“Militārajā industrijā pēdējos gados sperti lieli soļi uz priekšu – šeit Latvijai ir priekšrocības un izrāviens Baltijā.” Saruna ar Arti Pabriku 98
Par politiskajām kaislībām, drošības aspektiem un jautājumiem, kādus aktualizē “Ziemeļeiropas politikas centrs”, saruna TV24 raidījumā “Dienas personība” ar bijušo aizsardzības un ārlietu ministru, domnīcas „Ziemeļeiropas politikas centrs” direktoru Arti Pabriku.
Velta Puriņa: Gan sabiedrība, gan eksperti, gan paši politiķi ir jauna premjera un jaunas valdības gaidās. Kā Jūs domājiet, vai “Jaunā Vienotība” ar jauna premjera izvirzīšanu un valdības veidošanu labos savas iepriekšējās valdības kļūdas?
Artis Pabriks: Vai kļūdas tiks labotas, vai tiks pieļautas jaunas kļūdas, to, protams, rādīs dzīve, bet mums ir jāredz šī premjera un valdības maiņa tomēr lielā kontekstā ar to, kas norisinājās pavasarī, proti, ar prezidenta vēlēšanām. “Jaunā Vienotība” saprot, ka virkne lietu ir ielaistas, lēmumi savlaicīgi nav bijuši pieņemti. Un, protams, ir nepieciešams arī laiks, lai varētu atkal par šīm problēmām vai kļūdām atskaitīties, un premjera, valdības maiņa vienmēr kaut kādu tādu papildus laiku iedod.
Tas, pirmkārt, ir izdevīgi, lai varētu iegūt papildus laiku tām lietām, kas nav izdarītas, un, otrkārt, tas ir parāds par prezidenta vēlēšanām, kas kaut kādā veidā ir jākārto. Tie ir divi iemesli valdības maiņai.
“Jaunā Vienotība” ļoti veiksmīgi uzvarēja pagājušā gada vēlēšanās un tā turpina šos mēģinājumus vēl vairāk savu varu valdībā nostiprināt. Šeit ir divi elementi. Viens ir prezidenta vēlēšanas, kur bija doti solījumi ZZS, un otrs ir mēģinājumi piesaistīt “Progresīvo” partiju kā savu mazāko sabiedroto, kas, viņuprāt, varētu stiprināt “Jaunās Vienotības” lomu valdībā un politikā.
Kāds ir Jūsu viedoklis, vai paplašināta, piecu partiju koalīcija būtu pietiekami efektīva darbam?
Pirmkārt, es redzu samērā lielas problēmas apvienot piecas partijas šajā koalīcijā. Protams, ir skaisti par to runāt, kā to līdzšinējais premjers darīja, bet man ir ļoti grūti iedomāties, kā, piemēram, “Nacionālā Apvienība” varētu būt vienā koalīcijā ar “Progresīvajiem”. Patiešām tas ir gandrīz neiespējami.
Otrkārt, šeit ir arī jautājums par “Apvienoto sarakstu”, jo viņiem bija ļoti labs piedāvājums premjera vai prezidenta amatam – Pīlēna kungs. Viņš ir A tipa politiskais lielums. Viņš var patikt vai nepatikt, bet jebkurā gadījumā tas ir liels lielums. Un šeit nosaucot nākošo premjera kandidātu, piemēram, var rasties jautājumi, kāpēc tiek nosaukta Evika Siliņa, nevis Pīlēna kungs.
Ja runājam par jaunu premjeru, šobrīd “Jaunā Vienotība” virza Eviku Siliņu. Evika Siliņa kādreiz ir strādājusi roku rokā ar “Jaunās Vienotības” premjeru un ministriem. Kāds Jums ir iespaids par viņas darba spējām?
Evika Siliņa ir pietiekami atraktīva politiķe. Kā mēs zinām, viņa ilgu laiku ir bijusi gan iekšlietu ministra parlamentārā sekretāre, gan tagad premjera parlamentārā sekretāre, kas nozīmē, ka viņa pārzina lietas, kas ir politiskajā dienaskārtībā. Mūsdienu apstākļos, runājot par robežsardzi vai žoga izbūvi vai jebkuru citu jautājumu, tās ir lietas, kur Siliņas kundzei ir vēsturiskā atmiņa.
No otras puses, tagad esot Ministru kabinetā kā ministre, mēs nevarētu teikt, ka Siliņas kundze ir kaut kā izteikti sevi parādījusi, līdz ar to, ja viņa turpinās tādā pašā veidā, kā viņa ir darījusi pašreizējā ministrijā, tad, protams, radīsies jautājumi, vai vispār šeit kāds dinamisms vai efektivitāte nāks klāt.
Man gan šķiet, ka šeit ir mēģinājumi “Jaunajai Vienotībai” piesaistīt uzmanību politiķiem, kas nāk no otrās rindas. Jo “Jaunā Vienotība” ļoti labi saprot, ka tā pašlaik atrodas zenītā, un no zenīta vienīgais ceļš ir lejup. Tāpēc viņi cenšas ar tādu apsteidzošu soli pārgrupēties, savlaicīgi nomainīt premjeru uz nākošo, un tādā veidā iegūt laiku un, protams, arī atzinību.
Tagad atkal ir aktualizējies robežaizsardzības jautājums un robežas problēmas, kas tiek risinātas gadiem. Jau Jūsu ministrēšanas laikā runāja par robežas žoga būvniecību. Jūs piedalījāties Ministru kabineta sēdēs par šiem jautājumiem, braucāt uz vietas… Vai Jūs tagad variet pateikt, kas ir tas bremzējošais?
Es domāju, ka uz robežas žoga izbūves jautājumu vislabāk varētu atbildēt tādi cilvēki, kā, piemēram, Evika Siliņa, kuri arī ir ar šo lietu darbojušies pēdējā desmitgadē. Robežas žoga izbūve nav nekas jauns, tas aktualizējas vēlreiz tad, kad mēs sastapāmies ar Baltkrievijas un Krievijas organizēto migrantu spiešanu pāri mūsu robežām. Bet tas, ka žogs ir bijis jāizbūvē, šis jautājums jau ir apmēram desmit gadus ilgs.
Kas attiecas uz aizsardzības nozari, mēs esam darījuši visu, lai palīdzētu Robežsardzei tad, kad tas ir nepieciešams šo robežu apsargāt, un to jūs redzējāt arī pašlaik. Situācija nav mainījusies aizsardzīgas sistēmā. Kad ģenerālis Pujāts un iekšlietu nozare prasa palīdzību, Aizsardzības ministrija un Bruņotie spēki vienmēr šo palīdzību sniegs. Kā redzējām pēdējās mācībās, sevišķi Latgales reģionā, kur mūsu karavīri ar jaunajām bruņumašīnām brauca pa ielām, fiziski esot klāt, radīja pareizu iespaidu sabiedrībā, ka mēs esam gatavi aizsargāt katru Latvijas metru.
Vai šis apdraudējums pašlaik ir lielāks, piemēram, “Vagner” dēļ, es teiktu, ka mums ir rūpīgi jānovēro, jāmonitorē, kas šeit notiek uz robežas, bet es nedomāju, ka “Vagner” vai viņu klātbūtne Baltkrievijā spēj kaut kā radikāli mainīt tos draudus, kas mums ir.
Jā, mums ir jābūt gataviem, kaut kādas provokācijas var būt, bet šajā mirklī galvenais ir, lai mēs varētu nokontrolēt visu, tā saucamo, zaļo robežu, un palīdzēt robežsardzei to darīt. Bruņotie spēki tam ir gatavi.
Bet, vai to nevar dēvēt par provokāciju, ka katru dienu palielinās to pārkāpēju skaits, kurus zināmas struktūras no Baltkrievijas raida pāri mūsu robežai?
Protams, tās ir provokācijas. Šie migranti ir speciāli organizēti un šī migrantu plūsma viļņveidīgi vai nu pieaug, vai samazinās pie Polijas, Lietuvas vai Latvijas robežām. Un tas piem mums notiek jau kopš 2019. gada. Par to esam arī nopietni runājuši Eiropas Savienībā, ka mums nevis vajag palīdzību migrantu nometnēm, bet mums vajag palīdzību robežas nostriprināšanai.
Skatoties no militārā viedokļa, jo mani vairāk interesē tieši šis militārais viedoklis, tas, ko iekšlietu nozare dara ar žoga izbūvi, no militārā viedokļa ir maznozīmīgi. Šis žogs nespēs aizturēt ne tankus, ne bruņumašīnas, ne kādu militāru iebrukumu. Tāpēc mūsu jautājums – kā mēs varam militāri vairāk nostiprināt pierobežas zonu. Virkne soļu jau ir sperti.
Pirmkārt, mūsu vienībām tur ir jābūt tuvāk. Otrkārt, mēs pieņēmām lēmumu, kas Krievijai ļoti nepatika, un tāpēc tika iedarbināti “spēlētāji” Latvijas teritorijā gan nevalstiskajā sektorā, gan politiskajā sektorā, lai nebūtu Sēlijas poligona. Jo Sēlijas poligons patiesībā dod papildus drošību Latvijas austrumu galam.
Ja mēs zinām no vēstures, iebrukums un okupācija Latvijā, piemēram, 1940. gadā norisinājās, ejot ļoti tuvu šīm teritorijām, caur Lietuvu. Tādēļ Sēlijas poligonam būs ļoti liela nozīme. Vēl nesen paviesojos Viļņā vienā konferencē un lietuvieši bija ļoti ieinteresēti par to, kā attīstas Sēlijas poligona izbūve, jo Lietuvā šāda veida poligonu nav. Savukārt mums Latvijā ir Baltijā divi lielākie poligoni – Ādaži un Sēlija. Un tas palīdz ne tikai treniņiem, bet arī mūsu robežas drošībai.
Runājot par Jūsu lolojumu, valsts aizsardzības dienestu, kā Jūs skatāties uz to, kā šobrīd tas tiek īstenots?
Protams, mums bija ambīcijas, lai šis dienests pēc iespējas ātrāk sāktu darboties un būtu pēc iespējas lielāks un efektīvāks. Vēlēšanas šo iniciatīvu atsvieda nedaudz atpakaļ, bet es esmu priecīgs, ka tā notiek. Es esmu pateicīgs Latvijas Bruņotajiem spēkiem, ka viņi spēj ar šo uzdevumu tikt galā, jo tas ir liels izaicinājums. Es iespēju robežās sekoju līdzi gan valsts aizsardzības dienestam, gan arī mūsu jaunajai kadetu skolai Skrundā, kas arī, manuprāt, ir ļoti liels devums Latvijas jauniešiem. Kad šie pirmie brīvprātīgie nāks atpakaļ, man ļoti gribētos redzēt arī viņu atsauksmes, un es esmu pārliecināts, ka šis dienests mainīs Latvijas sabiedrības attieksmi pret obligāto dienestu pozitīvā virzienā.
Vai Jūs varat būt gandarīts par tām iniciatīvām, ko iesākāt Aizsardzības ministrijā?
Aizsardzības nozares stiprā puse ir bijusi tā, ka, mainoties ministriem, tomēr vairāk vai mazāk iepriekš iesāktais tiek turpināts. Mēs varam nākt no dažādām partijām, bet es nekad neesmu noliedzis to devumu, ko ir darījuši tie aizsardzības ministri, kas ir bijuši pirms manis. Un es esmu centies ne tikai vienmēr turpināt to, kas iepriekš ir darīts, bet arī to, ko iespējams uzlabot un kur iespējams dot savu artavu. Es ceru, ka tas turpināsies arī jaunajā valdībā, kas pašlaik veidojas.
Viena no Jūsu pozitīvajām iniciatīvām bija militārās industrijas paplašināšana, iesaistot mūsu pašu uzņēmējus.
Tas ir saistīts ar to, ko es sagaidītu no valdības un kāda būtu mana izpratne, proti, mums ir jādod brīvas rokas tiem, kuri spēj strādāt, kuri var nākt ar piedāvājumu, un tad valdībai vēl ir jāpalīdz šiem uzņēmējiem. Es teiktu tā, ka militārajā industrijā mēs pēdējos gados esam spēruši ļoti lielus soļus uz priekšu. Kaut vai tajā pašā dronu ražošanā. Es nebaidīšos pateikt, ka Latvijas industrija ir vismaz divus gadus priekšā Igaunijai un Lietuvai. Un tā ir tā nozare, kurā mēs nekautrējamies Baltijā.
Tāpat mēs ejam uz priekšu ar plāniem piesaistīt Eiropas līdzekļus munīcijas pulvera ražošanai, kas Baltijā vispār nav attīstīta. Arī “Patria” bruņumašīnu ražošana Baltijā, mēs esam vienīgā valsts, kas šādas bruņumašīnas ražo.
Ja tev ir nauda, nav jau grūti aiziet un kaut ko tirgū nopirkt. Grūtāk ir ražot, grūtāk ir uzturēt, grūtāk ir remontēt un grūtāk ir inovēt. Bet šeit Latvijai ir priekšrocības, kur mums ir izrāviens Baltijā. Un, ja nākošā valdība to neturpinās, tad diemžēl šī industrija ne tikai zaudēs konkurencē, bet mēs arī tādā veidā varam apdraudēt Latvijas drošību. Militārajai industrijai nav tikai ekonomiskā nākotne ar darbavietām un eksportu, bet tai ir ļoti liela nozīme, veidojot Latvijas aizsardzību un drošību. Un mēs zinām, ka Krievija turpinās būt drauds mūsu reģionam, un mums pašiem par sevi ir jāparūpējas.
Visu sarunu ar Arti Pabriku skaties video!
