Sandra Kalniete: Pat ja pēdējās minūtēs izdotos novērst iebrukumu Ukrainā un karu, tā visdrīzāk būs īslaicīga atelpa 46
Sandra Kalniete, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vienas dienas hronika (15. februāris): Eiropas Parlaments apstiprina 1,2 miljardu eiro palīdzību Ukrainai, Krievijas Valsts dome pieņem aicinājumu atzīt pašpasludināto Doņeckas un Luhanskas republiku neatkarību, notiek kiberuzbrukums Ukrainas Aizsardzības ministrijai un divām bankām, Vācijas kanclers Šolcs ierodas vizītē Maskavā, Baidens vēršas ar aicinājumu pie Krievijas tautas, Putins paziņo, ka militārās mācības ir beigušās un 100 000 karavīru atstās Ukrainas robežu. Tas gan izrādās blefs, jo 21. februārī tur atrodas jau 190 000 karavīru.
Drudžains notikumu ritms, kurā dzīvojam jau vairākus mēnešus. To izprovocējis Kremļa saimnieks, pats dzīvodams izolācijā no īstās pasaules, kuras rediģēto versiju viņam atgremo četri tuvākie padomnieki. Viņš jūtas varens, jo ir aizēnojis citas starptautiskās krīzes un pat pandēmiju. Droši vien uzjautrinās par Rietumu miera baložiem, kas zvana vai traucas uz Maskavu, lai pierunātu, lūgtos, draudētu un neko nepanāktu.
Putins var atļauties būt nelokāms un spēlēt savu stratēģisko draudu spēli, jo viņam ir laiks līdz 2036. gadam īstenot savus mērķus – iznīcināt demokrātiju Austrumeiropas un Baltijas valstīs, neitralizēt Rietumeiropu, panākt ASV aiziešanu no Eiropas un atjaunot impēriju.
Pat ja pēdējās minūtēs diplomātisko centienu rezultātā šoreiz izdotos novērst iebrukumu Ukrainā un karu, tā visdrīzāk būs īslaicīga atelpa, jo pēc kāda laika sekos jauna eskalācija un krīze, kas Putinam ir kļuvis par drošu paņēmienu, kā pievērst uzmanību sev – “un visi nāk pie manis”.
Mēs, eiropieši, lepojamies ar savām izkoptajām diplomātiskajām tradīcijām un prasmēm. Tā ir vērtība, taču pēc Kremļa kārtējās militārās eskalācijas un ultimāta ir jāsaprot, ka attiecībās ar Krieviju ir sācies jauns laikmets – ilgstoša un bīstama konfrontācija, kas prasa pilnībā pārvērtēt līdzšinējo ES taktiku un stratēģiju, kā arī ciešā sadarbībā ar NATO ķerties pie atbilstošas aizsardzības politikas veidošanas un militāro spēju audzēšanas, kas atturēs Krieviju no līdzīgas eskalācijas un draudu atkārtošanas.
Atturēšana nozīmē, ka pretinieks apzinās – mums ir spējas ātri un mērķtiecīgi atbildēt uz provokācijām un militāriem incidentiem. Tas ir pārliecinošākais veids, kā garantēt drošību Eiropā.
Drošība ir ES un NATO austrumu robežas valstu, īpaši Baltijas valstu, absolūtā prioritāte. Ir apnicīgi klausīties aizbildinājumus, kurus dažas NATO dalībvalstis atkal un atkal atkārto – militārā kontingenta palielināšanu Baltijas valstīs Krievija uztvertu kā provokāciju.
Igaunija, Latvija un Lietuva ir pilntiesīgas NATO dalībvalstis, un mums ir tādas pašas tiesības uz drošību un aizsardzību kā Portugālei, Islandei vai Grieķijai. NATO klātbūtne Baltijas valstīs ir steidzami jāpalielina!
Kopš PSRS sabrukuma ES un NATO dalībvalstis nekad nav bijušas tik vienotas savā apņēmībā nepieļaut karu, bet, ja tas neizdosies, tad likt Krievijai par to maksāt augstu cenu, kas būtiski ietekmētu tās ekonomiku un militāro attīstību.
Tajā pašā laikā jāapzinās, ka šīs sankcijas dārgi maksās arī Eiropai, jo būs jāmeklē jauni noieta tirgi augstajām tehnoloģijām, jauni piegādes avoti gāzei un bankās vairs plašā upē neieplūdīs Krievijas oligarhu un viņu ģimenes locekļu nauda.
Eiropai ir jāmazina sava atkarība no Krievijas enerģijas resursiem un mežonīgo rietumu stila tirgus attiecībām.
Kamēr Krievijā pie varas būs Putins un viņa rausēju kliķe, tikmēr jāapzinās, ka sadarbība ar Kremli drīzāk atgādinās “amerikāņu ruleti” nekā starptautiskās tiesībās balstītas valstu attiecības.
Taču valsts, kura no Kremļa ilgstošas konfrontācijas cietīs visvairāk, ir Ukraina – ekonomiski, finansiāli un sociāli, jo Krievija pret to sistemātiski vērsīs gan ieroču žvadzināšanu, gan hibrīduzbrukumus cerībā, ka izdosies vājināt ukraiņu tautas demokrātisko izvēli. Tāpēc ES ir jāgatavojas vērienīgam un ilgstošam Ukrainas atbalstam, Māršala plānam, jo cīņa par Ukrainu ir cīņa pret agresīvu diktatūru, kuras mērķis ir vājināt un sagraut Eiropas Savienības vienotību.
Diemžēl Kremlis neko nav mācījies no vēstures traģiskākajām lappusēm. Citādi tas neatkārtotu jau reiz pieļautās kļūdas, kas krievu un citām PSRS totalitārā režīma pakļautībā esošajām tautām ir maksājušas tik dārgi.
Gluži kā Staļina un Brežņeva laikos par krievu cilvēku ikdienu ir kļuvušas politiskās represijas, policijas brutalitāte un režīmam kalpojošas tiesas. Jāatgādina, ka Brežņeva lēmums ieiet Afganistānā bija PSRS beigu sākums. Tagadējam Kremļa saimniekam derētu atcerēties, ka jauns iebrukums Ukrainā un karš var kļūt par viņa režīma beigām un krievu tautas atdzimšanas sākumu.
