
“Tu viņu liec gulēt tieši pulksten 22.00. Kad viņš gulēs, mēs ar tevi tiksimies, lai pārrunātu viņa dienu. Tev visas dienas garumā būs jāveic piezīmes, lai informētu mani par viņa noskaņojumu, jebkādām problēmām, bažām. Tas viss ir saistīts ar saziņu. Mans dēls nesen ir sācis dumpoties. Viņš domā, ka viņam vairs nav vajadzīgas aukles. Viņš nevēlas, tās…,” viņa stāstīja.
“Bērnam”, kuram bijušā izpilddirektora sieva meklēja aukli, tobrīd bija 17 gadi. Pēc viņa mātes teiktā, tā kā dēls bija naidīgi noskaņots pret auklēm, viņa ieviesa prēmēšanas sistēmu tām auklēm, kuras spēja ar viņu atrast kopīgu valodu.
Lai gan Stefānija saņēma piedāvājumu saņemt 90 000 ASV dolāru algu gadā un 25 000 ASV dolāru prēmiju pēc divu gadu dzīves kopā ar ģimeni, viņa atteicās no šī darba.
Viņas klientu vidū bija arī kāds ASV tiesnesis un viņa sieva, kurai ir bakteriofobija (bailes no mikrobiem – red.) Tāpēc aukles uzdevums bija sargāt viņu divus bērnus no saskares ar ārpasauli. Bērnu drēbes bija jāmazgā uzreiz pēc tam, kad viņi izģērbās. Neviens no viņiem nekad nebija bijis rotaļu laukumā.
Viņi gāja uz individuālām vingrošanas nodarbībām, lai nebūtu pakļauti citu bērnu mikrobiem. Stefānija kopā ar viņiem pavadīja trīs garas dienas, kas sākās pulksten 6.30 un beidzās pulksten 18.30.
“Kad māte lūdza mani šķaudīt ārpus dzīvokļa, es nolēmu aiziet,” raksta aukle.
Ģimene, kas uzaicināja Stefāniju nedēļas nogalē strādāt Hamptonā, šķita daudzsološa. Sieviete izlasīja, ka viņas jaunais priekšnieks ir viens no Ņujorkas 105 miljardieriem. Taču darba apstākļi bija vēl nogurdinošāki nekā viņas iepriekšējās darbavietās: 24 stundu maiņas četras dienas pēc kārtas.
Viņas pēdējā diena Hemptonā kļuva par pēdējo pilienu viņas pacietības mērā. Stefānija un mazais zēns spēlējās pagalmā, kad pienāca tēvs un jautāja dēlam, vai viņš vēlas doties uz viņu pietauvojamo jahtu, kas atradās piecu minūšu gājiena attālumā. Bērns piekrita, un tēvs pieprasīja, lai darbinieks atved golfa ratiņus, kuros pats iekāpa un iesēdināja dēlu. Savukārt auklītei viņš pavēlēja pašai skriet uz jahtu un tur viņus sagaidīt.
“Es 60 sekundes skrēju pakaļ resnajam miljardierim un viņa bērnam, kad nolēmu, ka šodien ir pēdējā diena, kad redzu šos cilvēkus,” viņa rakstīja.
