Atis Klimovičs: Lielais karš Ukrainā nesākās, tomēr militārie bicepsi parādīti. Kas tālāk? 18
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lielais karš Ukrainā tomēr nesākās, un daudzi atviegloti nopūtās, jo šādā gadījumā lielai daļai Eiropas iedzīvotāju dzīve mainītos ievērojami.
Ja Kremlis būtu izlēmis par savu karavīru un tanku kolonnu triecienuzbrukumu pāri ukraiņu robežai, iespējams, lielāku atsaucību būtu guvis bijušā Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa ierosinājums slēgt Eiropas Savienību gandrīz visiem Krievijas iedzīvotājiem.
Autoritatīvā eksprezidenta ieskatā tā vajadzētu rīkoties, jo Krievija nepārtraukti eksportējot uz citām valstīm terorismu un vardarbību.
Visticamāk, Ilvesa ierosinājums nepagāja garām arī lēmumu pieņēmējiem Maskavā, liekot noprast, ka šoreiz Rietumi varētu būt noskaņoti daudz nopietnāk nekā parasti un darītu kaut ko vairāk par tradicionāli pausto norūpēšanos.
Tomēr vēl ir daudz par agru, lai teiktu īstu “hop”, jo krīze pie Ukrainas robežām nav beigusies. Tas nekas, ka daļa krievu armijas vienību devusies atpakaļ uz savām kazarmām, jo aprīkojums, tehnika un munīcija tikusi atstāta pie robežas.
Tas, pēc pieredzējušu militāro speciālistu teiktā, ļaus nepieciešamības gadījumā sasēdināt karavīrus kaut vai civilās lidmašīnās un zibenīgi nogādāt atpakaļ. Un tas ir būtiski, jo karadarbībā liela nozīme ir pēkšņiem un negaidītiem uzbrukumiem.
Turklāt tiek norādīts, ka Ukrainas tuvumā joprojām atrodas 80 tūkstoši vīru liels karaspēks.
Atgriežoties gluži nesenā pagātnē, iespējams gūt labu priekšstatu par klasisko veidu, kā lielā kaimiņvalsts sagatavo savus pilsoņus ziņai par kara sākšanos.
Vēl pirms krievu armijas vienību pārcelšanas Ukrainas tuvumā tika sākta jaudīga propagandas kampaņa galvenajos masu medijos valsts TV kanālos, paziņojot par Ukrainas gatavošanos militāram uzbrukumam.
To pavadīja kārtējā Kijevas apsūdzība fašismā, draudi uzsākt lielu uzbrukumu, kas pārvilktu svītru Ukrainas valstiskumam.
Netrūka paskaidrojošu shēmu par militārajām operācijām, kurās paredzēja dot iznīcinošu triecienu Ukrainas armijas daļām, tās sakaujot un atlikušās sagūstot.
Kad jau sākās karaspēka pārvietošana, aizvien vairāk uzmanības tika pievērsts tās mērogiem. Spriežot pēc dažādu karaspēka šķiru iesaistīšanas, tajā izmantotās tehnikas, krievu ģenerāļi patiesi izspēlēja armijas gatavošanos zibenīgam un jaudīgam triecienam.
Bija skaidrs, ka uzbrukums, ja tāds notiktu, noritētu vairākos virzienos. Tā stipri vien apgrūtinot Ukrainas spējas to apturēt.
Taču reālā aina, kāda varētu izveidoties šādā gadījumā, visdrīzāk, ir aptuveni apjaušama vien pašiem izcilākajiem militārajiem ekspertiem.
Pagaidām nav gūts apstiprinājums ukraiņu medijos izskanējušajam apgalvojumam, ka krievu iebrukuma gadījumā NATO slēgtu Ukrainas gaisa telpu. Tādā gadījumā iebrucēju izredzes uz panākumiem ievērojami saruktu.
Visticamāk, Kremlim tika doti pietiekami skaidri mājieni, ka šoreiz patiešām būs kaut kas vairāk par pieminēto norūpēšanos.
Taču tika iedegta arī zaļā gaisma, izsakot priekšlikumu par ASV un Krievijas līderu tikšanos.
Diplomātiski smalki – amerikāņi, krievi un ukraiņi – visi no šīs situācijas izgājuši ar kaut ko pozitīvu.
ASV parādījušas gatavību nopietni aizstāvēt Kijevu, Krievija nometusi kreklu un parādījusi militāri uztrenētos bicepsus, bet Ukraina skaidri likusi saprast, ka negrasās padoties.
