Dace Terzena: Mīlestības vēstule Latvijai 21
Dace Terzena, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Novembrī daba iegūst skaidras, askētiskas līnijas. Tās nepārprotami atklāj, cik stipra un trausla vienlaikus ir zeme, uz kuras stāvam un no kuras nākam. Novembris mudina mūs katru rakstīt savu mīlestības vēstuli Latvijai – kā spējam un protam.
Novembrī ir īstais brīdis piebremzēt un pieklusināt dienišķo kņadu, lai sadzirdētu savu īsto, dziļo saikni ar Tēvzemi un sev atbildētu – kāds ir mans patiesais uzdevums dieva zibsnī, kamēr esmu šajā likteņlīniju krustpunktā, ko sauc par Latviju.
Pēdējos gados vienmēr savai zemei vēstuli rakstu no kāda stāva, mežiem apauguša paugura Vidzemes augstienē, kas man un ģimenei sniedzis prieku, spēku un patvērumu – īpaši krīzes laikā, kad sirds tik bieži nemierīga un prāts bažīgs.
Kad nomāc sabiedrības neprasme vienam ar otru cieņpilni sarunāties, kas izplatījusies tāpat kā bēdīgi slavenā sērga, kad savstarpēji apvainojumi un haotiska maldīšanās trīs priedēs mūs nervozi attālina no galvenā uzdevuma – allaž atcerēties, ka te esam nākuši, lai stingri un stipri, godīgi un pašaizliedzīgi stāvētu savā zemē. Un par savu zemi.
Bet mūsu paugurā, kas slejas pāri plašai apkārtnei un kurā, kā kāda burvju spēka dzīti, vareni aug ozoli, liepas un kļavas, viss norimst un iegūst mierīgu skaidrību. Te, ik rītu izstaigājot meža nogabalu, manas pēdas sarunājas ar senču zemi. Otrā pasaules kara laikā šai vietai kā apkārtnes augstākajam punktam bijusi militāri stratēģiska nozīme.
Padomju sarkanā un nacistiskās Vācijas armija negantās cīņās te pārvietojušās šurpu turpu, bet apkaimes ļaudis, kam saknes paaudžu dziļumā, paķerot bērnus un no saimniecībām pašu nepieciešamāko, ar visiem mājlopiem mukuši mežā, dzīvojuši zemnīcās un, tikai svešu lielvaru kurinātajam kara mutulim aizveļoties tālāk, atgriezušies savās sētās.
Mežs, pa kuru staigāju, joprojām ir vienās rētās un rakumos. Pavasarī to maigi sedz maijpuķīšu klājiens. Jau vasaras vidū var pielasīt krietnu grozu ar baravikām. Tuvāk rudenim uz kādreizējo ierakumu vai bumbu izrautu bedru malām aug eleganti apšu kundziņi. Un it visur pēdējā kara atstātajās pēdās laukā spraucas mazi ozoliņi. Spītīgs spēks tai mūsu zemē. Neiznīdējams.
Ko darām mēs, pēc vairāk nekā pusgadsimta te ienākdami? Svešu varu un karu plosītajā augstienē stādām jaunus kociņus – ķiršus un aronijas, un kādu ābeli arī. Stādām ar latviešu spītīgo ticību, ka augļi būs bērniem un bērnubērniem. Ļoti vienkārša, fundamentāla darbība, kas apliecina paļāvību pamatam, uz kura stāvam, – savai valstij.
Nesen piezvanīju ilggadējai darba kolēģei un īstam draugam. Jautāju – kā klājas Teodoram, dēlam? Tam mazajam zēnam, kas acu priekšā izaudzis par varenu vīru. Tikko atkal atgriezās no vairāku dienu mācībām, kolēģe atbild.
Mežā, laukā, rudens aukstumā. Lai apgūtu pilnu izturības un izdzīvošanas prasmes programmu un spētu aizstāvēt savu valsti: Teodors, tāpat kā tūkstošiem citu jaunu puišu, ir zemessargs. Tā ir viņa lakoniskā un šobrīd kā nekad skaidrā mīlestības vēstule Latvijai. Kāda ir tavējā?
