Uldis Šmits: “Militārā Šengena” – krīzes brīdī tā var būt izšķiroša 6
Latvija ir ieinteresēta, lai eiropiešu apņēmība vairāk gādāt par savu aizsardzību iegūtu konkrētas aprises. Kaut vai tā sauktās militārās Šengenas veidā. Pēdējā laikā šī tēma apspriesta gan NATO, gan Eiropas Savienībā, un Eiropas Komisija paziņoja, ka izstrādā ierosinājumus, kuru ieviešana varētu atvieglot karavīru un militārās tehnikas pārvietošanos. Jautājums izskanēja arī saistībā ar divdesmit trīs Eiropas Savienības valstu, tajā skaitā Baltijas valstu, vienošanos par ciešāku jeb “Pastāvīgo strukturālo sadarbību” aizsardzības un drošības jomās.
Pērn “militārās Šengenas zonas” nepieciešamību publiski pamatoja Amerikas Savienoto Valstu sauszemes spēku pavēlnieks Eiropā Bens Hodžess, bet šogad to bieži uzsvēra Lietuvas amatpersonas. Acīmredzot problēma ir sasāpējusi, jo karaspēka daļu kustību kavē birokrātiskas procedūras un pienācīgas infrastruktūras trūkums, kas krīzes brīdī var būt liktenīgi. Tā vismaz spriež ģenerāļi.
Savukārt Rietumeiropas valdošās aprindas pēc “aukstā kara” beigām uzskatīja, ka vairs nav nepieciešama ne nopietna aizsardzības plānošana, ne smagajam bruņojumam piemērotu ceļu tīkla apzināšana, uzturēšana vai pielāgošana. Tāds viedoklis pastāvēja arī pēc Austrumeiropas valstu iestāšanās Ziemeļatlantijas aliansē, kur daudzi vecbiedri to drīzāk uztvēra kā simbolisku vai formālu pasākumu, kas neuzliek īpašus pienākumus. Kad agrākā privileģētā partnera – Kremļa – piekoptās agresijas dēļ situācija saasinājās, politiķi Vācijas galvaspilsētā Berlīnē un citur turpināja atsaukties uz tagad dažādi interpretēto 1997. gada NATO un Krievijas pamataktu, kas regulē abu pušu attiecības un kas liedz ievērojamu NATO spēku pastāvīgu izvietošanu alianses Austrumu flangā. (Minētais dokuments no NATO puses joprojām tiek ievērots, kā apgalvo ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, kaut gan Krievija saistības nepilda un ir rupji pārkāpusi vienošanos, kas paredz cienīt valstu suverenitāti un teritoriālo integritāti.) Kāpēc tad lauzīt galvu par lielāku karaspēka vienību pārsviešanu, par atbilstošiem likumiem, par infrastruktūru un visu pārējo?
Atbalsts Baltijas valstīm un Polijai tomēr bija jāsniedz, bieži piesauktie hibrīdkara apstākļi piespieda darīt. Taču iepriekš nepaveiktais – arī Latvijas valdību neizdarības, protams – pirmo reizi vēsturē beidzot sasniegs NATO prasīto “standartu”: divus procentus no iekšzemes kopprodukta (2018. gadā tas būs vairāk nekā 576 miljoni eiro, 2019. gadā aizsardzības budžets plānots vairāk nekā 600 miljonu, bet 2020. gadā vairāk nekā 634 miljoni eiro).
Lēmums veidot “militāro Šengenu” iemieso noteiktu politisko vai, pareizāk, politiķu uzturēto ilūziju galu. Jāatzīst, vārds “militārā” izklausās diezgan dīvaini savienojumā ar “Šengenu”, kas simbolizē vienu no eiropiešu brīvībām. Bet pārāk nesūkstīsimies, jo brīvību patiešām ir vērts aizsargāt.
