Mīlestības altāri nenodedzināt! 0
Par Elvitu Rudzāti un viņas piedošanas mācību dzirdēju jau sen. Zināju, ka viņa sarakstījusi vairākas grāmatas par šo tēmu, ka daudziem palīdzējusi sakārtot savu ikdienu un attiecības, tikt vaļā no slimības valgiem, atrast jaunu dzīves ceļu.
Elvita dzīvo netālu no Siguldas pie Roķēnu ūdenskrātuves. Rokas stiepiena attālumā atrodas dabas parks. Katram objektam tajā ir filozofisks un dziļi garīgs saturs. Neparasti, ka nav jāpērk biļetes, var vienkārši staigāt un lūgties sevis izzināšanas labirintā vai pārdomāt dzīvi pateicības laukumā.
“Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parku” Elvita izloloja un veidoja kopā ar nodibinājumu “Sokrata tautskola”. Tautskola ir vēl viena viņas ideja, kas īstenota kopā ar domubiedriem – izveidot neformālu izglītības iestādi, kas mudina iet garīgās attīstības ceļu. Tautskola piedāvā svarīgas atziņas sev, savai dvēselei – tās zināšanas, ko Elvita apguvusi ilgos gados. Viņas garīgo pārmaiņu stāsts sākās pēc smagām pieredzēm, pēc pašas slimības, kam sekoja dēliņa saslimšana.
Igauņu dziednieces zosāda
“Tas notika pirms 19 gadiem. Gaidīju otro bērnu, un piepeši man konstatēja vairogdziedzera audzēju. To gan veiksmīgi izoperēja. Arī dēls piedzima vesels. Tolaik darbu liku pirmajā vietā, domāju – gan jau bērniņš pats izaugs. Mazulim sacēlās augsta temperatūra. Kamēr nonācām slimnīcā, dēliņš jau bija komā. Slimnīcā pavadījām ilgu laiku. Sāku uzdot sev jautājumus, kāpēc tā notiek ar mani un manu ģimeni,” stāsta Elvita.
Daudzas atbildes viņa atrada igauņu dziednieces Lūles Vīlmas grāmatās. Tam sekoja citas grāmatas ar līdzīgu ievirzi. Elvita lasīja katru dienu, iedziļinājās, mācījās. Tie bija septiņi intensīvas apguves gadi. Piepeši viņa sajuta, ka kaut kas ir mainījies, sirdī notikušas pārmaiņas.
“Atnāca doma: man ir jādalās zināšanās, ko esmu sakrājusi. Bet ne tikai – man ir arī kaut kas jāpaveic cilvēku labā. Teicu sev, ka esmu gatava ziedot daļu no saviem īpašumiem. Pašai par to bija liels pārsteigums, jo līdz tam biju diezgan egoistiska, uz savu labumu vērsta. Sirdī sajutu, ka ir jāizveido vieta, kur cilvēki var mācīties izprast dzīvi, tikt skaidrībā ar sevi. Tai jāatrodas dabā, turklāt Siguldas pagastā, kas ir mana dzīvesvieta. Man bija vairāki īpašumi, mantoti no vectēva. Uzaicināju Sirji (Sirje Ūsbeka ir igauņu dziedniece, Vīlmas Lūles līdzgaitniece un Lūles piedošanas mācības tālāknesēja. – Red.), lai palīdz atrast īsto vietu. Viņa visu izstaigāja un teica, ka neviena vieta neder. Biju vīlusies,” atceras Elvita.
Abas atbrauca uz Elvitas mājām padzert tēju. Viesistabas logi iziet uz to pusi, kur šobrīd atrodas “Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parks”. Sirje izgāja uz balkona. Bija silta, pat visai karsta vasaras diena, bet piepeši Sirje teica, ka viņai parādījusies zosāda. Tad viņa pastiepa roku un sacīja: tur ir īstā vieta. Sirje vēlreiz vaicāja augstākajiem spēkiem, vai sapratusi pareizi. Un viņas ķermeni atkal pārklāja zosāda.
Sirjes norādītā vieta, zemes apgabals, nepiederēja Elvitas ģimenei, bet vietējam zemniekam, viņš tur audzēja timotiņu un kopa mežu. Taču Elvita paklausīja igauņu dziedniecei un iegādājās šo zemi. Sāka veidot parku.
“Interesanti, ka saistībā ar šo vietu savulaik redzēju vīziju. Stāv seni, sirmi vīri baltās drēbēs. Sarindojušies tā īpaši, uzreiz skaidrs, ka ir viedi skolotāji. Viņiem par godu parkā izveidojām dažas skulptūras.”
Priede brīvībai, vītols piedošanai
Kopā ar Elvitu dodamies parka teritorijā. Vispirms ieejam sevis izzināšanas labirintā. Tas veidots atšķirīgi no klasiskajiem labirintiem, vairāk atgādina līkumotu ceļu ar deviņām svarīgām pieturām, kas nosauktas par dārziem. Ikvienam dārzam ir sava nozīme, kas ietverta nosaukumā: Patiesības, Miera, Spēka, Ticības, Ziedošanas, Brīvības dārzs… Katrā dārzā izveidots simbolisks altāris ar baltu zīmēm, kas simbolizē konkrēto vērtību. Altārī iegravēta lūgšana. Apbrīnoju, cik kodolīgi un vienlaikus emocionāli iedarbīgi ir lūgšanu vārdi. Tos rakstījusi Elvita. Kad izsaku prieku par labo tekstu, viņa paskaidro: “Lūgšanas radīju, balstoties uz zināšanām, ko gūstu no Skolotājiem. Caur mani tiek nodota informācija, esmu tikai izpildītāja.”
Dārzus papildina koki. Tikumības dārzā iestādīti bērzi, mieru nesošajā – kadiķi, bet Piedošanas dārzā aug vītoli, jo tas ir vienīgais koks, kas klanās, ir gatavs piedot. Savukārt Brīvības dārzu rotā priedes. “Esat droši vien pamanījusi – priežu mežā elpojas brīvi, ir laba sajūta. Plaušas ir brīvības orgāns. Ja nejūties iekšēji brīvi, cieš un saslimst plaušas. Ziedošanas dārzā aug ābeles, jo tās dāvā mums ābolus un neko neprasa pretī. Tas ikvienam būtu jāmācās. Ticības dārzā iestādījām ošus. Tie ir stipri koki, ne velti tiek izmantoti grīdas dēļiem. Ticībai ir jābūt ļoti stiprai. Nav jau runa par reliģiju, bet ticību labajam, arī noticēšanu sev. Diemžēl oši šeit nīkuļo. Droši vien tādēļ, ka vairumam ar ticību ir vāji,” skumji teic Elvita.
Atvairīt tumsas spēkus
Elvita uzsver, ka labirintā daudziem izdodas attīrīties no negatīvā, atbrīvoties no tā, kas kavē garīgo attīstību. Kamēr izstaigā visus deviņus labirinta dārzus, nākas daudz ko pārdomāt. Elvita nereti redzējusi, ka jaunieši, lasot piedošanas lūgšanu, sāk raudāt. Viņi nekad neesot aizdomājušies par šādām tēmām.
Labirinta centrā atrodas pats galvenais – mīlestības altāris. To savulaik centušies nodedzināt, pastāv aizdomas, ka tas bija sātanistu rokudarbs.
“Tad es sev teicu: Elvita, nebaidies ne no kā, jo gaisma uzvar tumsu. Tolaik man bija zīmīga, mistiska pieredze, kas šo likumsakarību apstiprināja.
Ne reizi vien parkā mēģināts veikt ko ļaunprātīgu. To sajūtam, mums kāds it kā pasaka: parks ir apdraudēts. No mūsmājām šī vieta ir pārredzama. Tad nākam šurp. Pat naktī esam dzinuši prom cilvēkus ar ļauniem nodomiem.
Daudzreiz ir piedzīvots, ka tumsas spēki grib kaitēt. Tikai pamazām es sapratu to, ko Jēzus māca: mīli savu ienaidnieku. Tāpēc mežā tapa objekts ar šādu nosaukumu. Vieta, kur atbrīvoties no aizvainojumiem un piedot pāridarītājam,” skaidro Elvita.
Melnas figūras ar drūmām sejām, bet katrai ir kāds gaišumiņš. Ja spēj iemīlēt gaišo, labo, kas ir katrā cilvēkā, arī viņa tumšumā kaut kas sāk mainīties.
“Ir nākuši ļaudis, kuri apgalvo: bet man nav ienaidnieku! Tad saku: paskatieties, varbūt šis? Un norādu uz spoguli,” pasmaida Elvita.
Kliedzieni mežā
Parkā viss notiek secīgi – labirintā cilvēks attīrās no negatīvā, pareizi uzbūvētā piramīdā cenšas tikt tuvāk patiesībai, bet mežā viss “saliekas pa plauktiem”. Ne velti to dēvē par atbrīvošanās mežu – tur visu var atstāt un izlūgties to, ko vēlas.
Īpaša vieta ir tā dēvētā pasenīca jeb atbrīvošanās baznīca. “Mūsu senči mežā pielūdza dievības, un šādu īpašo vietu dēvēja par pasenīcu. To man izstāstīja latvju rakstu pārzinātājs mākslinieks Valdis Celms. Pasenīca ir dabas veidota vieta, te ir savdabīgi saaugušas gobas, izveidojot tādu kā sienu. Ne velti gobu uzskata par dievišķo koku. Šeit ikviens var apzināties savu problēmu cēloņus, lūgt tos pārveidot mīlestības enerģijā.
Te noticis ne viens vien brīnums, iegūtas mistiskas pieredzes. Ir cilvēki, kuri ierodas bieži, nāk jebkuros laika apstākļos. Kādai sievietei smagi saslima mamma. Bija dziļa ziema, sniegs līdz vidum. Viņa brida pa kupenām kilometru līdz pasenīcai, lai lūgtos par mammu. Viņa lūdza, lai Dievs dod kādu zīmi. Piepeši sāka lēni krist sniegs, tādām lielām pārslām kā pasaku grāmatā. Redzot šo atbildi, sieviete sāka kliegt aiz laimes un aizkustinājuma. Mēs ar vīru tobrīd bijām mājās. Dzirdam – parkā kāds kliedz. Vēlāk viņa izstāstīja, ka tieši tajā laikā mammīte nākusi pie samaņas. Pēc tam mamma pamazām vien atveseļojās.”
Stāvam meža ielokā, ko dēvē par pateicības laukumu. Savulaik te bija krūmiem un kokiem aizaudzis pleķis. Malā auga liels nokaltis osis ar pieciem žuburiem. Elvita izdomāja, ka no varenā koka varētu izveidot pateicības altāri. Kamēr notika vienošanās ar mākslinieci, vējainā rudens dienā osis nogāzās un ar lielajiem zariem notīrīja visu apkārtni. Palika tukšs laukums. Un izrādījās, ka tam apkārt aplī aug varenas egles.
“Redz, Dievs gribēja, lai te būtu vieta pateicībai. Kāda sieviete nekādi nevarēja pieņemt faktu, ka viņas dēls ir gejs. Veicām rituālu Pateicības laukumā, un mammai nāca apskaidrība, ka jābūt pateicīgai par to, ka viņai vispār ir dēls. Viņai izdevās atvērties dievišķā pateicībā. Un smagums novēlās, izgaisa.”
Paklausīgās stihijas
Elvita teic, ka ir pateicīga visām dabas stihijām, jo tās viņai palīdz.
“Pat mans neticīgais vīrs ir pārliecinājies, ka stihijas mani klausa. Nesen bija ieplānots pasākums bērniem. Kāda mamma uztraukta zvanīja: “Vai jums tur viss labi? Rīgā gāž lietus!” Audzinātāja viņai paskaidroja vienkārši: “Elvitas pasākumos parkā nelīst.” Tā tiešām ir.
Šovasar parkā notika sieviešu nometne. Labirintā devu uzdevumu izprast savas negatīvās puses un transformēt tās. Bija vējaina diena, tomēr laiks brīžiem kļuva gluži rāms. Es teicu: mīļā Vēja māt, palīdzi viņām tikt vaļā no negatīvās enerģijas. Un nosaucu kādu konkrētu īpašību. Uzreiz tā uzpūta! Sāka visu nest pa gaisu! Pēc tam atkal vējš rimās. Vējš darbojās it kā pēc manas komandas.
Ikvienam cilvēkam ir vērts saprast, ka eksistē smalkais plāns. Mēs neesam atrauti no smalkās pasaules, viss ir vienots, viņi mūs dzird un saprot. Un palīdz mums.”
Galapunkts ir mīlestība
Izejot cauri visam parkam, nonāc pie objekta, kas saucas “Ceļi pie Dieva”. Apkārt tam plāksnītes ar dažādu reliģiju nosaukumiem, kuras simbolizē dažādus ceļus pie Dieva. Daži aizrāda, kāpēc te viss ir kopā, piemēram, latviskā dievturība ir vienādā līmenī ar kristietību.
“Bet Latvijā jau daudzus gadu simteņus līdzās pastāv dažādas reliģijas. Vai varam teikt, ka latvieši nav kristieši? Vai to, ka mums nav svarīgs latvju mantojums? Kāpēc jānostājas citam pret citu? Nav jācīnās! Viss ir vienots, ir tikai dažādi ceļi pie Dieva.
Ir bijis, ka kāds man aizdomīgi vaicā: “Kādu tad jūs pārstāvat reliģiju?!” Norādu uz plāksnīti ar uzrakstu “Mīlestība”. To es pārstāvu. Mēs ejam vienu ceļu, un galapunkts mums ir viens – saplūsme ar Dievu, tā ir mīlestība.
Neesmu nevienā konfesijā, un pēc tā arī nav bijis nepieciešamības, jo jūtu, ka Dievs ir visur un visā, ne tikai baznīcā. Taču man ļoti patīk dažas katoļu, pareizticīgo un arī luterāņu baznīcas – eju tajās, kur sajūtu Dievu.
Citi saka: es neticu nekam. Es pretī: bet tu taču tici, ka Dieva nav! Smejos, ka ateisms ir pati spēcīgākā reliģija – ticība neticēt.”
Sadzirdi īsto uzdevumu
Daudzi Elvitai vaicā, kā uzzināt savu īsto vietu dzīvē. Pirms daudziem gadiem arī viņa šo jautājumu uzdeva Dievam. Atbildi saņēma, bet tolaik nepieņēma.
“Nu es šo uzdevumu esmu sākusi pildīt. Ja cilvēks iet apzinātu garīgās attīstības ceļu, tad atbilstoši apziņas līmenim Dievs uztic dažādus uzdevumus. Tas notiek caur iespējām, ko piedāvā dzīve. Ļoti daudzi nobīstas, domājot, ka viņi to nevarēs paveikt, vai – tas nevienam nebūs vajadzīgs.
Man žēl, ka tie, kuri varētu izdarīt daudz laba Latvijai, uzķeras uz materiālā āķa. Naudas āķis ir tumsas spēku vadīts. Man ne reizi bijušas pārbaudes ar naudu, bet nav jānobīstas, tikai jāturpina iet savu ceļu. Ir bijis tā, ka piepeši saprotam – viss, šajā mēnesī vairāk nebūs naudas, nāksies divas nedēļas ēst plikus kartupeļus. Tad pēkšņi – tieši tajā brīdī, kad ļoti vajag, ne agrāk un ne vēlāk – nauda uzrodas. Iedod no turienes, kur negaidām, piemēram, VID ieskaita pārmaksāto nodokli vai vīram darbā pēkšņi izmaksā prēmiju.
Nereti esmu pārgurusi, bet no rīta pamostos atkal spēka pilna. Uzlādējos kā baterija.
Man ir žēl cilvēku, kuri allaž čīkst, ka jūtas izdeguši. Ja strādā tikai tādēļ, lai nopelnītu, tā tiešām var notikt. Ja tikai gaidi, lai tavu paveikto paslavē, arī tad nekas neturpināsies. Taču, ja darbojies ar domu, lai sabiedrība kļūtu labāka, ja kalpo Dievam, izsīkums neiestājas. Ja es gribētu sev samaksāt par visu to, ko esmu ieguldījusi, nevarētu pastāvēt ne Sokrata tautskola, ne šis parks. To nav iespējams samaksāt. Bet es par to pat nedomāju, izdaru tik, cik manos spēkos.”
Kalpo un uzlādējies
Elvita par savu misiju dēvē cilvēku apziņas paplašināšanu. Neparastais parks ir tikai viens no veidiem, kā viņa to piepilda. Daudzi seko interneta portālam “domātājs.lv”, kur var lasīt izzinošus rakstus un saņemt Elvitas atbildes uz visdažādākajiem jautājumiem.
Elvita kopā ar domubiedriem izveidojusi pirmsskolas izglītības iestādi “Sirdsapziņas skola”, kur tiek īstenota alternatīvās izglītības programma. Elvita sapņo, ka īpašā skola atradīsies šeit, parkā. Tomēr tam vēl nav naudas. Tātad pagaidām tā nav Dieva griba, viņa piemetina.
“Es dodu iespēju katram pašam izārstēt sevi, ar domu spēku risināt dzīves problēmas. Es parādu dievišķos likumus, jo zinu, kā tie strādā. Es iedodu instrumentu, tomēr jādara ir pašam. Es palīdzu cilvēkiem atveseļoties, bet paveicu to, skaidrojot, kā mainīt attieksmi pret dzīvi, iemācīties piedot. Tikai tad, kad pats saprot, kas ir nepareizi un kāpēc tā notiek, var sākties atveseļošanās process.”
Vērts izmēģināt
Saklausīt savu sirdsbalsi
Elvita Rudzāte teic, ka ikvienam būtu ļoti svarīgi sadzirdēt to, ko sirds aicina darīt. Uztvert šo informāciju pa tiešo no Dieva jeb caur sirdi.
“Vajadzētu palikt mierā un dabas klusumā, lai sirdsbalsi sadzirdētu. Tā skan klusi. Tā runā ļoti konkrēti, īsi. Pašam sevī, sirdī ir jāsajūt, kas tagad darāms. Jāsadzird pirmais impulss, tad būs pa īstam. Sirdsbalss gan bieži saka ko pretēju, nekā teic prāts. Prāts analizē: labāk to nesākt, tur neko nenopelnīsi… Un cilvēks nespēj noticēt, ka varēs izdzīvot, darot to, ko sirdsbalss saka. Tas tādēļ, ka pārāk liela ir pieķeršanās materiālai dzīvei. Neticībā sirdsbalss apklust.”
