Mīlestības bez laimīgām beigām 2
– Man līdz šim neviena mīlestība nav bijusi veiksmīga vai, pareizāk sakot, nav vainagojusies ar laimīgām beigām. Pirms trīs nedēļām piedzīvoju sāpīgu šķiršanos, pēc kuras vēl brūces nav sadzijušas. Šī pēdējā bija manas dzīves lielākā mīlestība.
Par iepriekšējām zaudētajām attiecībām sirds vairs nesāp, tās jau no atmiņas sāk pagaist, un varu par to visu pasmaidīt.
Bet pēc pēdējās šķiršanās man smiekli nenāk, drīzāk varētu raudāt, taču diemžēl nepiederu pie sievietēm, kas savas bēdas var slīcināt asarās, – stāsta Linda.
Viņa ir trīsdesmit vienu gadu veca, simpātiska tumšmate. Patlaban dzīvo pie saviem vecākiem, strādā un audzina sešgadīgo dēlu Oto.
Pirmoreiz viņa iemīlējās deviņpadsmit gadu vecumā. Margotam bija divdesmit seši gadi.
– Mēs nodzīvojām kopā divus gadus, tad kādu laiku pavadījām šķirti un atkal sagājām kopā, bet tikai uz gadu. Abi bijām jauni, bieži strīdējāmies, un tad viņš brauca pie savas bijušās draudzenes sūdzēt bēdas. Viņa Margotam devusi padomu, lai mēs abi paliekam kopā. Man arī nepatika, ka viņš mani salīdzināja ar savu bijušo. Vaicāja – kāpēc tu arī nevarētu nokrāsot melnus matus? Kāpēc tev nav zilas acu ēnas? Kurai sievietei gan gribas līdzināties drauga bijušajai?
Margots sāka labi pelnīt. Es tolaik mēnešalgā saņēmu simt latus, bet viņš šādu summu nopelnīja vienā dienā. Reiz palūdzu, lai draugs man iedod latu pusdienām. Pirms tam mēs lielveikalā bijām nopirkuši iepakojumu ar cīsiņiem, kur iekšā atradās atlaižu kupons. Viņš man iedeva šo kuponu, sakot – paņem veikalā sev pusdienām cīsiņus.
Margota skopums bija neizmērojams. Lai arī viņš varēja atļauties, taču mani ar dāvanām nelutināja. Sapratu, ka mums nebūs kopīgas nākotnes, bet šķiršanās vienalga bija sāpīga. Visvairāk žēl, ka nācās zaudēt mūsu kopīgos draugus, – atzīst Linda.
Pēc tam viņa iepazinās ar Jāni, kurš bija desmit gadus vecāks. Viņa smej, ka tolaik sāka patikt vecāki, gudrāki un nobriedušāki vīrieši. Jānis šķitis tāds gudrs un stiprs. Pēc trīs mēnešu kopdzīves pieteicās mazais. Ne Linda, ne Jānis neizjuta trauksmi – ko nu darīt, būs bērns! Precēšanos gan atlika uz vēlāku laiku.
– Bija smagi, jo dēls negulēja ne dienā, ne naktī. Jutos iesprostota četrās sienās. Jānis visu laiku bija darbā, arī brīvdienās. Nesapratu, kā tas var būt, viņš visu laiku strādā, bet naudas nav. Pārtikai tērēju bērna pabalsta naudu. Ar bērnu ratiņiem braucu uz veikalu, pirku produktus, gatavoju ēdienu. Mitinājāmies Jāņa dzīvoklī, kas bija neremontēts. Viņš noplēsa vecās tapetes un runāja, ka jātaisa remonts. Taču tam nebija ne laika, ne līdzekļu. Es pat nevarēju atļauties pie sevis uzaicināt ciemos draudzenes, jo kauns tādu mitekli rādīt.
Jānis bieži vien ieradās mājās dusmīgs, un es nesapratu, kāds tam iemesls. Beidzot viņš pats man atvēra acis. Atzinās, ka nonācis azartspēļu atkarībā. Solīja, ka ārstēsies, lūdza, lai internetā sameklēju, kas viņu varētu atbrīvot no drausmīgās atkarības. Taču atkarība izrādījās stiprāka par visu. Jutu, ka sāku kļūt līdzatkarīga.
Neredzot izeju, paņēmu astoņus mēnešus veco dēlu, pārcēlos dzīvot pie saviem vecākiem. Tagad Jānis dzīvo un strādā ārzemēs. Divas reizes gadā atbrauc ciemos pie dēla, atved dāvanas. Katru mēnesi pārskaita bērnam uzturnaudu, nepilnus simt latus. Saka, kad būšot nomaksājis kredītus, kas savulaik ņemti azartspēlēm, tad pārskaitīšot lielāku summu. Manuprāt, viņam puse mūža paies, kamēr atmaksās aizņēmumu. Manas jūtas pret Jāni ir izdzisušas, uztveru viņu tikai kā bērna tēvu.
Pēc aiziešanas no Jāņa Lindai ilgāku laiku nebija citu attiecību. Vajadzēja rūpēties par dēlu, jo Linda nevēlējās uzkraut bērna audzināšanu vecākiem.
– Tad man uzradās viens puisis, it kā normāls, brauca pie mums ciemos, veda dēlam kārumus, bet man nepatika, ka viņš sāka aizņemties no manis naudu. Teica, ka mammai nepieciešama nauda zālēm. Viņš gan vēlāk vienmēr to atdeva, bet tas man tomēr likās stulbi – atbrauc vīrietis un pēc tam saka – aizdod piecdesmit santīmus mājupceļam.
Bet tad man sāka pievērst uzmanību bērnības draugs Kārlis. Viņš stāstīja, ka pirms diviem gadiem šķīries no savas iepriekšējās draudzenes, ar kuru ir kopīga meita. Sākumā Kārļa centienus mani aplidot neņēmu nopietni. Taču pamazām uzplauka nopietnākas jūtas. Kārlis nepārcēlās dzīvot pie manis, jo viņa mājas atradās turpat līdzās. Kārlis labi sapratās ar manu dēlu. Bet, tā kā dzīvojām nelielā miestā, tad arī viņa bijušajai draudzenei nonāca ausīs ziņa par mūsu draudzību. Viņa sāka man rakstīt biedējošas īsziņas. Viena no tām bija drausmīga – tavs bērns sadegs ellē. Nezinu, kā viņa, māte būdama, spēja ko tādu uzrakstīt. Kārlis arī mani brīdināja, ka viņa ir ļauna sieviete.
Tad pienāca mana dzimšanas diena, un, ejot garām pastkastītei, pa spraugu ielūkojos, ka uz mana vārda pienākusi lapiņa ar paziņojumu, ka jāierodas pastā pēc sūtījuma. Nodomāju, ka ārzemēs dzīvojošā draudzene man atsūtījusi paciņu dzimšanas dienā. Taču man tobrīd nebija līdzi pastkastītes atslēgas, un vēlāk es par šo paziņojumu piemirsu. Pēc dzimšanas dienas atcerējos par pastkastīti, vaicāju mammai, vai viņa izņēmusi man domāto paziņojumu? Mamma izvairīgi atbildēja, ka izņēmusi, bet tur nekas svarīgs nav bijis un viņa šo lapeli nejauši sadedzinājusi kamīnā. Domāju, nekas, gan jau atsūtīs jaunu paziņojumu.
Pagāja mēnesis, un negaidīti trīsdesmit trīs gadu vecumā nomira Kārlis. Pirms tam viņš man zvanīja, lai pateiktu, ka saslimis ar angīnu.
Pie manis nevarot nākt, jo negribot aplipināt Oto. Es arī viņu nedevos apciemot, jo viņš jau nedzīvoja viens. Kārlim līdzās bija vecāmāte un brālēns. Pēc tam mēs apmainījāmies ar īsziņām. Kārlis rakstīja, ka kļuvis sliktāk, ārsts izrakstījis antibiotikas. Otrdienas vakarā novēlējām viens otram saldus sapnīšus, bet trešdien iestājās klusums. Domāju, ka viņš nav nopircis “Zelta zivtiņu”, tāpēc nevar sazināties. Taču tās dienas vakarā kāda paziņa man pavaicāja – vai ar Kārli viss kārtībā? Dzirdēju, ka viņš ir miris. Zvanīju Kārļa brālēnam, un viņš apstiprināja, ka tā ir taisnība. Es biju domājusi, ka Kārlis veseļojas mājās, bet izrādījās, ka viņš devies pie savas senas draudzenes, kuras mājās arī nomira. Nāves iemesls bija angīnas komplikāciju izraisīta sirds nespēja. Man notikušais sagādāja dubulttriecienu. No dzīves pēkšņi aizgāja jauns, veselīgs vīrietis, un ne mazāk sāpīgi apzināties, ka Kārlis man nebija uzticīgs.
Pēc bērēm mamma man ieteica apmeklēt kādu dziednieci, lai pārliecinātos, vai man nav uzlikts lāsts. Tad arī mamma atklāja, kas bija rakstīts pastkastē iemestajā lapiņā. Tur bijuši man adresēti vārdi – aizej uz pastu, lai izņemtu savu kapakmeni. Sapratu, ka to rakstījusi Kārļa bijusī draudzene, viņu kopīgā bērna māte. Mana mamma pateica, ka šo lapiņu toreiz parādījusi arī Kārlim un viņi abi nolēmuši, ka man par to neko neteiks. Aizbraucu pie dziednieces, kura pateica, ka lāsts man nav uzlikts, esot tikai noskaudums.
Dzīve turpinājās, pagāja laiks un Linda iepazinās ar Uģi no Rojas.
– Viņš bija simpātisks, jautrs puisis. Tā kā mūs šķīra attālums, tikāmies nedēļas nogalēs, kuras aizvadījām viesnīcās un SPA centros. Viņš it kā dzīvoja viens, bet mani pie sevis nekad neaicināja. Man patīk izklaides, bet vēlējos nopietnas attiecības. Nebija ilūziju, vai viņam vēl nav desmit tādu meiteņu kā es. Tad uzzināju, ka viņš ar savu draudzeni, krietni vecāku sievieti, devies ceļojumā uz Spāniju. Sapratu, ka šīm attiecībām jāliek punkts. Pienāca zvejnieksvētki, un mēs ar draudzeni nolēmām doties uz Roju. Pēdējā brīdī vairs nevarējām atrast brīvu vietu viesnīcā, tāpēc pavaicāju Uģim, vai viņš nevar ieteikt kādu naktsmītni. Uģis piedāvāja savu dzīvokli. Viņš pats nepiedalījās svētkos, bet mēs ar draudzeni divos naktī ieradāmies Uģa apartamentos. Draudzene iekārtojās vienā no četrām istabām, bet es senas draudzības vārdā vienā gultā ar Uģi. Trijos naktī viņš paziņoja, ka jādodas zvejnieksvētku pasākumā izslēgt elektrību. Pārradās tikai no rīta.
Tad mani pie sevis pasauca draudzene, lai pateiktu, ka naktī viņai uzmācies Uģis. Draudzenei nācies viņu ar kāju izspert no gultas, – sašutusi noteic Linda.
Un tad viņa portālā “Draugiem” iepazinās ar Ģirtu. Trīsdesmit septiņus gadus vecais vīrietis likās sirsnīgs, labsirdīgs un mīļš. Viņiem pusotras nedēļas laikā izveidojās jauka sarakste internetā, pēc kuras Ģirts ierosināja satikties. Linda gan viņu brīdināja, ka nav kur atstāt dēlu, bet Ģirts ieteica mazo ņemt līdzi. Visi trijatā aizbrauca uz Enguri, pasēdēja pankūku kafejnīcā. Pēc pirmās tikšanās Ģirts katru dienu gribēja tikties ar Lindu.
– Mums viss iesākās ātri un romantiski, lai gan Ģirts nesteidzās ar pirmo skūpstu. Man patika, ka viņš nebija uzbāzīgs. Zināju, ka Ģirts ir šķīries, sieva aizgājusi dzīvot pie vedējtēva, ko viņš ļoti pārdzīvojis. Tāpat ņēma pie sirds, ka nav kontakta ar pusaudzi dēlu. Kad Ģirtam vajadzēja doties uz zemessargu mācībām, viņš man naktī īsziņās sūtīja savus dzejoļus, rakstīja, cik ļoti ilgojas pēc manis. Otrā naktī jau ar rozēm bija klāt. Teica, ka nav varējis sagaidīt rītu. Drīz pēc tam Ģirts pārcēlās pie manis. Viņš mani dievināja un cēla debesīs. Draugs arī ļoti labi sapratās ar Oto, labprāt iesaistījās saimniecības darbos, gādāja par malku, kurināja kamīnu, tīrīja pagalmā sniegu, laboja manu mašīnu.
Atzīstu, ka esmu greizsirdīga un man nepatika, ka viņam zvanīja bijusī draudzene, lai konsultētos par mašīnas iegādi. Ģirts man teica – beidz muļķoties, tev nav konkurentes, tu esi vislabākā. Mēs jau sākām runāt par kāzām, sapņojām par kopīgu mazuli. Es jutos laimīga, domāju, beidzot mana dzīve sakārtosies. Bet, kad mūsu trešais kopdzīves mēnesis sāka iet uz beigām, Ģirts pēkšņi mainījās. Viņam radās konflikti ar manu dēlu. Nācās uzklausīt pārmetumus, ka puika ir izlaists un neaudzināts. Agrāk gan viņš neko tādu neteica, un ne jau mana dēla uzvedība pēkšņi mainījās. Mums ar Ģirtu radās arī citas domstarpības, viņš kļuva nerunīgāks, bieži bija sliktā omā. Es viņam pajautāju – vai tu gribi iet prom no manis? Viņš atbildēja – jā. Ģirts savāca savas pekeles un aizbrauca. Tik vienkārši! Vēl nesen man teica – es nevaru bez tevis dzīvot, bet tagad viņš vairs nevarēja ar mani dzīvot. Nākamajā dienā zvanīju Ģirtam, lai neākstās un brauc atpakaļ. Viņš atbildēja, ka esot pārdedzis, salūzis un jūtas zudušas. Vēl pavaicāja, kāpēc viņam būtu jāatgriežas, vai tāpēc, lai labotu manu mašīnu un skaldītu malku?
Kopdzīves laikā Ģirts mums iegādājās lielu gultu, bet, kad viņš pārcēlās atpakaļ uz savu vienistabas dzīvokli, tai tur nebija vietas. Ģirts ierosināja, lai es šo gultu atpērku no viņa, un vēl piebilda – varbūt uzrakstām parādzīmi?
Viņš labi zināja, ka man nav lieku 400 latu, ko samaksāt par gultu. Viņš man iedošot 50 latu atlaidi un es varot maksāt pa daļām. Nedomāju, ka cieņas vērts vīrietis tā rīkotos. Nepietiek, ka viņš izbradāja manu dvēseli, tagad vēl liek par to samaksāt. Kā ņirgāšanās par manām jūtām skanēja viņa teiktie mierinājuma vārdi – tev pasāpēs un pāries, laiks visu dziedēs.
Taču Linda negrasās piepulcēties vīriešu nīdēju armādai. Viņa dzīvo ar ticību, ka reiz tomēr izdosies satikt savu īsto vīrieti, ar kuru nodzīvot mūžu ilgi un laimīgi.
