Mīlestības šķautnes 0
Var jau, protams, smīnēt par Latvijā ne tik sen modē nākušo Valentīna jeb Mīlētāju dienu. Tāpat var piekrist, ka šie svētki ir labi noslīpēts tirgotāju ienākumu veicināšanas instruments, kas ar trāpīgas reklāmas klātbūtni palīdz elpināt pēc gadumijas pagurušo realizācijas procesu.
Taču, pavisam godīgi runājot, tie paši vīpsnājošie Valentīndienas ārišķīgās rosības kritiķi sirds dziļumos alkst ne vien vēsi lietišķas atzinības un augsta profesionāla novērtējuma, bet arī kādas kripatas “priekš sirds”. Šis it kā uzplūdušais jēdziens pirmkārt nozīmē cilvēcisko attiecību augstāko raudzi – uzmanību, atbalstu, pateicību, mīlestību. Par to visu raksta cienījamu vecumu – 92 gadi! – sasniegusī krimuldiete Lilija Šica savā pērn izdotajā grāmatā “Turi savu kanti, Lileit!”. Finansējumu gādājusi autores ģimene, kur izaudzinātie pieci bērni kupli sazarojuši spēcīgās atvasēs – to skaitā Lilijas kundzes mazbērni, olimpiskie čempioni kamaniņu braukšanā Juris un Andris Šici.
Viena no grāmatas redaktorēm, Latvijas Universitātes filozofijas un socioloģijas institūta vecākā speciāliste Māra Zirnīte atzīstas, ka pirms diviem gadiem braukuši pie Lilijas Šicas tikai tāpēc, lai ar daudz piedzīvojuša cilvēka atmiņām papildinātu Nacionālās mutvārdu vēstures krājumu. Bet krimuldiete gluži vai lasījusi priekšā grāmatu, kur pašas dzīves epizodes mijās ar ieskatu dzimtas kokā, atkāpēm par Sēlijas lauku ikdienu, turienes ļaužu likteņu un pat spoku stāstiem. Būtu grēks to neievākot un nelaist tautās – lai citiem arī tiek artava Lilijas Šicas mūža filozofijas: “Kad skatos mīļajā Dieva pasaulīte, tajā bezgalīgajā skaistumā… manī tad sirds nepukst, bet svētlaimē dreb tā saldi smeldzīgi – dažreiz līdz asarām. Un man pasaule ir skaista un katra diena skaista, vasarā vai ziemā. Man patīk putenis un leduspuķes logos. Vasarā pat sūniņa skaista un katra lapiņa, katrs ziediņš ir mākslas darbs dabā. … Esmu laimīga gan vienatnē, gan labos cilvēkos. Mani draugi ir labi cilvēki!”. Var sacīt, ka savā dziļākajā būtībā šī grāmata ir kā kristāla daudzskaldnis – jo ilgāk grozi, jo pārsteidzošākās krāsās uzmirdz dažādo mīlestības veidolu un izpausmju šķautnes. Šicu ģimene, savu “galveno māti” patiesi godājot un mīlot, uzdāvinājusi viņai iespēju izpausties grāmatā.
Savukārt Lilijas kundze šajās bagātīgajās atmiņās nevairās uzsvērt divu cilvēku mīlestības īpašo, lielo vērtību, nododama atklātībai vīra Rūdolfa rakstīto 50 gadu kāzu jubilejā: “Manam mīļukam! Atkal mūsu kāzu diena. Nekas nav mainījies pa šiem 50 gadiem, mīļā vecenīt. Paldies par skaisto mūžu.” Lai Dieviņš dod katrai sievietei ko tādu sagaidīt, vai ne?…
Pie Valentīndienas atgriežoties, – ne vainas tādam spīgulim uz ziemas pelēcības vaiga. Bet lētu krāšņumu mūžiņš ir īss. Gadiem cauri dzīvo un arvien vērtīgākas kļūst rotas, kuru tapšanā piedalījusies tāda mīlestība, kuru tagad apraksta “Latvijas Avīzes” vēstuļu konkursa “Sieviete – Latvijai” 2011. gada laureāte Lilija Šica.
