“Miliči dzina no dzīvokļiem, filmējām un kasetes vedām uz “Labvakar!” Vēsturiskā akcija Tereškovas ielā, par ko rakstīja pat “The Wall Street Journal” 2
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1989. gadā par šo notikumu rakstīja “The Wall Street Journal”, par to runāja no Latvijas Augstākās padomes tribīnes un, pats par sevi saprotams, sabiedrībā.
Proti, 1989. gada 18. februārī bariņš apņēmīgu Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes studentu ieņēma tikko uzbūvēto deviņstāvu dzīvojamo namu Rīgā, Tereškovas ielā 25 (tagad Buļļu iela) un
nama 53 dzīvokļos izmitināja 76 cilvēkus, kas līdz tam bija dzīvojuši nožēlojamos apstākļos avārijas stāvoklī esošās ēkās, komunālajos dzīvokļos vai ārkārtīgā saspiestībā.
Saskaņā ar tolaik avīzēs ziņoto, studenti namā iemetināja 14 ģimenes ar bērniem, 18 inteliģences pārstāvjus, 22 strādniekus, 7 studentus, 2 Afganistānas kara veterānus, 3 Lielā Tēvijas kara dalībniekus, 10 invalīdus.
Nams bija domāts no plašās PSRS nesen Latvijā ieceļojušajiem padomju celtniekiem migrantiem, taču, atmodas sākuma noskaņojuma iedvesmoti, “mati” bija izšķīrušies par netaisnības apkarošanu ar šādām metodēm – cīnīties ar nelikumību pret nelikumību, jo likumīgi nekas nebija panākams, kā to toreiz traktēja.
Akcija turpinājās līdz 1989. gada 4. maijam, kad miliči dumpiniekus no nama burtiski iznesa.
Laika ritumā Tereškovas ielas akcija nez kāpēc pagaisusi no atmodas hronikām, daudz iespaidīgāku notikumu un manifestāciju aizēnota. Iespējams, pie vainas bija akcijas izteikti patvarīgais raksturs, kas to darīja nedaudz neērtu.
Tomēr 1989. gada sākumā šim notikumam bija liela rezonanse un tas deva ieguldījumu sabiedrības sapurināšanā un pilsoniskās nepakļaušanās gara modināšanā. Aigars Dudelis bija viens no Tereškovas ielas “dumpja” dalībniekiem no pirmās līdz pēdējai dienai. Diemžēl sarunā neizdevās iesaistīt vairākus viņa tā laika līdzbiedrus – Covid-19 apstākļi diktē savu.
Kā nonācāt līdz tādai, īpaši padomju apstākļos, pārgalvīgai idejai?
A. Dudelis: Par pirmo impulsu man grūti pateikt. Pirms nākt uz redakciju, parunāju ar savu tā laika līdzbiedru Ģirtu Kaivēnu. Arī viņam šķiet, ka visa sākums bija mūsu pasniedzējs, Matemātikas katedras docents Oļģerts Dzenītis.
Viņš bija Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) biedrs. Šķiet, viņš mūs arī uzkūdīja. Kādam bija arī sakari ar Latvijas Valsts televīzijas žurnālisti Brigitu Zeltkalni. Viņa bija populāra, jo televīzijā atspoguļoja dzīvokļu trūkuma un migrantu problēmas. Zeltkalne mums toreiz piespēlēja pirmo duci, ko iemitināt Tereškovas ielas mājā.
Viņai bija savs saraksts ar tādiem cilvēkiem, kas dzīvoja šausmīgos apstākļos. 1989. gada 18. februāris bija sestdiena. Ap plkst. 10 no rīta pie mājas vienlaikus piebrauca 12 taksometri, kas atveda cilvēkus un viņu iedzīvi. Man vēl saglabājušies saraksti, kurš students uz kuru adresi brauc, kuru ģimeni atved un kurā dzīvoklī tā jāiemitina. Katrai ģimenei bija “piestiprināts” viens students. Pirmajā dienā iemitinājām, ja nemaldos, 12 dzīvokļos.
Presē rakstīja, ka akciju organizējis “Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Kopmītņu studentu klubs”.
Nu, “klubs” jau radās pēc tam, kad akcija bija sākusies. Vienkārši mums kaut kā vajadzēja sevi nosaukt, lai varētu pie kāda vērsties un piedalīties Rīgas pilsētas izpildkomitejas sēdēs.
“Fizmatu” kopmītnes jau atradās turpat līdzās – Tereškovas ielā 5. Tur starpā bija kādi 200–300 metru. Cik mēs kā darītāji bijām? To tagad grūti pateikt, bet jau pirmajā dienā vismaz kādi 40 vai vairāk. Starp mums bija arī pasniedzēji.
Un kā reaģēja vara?
Miliči un kaut kādi čekisti privātā apģērbā atbrauca jau pirmajā dienā. Stāvēja pa gabalu bariņā un runājās. Bet viņi nezināja ko darīt. Bija dzirdēts, ka kaut kas tāds mēdz notikt Rietumos, bet ne PSRS. Pēc tam vēlāk pilsētas izpildkomitejas sēdēs Alfrēds Rubiks teica, ka “milicija neatradās vajadzīgajā līmenī”.
Bet tad bija tā, ka cilvēki padzirdēja, ka šeit dod dzīvokļus jaunā mājā, un, es tiešām nezinu, kā viņi to padzirdēja, taču cilvēki sāka nākt, un svētdienas vakarā mums bija pilni jau gandrīz visi dzīvokļi!
Cilvēki, lielākoties vecāka gadagājuma, nāca, stāstīja savu dzīvesgājumu un grūtos apstākļus, kādos jādzīvo. Mēs tā paskatījāmies viņu godīgajās acīs, iedevām atslēgas un teicām: “Nu, jums uz tādu un tādu dzīvokli.” Dzīvokļu aizņemšana ātri aizgāja pašplūsmā.
Bet kā iekļuvāt ēkā? Kā tikāt pie atslēgām?
Bija tā, ka vispirms gājām pie sētnieces, kas tur jau savā būcenī dzīvoja. Bijām uztaisījuši no universitātes studentu arodbiedrības pēc būtības fiktīvu izziņu ar zīmogu, ka šajā mājā jāizsniedz dzīvokļi desmit, es vairs neatceros, studentiem vai kam. Protams, sētniece tādai lapiņai neuzticējās. Viņai vajadzēja “zvanu no augšas”.
Atslēgas viņa mums nedeva. Bet starp mums bija arī tādi ar prasmīgām rokām – prata durvis ar lauznīti smuki izcelt no eņģēm. Slēdzenes mums bija sapirktas. Tā mēs visai mājai nomainījām atslēgas. Šķiet, sētniece pēc tam nobijās un aizgāja.
Pa dienu mēs, tāds bariņš, dežurējām pie durvīm. Atbrauca miliči, paskatījās, aizbrauca. Naktī durvis slēdzām ciet. Dežurējām pa trim. Sēdējām turpat kāpņu pirmajā laukumiņā un sitām zoli. Tā tas no 1989. gada februāra līdz maijam arī turpinājās.
Uz apsargāšanu vēl palīgā nāca Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas un Fizkultūras institūta studenti. Viņi bija par Tereškovas ielas akciju padzirdējuši, un dažiem no mūsējiem bija kontakti ar citām augstskolām no studentu celtnieku vienību laikiem. Vajadzēja tomēr palielu baru, lai varētu nodrošināt nakts dežūras un lai izskatītos, ka esam daudz.
Tiem cilvēkiem, kas bija gatavi iemitināties šajā ēkā, vajadzēja būt psiholoģiski gataviem jebkādam scenārijam un, šķiet, arī galīgi izmisušiem.
Jā, bet viņi šai akcijai noticēja. Brigita Zeltkalne taču bija ļoti populāra! Tā bija cīņa par sociālo taisnīgumu, cīņa pret migrantiem. Tas bija netaisnīgi, ka dzīvokļus nedabū vietējie, bet dabū nesen atbraukuši celtnieki. Bija jau arī starp tiem, kas iemitinājās, tādi jauni kā mēs, studenti, vai tikko pabeiguši, kam tajos apstākļos īsti nebija pamata pretendēt uz dzīvokli. Gadījās arī tā, ka vieni nobijās un izvācās, bet citi nāca vietā.
Skatos, Tereškovas 25 iemītnieku sarakstā vienā dzīvoklī ierakstīts “vēstures zinātņu kandidāts un pasniedzējs Mārtiņš Virsis”, vēlākais vēsturnieks un diplomāts. Pie viņa vārda ir atzīme “dzīvokļu rindā nav”.
Ideja, ar kuru toreiz sākām, arī bija tāda, ka jaunajiem speciālistiem pēc augstskolas beigšanas Rīgā īsti vairs nav kur dzīvot. Viņi varētu palikt aspirantūrā, bet… Kopmītnēs tāds palikt nedrīkst, bet sava dzīvokļa nav. Dzīvokļu rindas taču bija bezgalīgi garas, un tajās vēl bija jātiek.
Tajā pašā laikā jaunuzbūvētie dzīvokļi biezā slānī tika migrantiem – celtniekiem un tā tālāk. Tereškovas ielas 25. nams arī bija domāta kā celtnieku kopmītne. Kad mēs māju ieņēmām, viņi bija ļoti dusmīgi un nāca skaidroties. Kautiņa nebija, bet riktīgas pārrunas gan. Viņi, starp citu, pēc tam bija tīri laimīgi, jo saņēma labākus dzīvokļus Zolitūdē.
Studentu pārstāvjus aicināja uz Rīgas pilsētas izpildkomitejas sēdēm, kur risināja jautājumu par likumīgiem dzīvokļiem tiem cilvēkiem, kurus bijāt izmitinājuši Tereškovas ielā?
Ne nu gluži aicināja. Gājām, jo baidījāmies, ka viņi vecākos cilvēkus vienkārši apmuļķos – sasolīs un nekā nedos. Gājām, lai būtu vismaz liecinieki. Tās sēdes bija diezgan mokošas. Runāja par katru cilvēku. Un, jā, vienus uzņēma dzīvokļu rindā, citiem iedeva pagaidu platību. Kaut ko jau mūsu akcija panāca.
Skandāla dēļ viņi beidzot dabūja sākt ko darīt lietas labā. Nu, skaidrs, kā Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks uz to visu reaģēja.
Kad Ģirts Kaivēns vienā no sēdēm nolasīja tādu kā referātu par Tereškovas ielu un izklāstīja mūsu prasības, Rubiks sacīja: “Ģirt, dēliņ, ko tur runā, kas tevi audzināja!” un vēl tamlīdzīgi. Es tās frāzes blociņā pierakstīju.
“Ģetskij protest” (“Bērnu protests”), “U stroiteļei boļše uma čem u vas, stuģentov” (“Celtniekiem prāta vairāk nekā jums, studentiem”). Universitātes rektors Juris Zaķis bija riktīgs partijnieks. Viņš bija ļoti sašutis par to, ko mēs darījām. Taču universitātē daudzi mūs arī atbalstīja, nāca pretim – pasniedzēji, fakultātes dekāns Andris Broks.
Tolaik prese negatīvā kontekstā bieži minēja Rīgas pilsētas Izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieka dzīvokļu lietās Andra Meikališa vārdu.
Viņš bija diezgan latviski noskaņots. No Rubika puses Meikališs, šķiet, tika norīkots tikt galā ar šo konfliktu. Un viņš tajā diezgan iedziļinājās. Domāju, par to, ka daudzi no Tereškovas ielā iemitinātajiem dabūja dzīvokļus un šī lieta vispār pavirzījās, jāpateicas viņam. Ja par to visu būtu iespēja lemt Rubikam, neviens neko nedabūtu.
VEF ēdināšanas kombināts un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi studentiem uz Tereškovas ielu esot veduši ēdienu, cilvēki nesušu kafiju – gluži kā 1991. gada janvāra barikādēs!
Jā! Tas bija fantastiski! Tas sākās jau svētdien, otrajā akcijas dienā. Uzputeņi un vēl nezin kas. Vietējās tantiņas bija ļoti dāsnas. Neatceros, vai bija arī kāda nauda. Iespējams, jo dzīvošanai un visam pārējam sametāmies paši. Bet šķiet, mēs neņēmām naudu. Tas bija tāds altruisma laiks. Galvenā bija ideja. Kā saka, “kaut pastalās, bet brīvā Latvijā”!
Galu galā jūs, dumpīgos studentus, tomēr izlika.
Pirmais mēģinājums bija aprīļa beigās. Toreiz viņiem nekas neiznāca. Šķiet, mēs bijām aizslēguši durvis, un viņu pašu arī nebija daudz. Laiki bija tādi, ka miliči paši nezināja, ko darīt. Un tad nāca 4. maijs. Tobrīd mājā bija palikuši aizņemti vēl tikai daži dzīvokļi. Pārējie bija vai nu kaut kā to dzīvokļa jautājumu nokārtojuši, vai sabijušies un aizgājuši paši.
Bija milicijas ultimāts, un mēs tajā dienā, kādi 50, vienkārši sasēdāmies uz trepēm līdz otrajam stāvam. Miliči nāca un stiepa studentus prom. Iekrāmēja piecus, septiņus tajā dzeltenajā milicijas mikroautobusiņā – “citronā” – un veda uz iecirkni Daugavgrīvas ielā, pie baznīcas.
Nekādas pretošanās nebija. Mēs daži no augšas filmējām. Pēc tam uzskrējām augšā balkonā un noslēpāmies. Kaseti ar uzfilmēto laikus caur pirmo stāvu atdevām citiem, lai aiznes uz televīziju “Labvakar!”. Mūs tā arī neatrada. Kad viss noklusa, paši aizbraucām uz to milicijas iecirkni. Tur mums iznāca riktīgs “tusiņš” – smējāmies, dziedājām. Pēc kādām divām trim stundām visus tā arī atlaida.
Bet jums bija vēl viena akcija…
Jā, nākamajā dienā es ar vēl vienu studentu – Ivaru Litavnieku – izdomājām ar vienu no kundzēm, kura tad bija izlikta no Tereškovas ielas mājas, uztaisīt simbolisku akciju pie Preses nama. Šķiet, viņas uzvārds bija Buša. Bija māte un meita, kas dzīvojušas avārijas mājā Rucavas ielā, taču kurām pēc tā laika likumiem nekas vietā nepienācās.
Uzcēlām zālienā iepretim Preses namam telti un izlikām plakātu “No rīta vēl Tereškovas 25”. Iznāca milicis – sieviete. Skatījās, bet nesaprata, kas uz plakāta rakstīts, jo latviski nemācēja. Tad atbrauca dzeltenais busiņš un mūs savāca. Aizveda uz tagadējo Prokuratūras ēku pie stacijas. Tur bija īslaicīgās aizturēšanas izolators.
Nosēdējām divas diennaktis, līdz mūs izpestīja Andris Teikmanis – toreiz, ja nemaldos, viņš bija Latvijas Tautas frontes jurists. Tā tas viss pēc tam arī noklusa.
It kā pret mums bija ierosināta krimināllieta, sauca uz pārrunām, gribēja zināt, kurš mūs uz Tereškovas ielas akciju uzkūdījis, taču laikus bijām vienojušies, ka neko nestāstīsim, teiksim, ka visu paši. Esmu no Valmieras puses, un mamma man vēlāk teica, ka viņi bija braukuši turp un interesējušies, kas es tāds. Taču nekāds sods mani ne universitātē, ne kā citādi neķēra.
Gadu pēc notikušā, 1990. gada martā, jūs, vairāki akcijas dalībnieki, tikāties “Padomju Jaunatnes” redakcijā un stāstījāt, ka galvenais mērķis esot bijis pievērst sabiedrības uzmanību problēmai, izkustināt ierēdņus. Mūsdienās, atmodas kontekstā, Tereškovas ielas akcijas jēga gan šķiet dziļāka.
Teorētiski tāda tā doma jau toreiz bija – ka jaunajiem speciālistiem pēc augstskolas beigšanas nav kur dzīvot. Tādas vispārējas frāzes. Taču bija arī politiskā doma, par kuru tā laika avīzēs vēl daudz rakstīt nevarēja. Tas bija Tautas frontes laiks. Es darbojos Vides aizsardzības klubā, piedalījos visādās manifestācijās un gājienos.
Toreiz politiskā aktivitāte bija tik liela, ka studentiem tikai vajadzēja piespēlēt ideju, un viss notika. Protams, apakšā visam bija cīņa pret iebraucēju privilēģijām, pret migrantiem. Tas pats, kas “Metro nav draugs” gadījumā.
Dzīvokļu jautājums bija ļoti sasāpējis – ka vietējiem, latviešiem, nav kur dzīvot. Tur Brigita Zeltkalne daudz iedvesmoja. Viņa toreiz pie mums atsūtīja arī ārzemju korespondentus. Paši jau mēs neko nereklamējamies. Bet uzskatu, ka rezultāts mūsu akcijai, ņemot vērā, ka rīkojāmies uz dullo, bija pat ļoti labs.
“Padomju Jaunatne” toreiz rakstīja: “Skaitļos izteikti akcijas rezultāti ir šādi: saņemti divdesmit dzīvokļi jaunajās mājās, piešķirtas piecas pagaidu dzīvojamās platības, divi dzīvokļi – senāk celtās ēkās bez labierīcībām. Par vairākiem informācijas nav. Bet divus dzīvokļus – Tereškovas ielā – vēl aizvien apdzīvo akcijas dalībnieki.”
Kā domājat, vai čeka ar savu ziņotāju palīdzību jūsu operāciju toreiz uzmanīja?
Droši vien. Pieņemu, to varēja izdarīt vēlāk, kad jau bijām liels bars. Bet to gan var teikt, ka viņi to situāciju nekontrolēja. Klāt netika un, ko darīt, nezināja. Visus divarpus mēnešus. Katrā gadījumā informācija par to, ko grasāmies uzsākt, nebija noplūdusi. Tas nozīmē, ka ziņotāju nebija.
