Militārais arhitekts un miera atbalstītājs Šimons Peress 0
Šodien un rīt, 30. jūlijā, Latvijā viesojas Izraēlas prezidents Šimons Peress .
Izraēlas prezidents Šimons Peress politikā iesaistījās pirms 66 gadiem, un viņu var saukt par politikas ilgdzīvotāju. Pašlaik viņš ir vecākais kādas pasaules valsts prezidents, karjeras laikā viņš ieņēmis aizsardzības, ārlietu ministra un arī premjerministra amatu. Saņēmis Nobela miera prēmiju par Palestīnas un Izraēlas miera procesa veicināšanu.
Izraēlas prezidents dzimis 1923. gada 1. augustā Višņevas pilsētā tagadējās Baltkrievijas teritorijā, kur tolaik dzīvoja ap 200 ebreju ģimeņu. Toreiz puisēnu sauca Seņa Perskis. Viņa tēvs bija mežstrādnieks, bet māte – mājsaimniece. Daudz laika bērnībā pašreizējais prezidents pavadīja kopā ar vectēvu, kurš bija kurpnieks un labs Toras un ebreju dzejas zinātājs. Jau deviņu gadu vecumā Seņa sāka rakstīt dzeju. Skolā viņš bijis vienpatis, nespēlējās ar citiem bērniem, un par to bieži vien vienaudži viņam atriebušies iekaustot. Jau kopš bērnības Peress ir audzis cionistiskās noskaņās, jo Višņevas ebreji vienmēr gaidījuši iespēju pārcelties uz tēvzemi. Šimona tēvam izdevās nopelnīt labu naudu ar graudu tirdzniecību, un jau 1933. gadā visa ģimene pārvācās uz tagadējās Izraēlas valsts teritoriju Palestīnā.
Tur Šimons Peress beidzis ģimnāziju un lauksaimniecības skolu, iepazinās ar savu nākamo sievu Sonju. Kāzas notikušas tikai pēc tam, kad Sonja beigusi dienestu britu armijā, kur viņa bija smagās automašīnas vadītāja. Š. Peresa lielais sapnis bija politika.
Tajā pašā laikā viņš turpināja rakstīt dzeju un rakstus vietējai presei. Jo sevišķi lielu popularitāti izpelnījās viņa rakstītās reportāžas “No sievietes dienasgrāmatas”, kas tika izdotas ar sievietes pseidonīmu. Kritiķi, kas nezināja par autoru, uzskatīja, ka beidzot ebreju literatūrā parādījusies spēcīga un tīra sieviešu balss.
Peresam simpatizēja cionistu kustība, bet 1946. gadā viņš iestājas “Maipai” partijā. Par jaunā aktīvista autoritāti politikā kļūst Izraēlas valsts izveidotājs Dāvids Ben Gurions. No viņa Peress iemācījies, ko nozīmē būt par līderi. “Ja tev veicas, tad tie esam “mēs”. Ja mēs nonākam neveiksmē, tad tas esmu “es”. Līderim nav jāmēģina būt augšpusē. Viņam ir jācenšas būt priekšā – nevis valdīt, bet virzīt lietas uz priekšu,” atzinis Peress.
Stratēģis bez uzplečiem
D. Ben Gurions viņam uzticēja vienu no atbildīgākajiem darbiem Izraēlas aizsardzības ministrijā, taču ministrijas ģenerāldirektors Peresu nenosūtīja uz armiju, bet uz ASV kā ministrijas pārstāvi. Darbu viņš savienoja ar studijām respektablajā Hārvarda universitātē. Pēc atgriešanās Peress kļūst par vienu no Izraēlas aizsardzības sistēmas arhitektiem. Kādā intervijā ASV telekanālam “MSNBC”, atceroties Izraēlas valsts pirmos gadus, viņš skaidrojis, kāpēc Izraēla likusi lielu uzsvaru uz militārā spēka stiprināšanu: “Toreiz Izraēla bija šaubas, nevis valsts. Visas izredzes bija pret mums. Mēs bijām 650 000 ebreju, kas saskārās ar 40 miljonu pārspēku. (..) Tajā laikā es domāju – ak dievs, kā mēs to paveiksim? Kopš tā laika mēs esam izgājuši cauri sešiem kariem sešos gadu desmitos, un mēs nevarējām atļauties zaudēt kaut vienā no tiem. Ja tas notiktu, mēs vairs nepastāvētu.” Tiek uzskatīts, ka viņš bijis arī viens no Suecas kampaņas jeb Sešu dienu kara plānotājiem.
70. gados Izraēlas politikā viņš bija viens no leģendārā politiķa Ichāka Rabīna sīvākajiem pretiniekiem. Kad klajā nāca skandāls par Rabīna ģimenes naudu, ko viņš glabājis ārzemju kontos, premjers atkāpās. Pēc tam uz neilgu laiku par valsts premjera pienākumu izpildītāju kļuva Peress. Tomēr vēlēšanās Peresa partija cieta neveiksmi, piekāpjoties labējai “Likud”. Pirmoreiz īstu premjera amatu Peress ieņēma 80. gados, kad pēc Izraēlai neveiksmīgā Libānas kara viņa pretinieki bija zaudējuši tautas uzticību un arī Izraēlas tēls starptautiskajā vidē bija cietis, Peress īstenoja karaspēka izvešanu no Libānas un miera procesus valsts iekšienē.
Atbalsta divu valstu politiku
Kaut arī Peress bija viens no Izraēlas aizsardzības sistēmas arhitektiem un militārajā politikā tika uzskatīts par tā saucamo vanagu, kurš izvēlas uzbrūkošu stilu militāra konflikta gadījumā, viņš tomēr kļuva par Izraēlas un Palestīnas miera procesa atbalstītāju, uzskatot, ka cita varianta arābiem un izraēliešiem nav. “Domāju, ka lielākā daļa izraēliešu un lielākā daļa palestīniešu zina, ka nav labākas iespējas kā panākt mieru,” atzinis Peress. Par Izraēlas un Palestīnas miera procesa veicināšanu Peress 1994. gadā kopā ar Ichāku Rabīnu un Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas līderi Jasiru Arafatu saņēma Nobela miera prēmiju.
Palestīnas jautājuma kontekstā Š. Peress atzinis, ka ebreji nav dzimuši, lai valdītu pār citiem. “No paša pirmsākuma mēs esam pret vergiem un vadoņiem. Mēs nevēlamies tikt vadīti no citiem un nevēlamies vadīt citus,” atzinis Š. Peress.
Jau 2000. gadā viņu izvirzīja prezidenta amatam, taču vēlēšanās Knesetā viņš zaudēja Mošem Kacavam. Prezidentu Izraēlā ievēl uz septiņiem gadiem, taču M. Kacavs no amata atkāpās priekšlaicīgi, jo tika apsūdzēts seksuālā uzmācībā. Uz šī fona 2007. gadā Š. Peresu ievēlēja par valsts prezidentu.
Šim amatam Izraēlā ir simbolisks raksturs, jo prezidents tiek uzskatīts par nācijas sirdsapziņu. Pēc ievēlēšanas viņš teica: “Prezidenta loma nav darīšanas ar politiku un partijas piederību, bet reprezentēt to, kas mūs vieno ar stingru balsi. Prezidentam jāpārstāv cilvēku vēlme būt vienotai nācijai.”
Savas politiskās karjeras laikā Peress turpinājis kopt aizraušanos ar literatūru un ir sarakstījis vairākas grāmatas. Ar pēdējo grāmatu viņš atdeva godu savai lielākajai autoritātei Ben Gurionam. Par ebreju lielāko ieguldījumu pasaulei Š. Peress nosaucis neapmierinātību. “Labs ebrejs nevar būt apmierināts. Tāpēc, ka mēs domājam, kā izdarīt labāk.”
Visu mūžu Peress bija precējies ar Sonju, kura izvēlējās turēties atstatus no vīra politiskās karjeras un saglabāt savas ģimenes privātumu. Kad vīrs kļuva par prezidentu, viņa izvēlējās palikt Telavivā, nevis doties līdzi vīram uz prezidenta rezidenci Jeruzalemē. Š. Peresa sieva aizgāja mūžībā no sirdstriekas 2011. gadā. Viņu laulībā ir dzimuši trīs bērni.
