Kā mīl itālieši. Antas un Džuzepes mīlestības stāsts 8
Agrā jaunībā ANTA JANKOVSKA dejoja baletu, bet, kad veselības problēmu dēļ vairs nevarēja to darīt, pielika milzu gribasspēku un kļuva par operdziedātāju. Lai piepildītu šo sapni, brauca mācīties uz opermākslas dzimteni Itāliju. Kad draudzenes teica – gan jau šajā zemē apņemsi vīru, viņa atbildēja ar kategorisku “nē, nemūžam!”. Tomēr liktenis lēma, ka tieši Itālijā viņa satika savu mīļoto Džuzepi, ar kuru laimīgi ir kopā jau astoņus gadus.
Lai gan Anta dzīvo un profesionālo karjeru veido Itālijā, viņa nav sarāvusi saites ar dzimteni. Latvijā viņa ik pa laikam atgriežas, lai priecētu klausītājus ar savu skanīgo balsi un aktiermeistarisko sniegumu. 22. oktobrī Rīgā kultūras pilī “Ziemeļblāzma” skatītāji varēs vērot Antas sniegumu Hannas lomā operetē “Jautrā atraitne”, bet 13. novembrī Madlēnas lomā džeza operetē “Balle Savojā”. Oktobra sākumā Anta kopā ar operdziedātāju Valdi Jansonu sniedza ilgi lolotu opermūzikas koncertu “Šīs burvīgās skaņas” Latviešu biedrības namā. Anta stāsta, ka šobrīd pamazām cenšas mainīt savu repertuāru un šis koncerts bija šāda uzdrošināšanās, kas lika pārkāpt pāri savai neticībai un šķietamajai nevarēšanai. Dziedātāja atzīst, ka viņas profesionālajā dzīvē šobrīd ir pārdomu un pārmaiņu laiks. Tuvākajā laikā iecerēta dalība nozīmīgos opermūzikas projektos ārzemēs. Bet par tiem Anta pagaidām nevēlas runāt, tāpēc pievēršamies viņas privātajai dzīvei.
Uz Itāliju, par kuru bija sapņojusi jau kopš pusaudzes vecuma, Anta devās studēt opermākslu. Tiesa, Antā rit arī itāliešu asinis. Kas to lai zina – varbūt pie ilgām pēc šīs dienvidu zemes vainojama arī senču balss. Viņa veiksmīgi sāka studijas Parmas “Arrigo Boito” konservatorijā, un tobrīd viņai bija tikai viens mērķis – mācīties operdziedāšanu. Veidot attiecības ar pretējo dzimumu, kas varētu novirzīt no šā mērķa, turklāt ar itālieti, nepavisam nebija Antas plānos. Tobrīd viņa uzskatīja, ka itāliešu vīrieši ir memmesdēliņi, nav piemēroti ģimenes veidošanai, viņus interesē tikai vienas nakts attiecības utt.
Kādā vēlā pēcpusdienā pēc nodarbībām konservatorijā Anta devās kaut ko iekost uz bāru, kas atradās augstskolas teritorijā, turklāt viņa bija sadraudzējusies ar tā īpašnieci – lietuviešu meiteni. Pļāpājot bāra īpašniece tā starp citu ieminējās, ka drīz atnāks labs paziņa saremontēt bojāto ledusskapi. Kad pavērās durvis un ienāca Džuzepe, Anta bija noliekusies aiz vitrīnas un paspēja tikai pacelt acis. Džuzepe teic – Antas zaļo acu skatiens viņam trāpīja kā zibens.
Džuzepe, kurā rit itāliešu un spāņu asinis, Antu aplidoja ilgi un delikāti, bet viņa diezgan ilgi izturējās nogaidoši. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Džuzepe ir piecpadsmit gadus vecāks. Tomēr kādā brīdī Antas attieksmē iestājās lūzums. Kādudien Anta viņam stāstīja par draudzenes pirmo solokoncertu, kas notiks Itālijas vidienē, Abruco reģionā. Uz to Džuzepe pajautāja – tev tas ir svarīgi? Es tevi aizvedīšu! Tas, ka viņš bija ar mieru sagādāt Antai prieku un ar auto mērot 400 km tālu ceļu turp un atpakaļ, viņas domās attiecībā pret Džuzepi radīja krasu pagriezienu.
– Ar tiem 800 kilometriem Džuzepe mani “nopirka”, – smaidot teic māksliniece un turpina, – Latvijā mēs vairāk sastopamies ar tiem itāliešu vīriešiem, kuri meklē lētu izklaidi. Dzīvojot Itālijā, esmu pārliecinājusies, ka lielākajai daļai itāliešu vīriešu ģimene ir svēta un pret sievietēm viņi izturas ar lielu cieņu.
Kopš brīža, kad Anta un Džuzis (tā viņu dēvē Antas ģimenē) iepazinās, pagājuši astoņi laimīgi gadi. Anta teic – varbūt šīs attiecības izdevās tik veiksmīgas tāpēc, ka ne viņa, ne Džuzepe tās tobrīd nemeklēja. Viss notika spontāni. Otra būtiska lieta – jau pašā attiecību sākumā Anta Džuzepem uzstādīja “ultimātu”, ka ir stingri apņēmusies kļūt par labu operdziedātāju un nekam, arī attiecībām, neļaus sevi no šā mērķa novirzīt. Džuzepe to akceptēja, un par šo tēmu viņiem vairs nav bijis jādiskutē.
Džuzepe ir elektroinženieris, viņš ne tikai Itālijā, bet arī citās pasaules valstīs rūpnīcās uzstāda ražošanas līnijas, kā arī montē saules bateriju paneļus. Pirmos piecus gadus pāris bija kopā gandrīz diendienā, bet pēdējos trīs gadus gan Anta, gan Džuzepe bieži ir prom no mājām, piemēram, patlaban Anta atrodas Latvijā, bet viņš – Ķīnā. Pēdējos gados reāli kopā abi ir tikai divus līdz trīs mēnešus gadā. Kad ir šķirti, katru vakaru runājas skaipā, bet kopīgo laiku pavada savās mājās netālu no Parmas. Mājai, kurā atrodas viņu dzīvoklis, apkārt plešas kukurūzas lauks. Sabiedriskais transports tur nekursē, tāpēc uz konservatoriju līdz pat decembrim, satuntuļojusies biezās drēbēs, Anta brauca ar motorolleru, pēc tam, pārvilkusi augstpapēžu kurpītes un telpām piemērotu apģērbu, devās uz nodarbībām, par ko uzjautrinājās kursabiedri.
Operdziedātāja apzinās, ka citas profesijas pārstāvim saprast mākslinieka dzīvesveidu un uztveri nav viegli.
– Pirms atbildīgas uznākšanas uz skatuves es vairs īsti neesmu es, esmu sakoncentrējusies un iejutusies tēlā, kuru atveidošu. Tajā brīdī es pilnībā norobežojos no savas privātās dzīves, – stāsta Anta. Reiz Džuzepe atbrauca viņai līdzi uz opermūzikas festivālu, kas notika Itālijas dienvidos, un īsi pirms ģenerālmēģinājuma, laikam vēlēdamies Antu uzmundrināt, sāka plēst jociņus. Anta viņu paveda malā no citiem ļaudīm un paskaidroja, ka pirms izrādes nevēlas redzēt ne tēvu un māti, ne Džuzepi vai kādu citu no privātās dzīves. Džuzepe viņas teikto uzklausīja ar lielu izbrīnu, taču nākamajā reizē pirms izrādes nervozi sekoja pulkstenim, lai laikus atstātu Antu vienu. Tas, ka viņš nolika malā savu vīrieša ego un uzklausījis mani, bija tik mīļi! – teic Anta. Džuzepes trīs brāļu sievas ir klasiskas mājsaimnieces. Anta par tādu negrib un profesijas dēļ arī nevar kļūt. Taču Džuzim pret to nav iebildumu, viņš ar visu pats lieliski tiek galā – ļoti labi gatavo, ja vajag, prot pat biksēm atšūt galus. Tomēr nav arī tā, ka abu attiecības ir kā sīrups.
– Mēs strīdamies un bieži diskutējam īstā itāliešu garā, – stāsta Anta un turpina, – Džuzepe pēc horoskopa ir Lauva, es – Zivs. Spriežot pēc horoskopa, mums vienam no otra labāk būtu turēties pa gabalu, bet mēs tomēr sadzīvojam tīri labi. Strīdus mūsu vidū visbiežāk izraisa neizrunātas lietas. Uzskatu, ka attiecību zelta kodols ir dialogs.
Agrāk, kad bijām sakašķējušies, lielākoties piekāpās Džuzepe; es ar viņu varēju nerunāt pat vairākas dienas, taču šobrīd arī es mācos panākt pretī. Zinu, ka pati neesmu nekāds zelta gabaliņš. Tas, ka esmu latviete, bet viņš – itālietis, mūsu attiecības padara pat interesantākas. Ir lietas, kuras viņš ir pārņēmis no latviešiem, un lietas, ko es esmu pārņēmusi no itāliešiem. Piemēram, itāliešu vīriešiem nav ieraduma sievietēm padot mēteli, bet Džuzepe pēc mana pamudinājuma to tagad dara. Savukārt itāliešiem ir paradums, ka sievietei restorānā vai kafejnīcā jāsēž ar muguru pret durvīm, lai vīrietis, kurš sēž ar seju pret durvīm, varētu laikus noreaģēt un viņu aizstāvēt, ja rodas šāda situācija. Es to tagad ievēroju, jo tāda gādība pret sievieti ir jauka, – stāsta māksliniece. Džuzepe ziemā ļoti labprāt bauda Antas gatavotās Latvijā iecienītās zupas – frikadeļu un pupiņu. Anta stāsta – viņai ir it kā divas dzīves. Kad uzturas Latvijā, viņa izturas kā vietējā un ēd vietējos ēdienus, kad Itālijā – jūtas kā itāliete un lielākoties pārtiek no itāliešu labumiem. Piemēram, brokastīs itālieši ēd cepumiņus, baltmaizi ar džemu vai kaut ko tikpat saldu. Esot Latvijā, Anta nevar iedomāties brokastīs baudīt ko tādu, bet, kad atrodas Itālijā, šādas brokastis garšo ļoti labi.
Vai Džuzepe savu mīļoto mēdz arī lutināt? Un kā vēl! Bet ne tradicionāli – ar svētku reizēs pasniegtiem ziediem vai kafiju gultā.
– Viņš mani lutina ik dienu ar savu attieksmi, stāsta Anta. Reiz, kad viņa atgriezās mājās pēc vairāku nedēļu ilgas prombūtnes, pamanīja, ka Džuzepe ir sakārtojis viņas auskaru kastīti un salabojis visus salūzušos auskariņus. Šādus līdzīgus uzmanības un mīļuma apliecinājumus Anta saņem regulāri. Džuzis labprāt uzņemas visas mājas rūpes, ja Anta ir nogurusi vai apslimusi.
Pāris vēl nav iestūrējis laulības ostā, lai gan bildinājumu Anta saņēma jau drīz pēc iepazīšanās. Sarunas par un ap laulībām šobrīd ir aktualizējušās, stāsta Anta. Vai tas nozīmē, ka drīz viņa sevi varēs dēvēt par Bjankini kundzi? Tomēr ne – arī pēc kāzām viņa nolēmusi saglabāt savu uzvārdu un vienmēr būt Jankovska.
