Mīlestībā plaukst prieks. Saruna ar Juri Kulakovu 0
Pagājušajā gadā latviešu leģendārā grupa “Pērkons” nodimdināja 30 gadu jubileju, bet šogad 1. maijā koncertzālē “Palladium” notiks jubilejas tūres noslēguma koncerts. Tas ir “Pērkona” stilā, svinēt svētkus ar vērienu gada garumā.
Pirms pasākuma, lai tiktos ar grupas radītāju un komponistu Juri Kulakovu, mēroju ceļu uz Līvāniem. Mūziķis patlaban devies uz savām dzimtas mājām, kas atrodas Dubnas upes krastā, lai atvilktu elpu un spēcinātos ar bērzu sulu kūri.
Juris mūs sagaida svinīgi, baltu kreklu mugurā.
– Šī ir papiņa celtā māja. Pagājušajā decembrī viņš aizgāja mūžībā, dienu pēc 55. kāzu jubilejas un nesagaidot savu deviņdesmito dzimšanas dienu, – stāsta Juris.
Viņš piebilst, ka nav ieradies Līvānos, lai ļautos slinkošanai. Tepat pa rokai ir klavieres, sintezators, lap-tops, tā ka ir visas iespējas nodoties mūzikas radīšanai.
Grupa “Pērkons” jubilejas tūres noslēguma koncertā piedāvās klausītājiem 30 darbības gados sakrātās, tautā iemīļotās dziesmas, un būšot padomāts arī par pārsteigumiem. Vai Juris varētu atklāt kādu no tiem?
– Koncertu ievadīs jauniešu grupa “Sound on the Roof”, kas mani valdzina ar savu enerģētiku. Viņi raus jumtu nost. Uz skatuves kāps mūsu grupas dalībnieku jaunā paaudze. Ceru, ka no Šveices atbrauks arī mana meita Justīne. Viņa mācās Lozannas mūzikas augstskolas maģistrantūrā. Sen nevienu jaunu dziesmu “Pērkonam” neesmu sakomponējis. Pēdējos gados vairāk pievērsos kantātēm un teātra mūzikai, – stāsta Juris.
Man prātā aizķēries kāda seksologa viedoklis, ka iemīlēšanās ir bacilis, kas spējīgs nodzīvot līdz četriem gadiem. Tālāk ir vienkārši ģimenes dzīve, ko uzskatu par ekonomisku uzņēmumu, kas veidots bērnu izaudzināšanai.
Vaicāju, vai mīlestība palīdz radīt mūziku?
– Atkarībā no tā, vai šīs jūtas saistītas ar fizisku vai garīgu kontaktu. Jāatzīst, ka vecāki man ir ieaudzinājuši darba tikumu, kaut reizēm arī paslinkoju. Lai nopietni strādātu, man jābūt vienam. Ja dzīvoju ar kādu kopā, tad gaidu, kamēr aizies gulēt, jo komponēšanai un ideju radīšanai nepieciešama vienatne. Mans iemīļotākais dzejnieks Eduards Veidenbaums ir uzrakstījis dzejoli “Mīlestībā viļņo krūts”, un tā sauc arī manu kantāti. Šie vārdi ir izskaidrojums manām sajūtām. Mīlestības stāvoklis man ir kā dzīves modelis. Es to jūtu pret savu ģimeni, pret Justīnes mammu, pret savu meitu un viņas brālīti. Kad spēlēju ērģeles Siguldas katoļu baznīcā, atceros priestera Jura Škapara sacītos vārdus: viena lieta ir kristīgā pazemība, otra – prieks, kas, iespējams, ir vissvarīgākais šajā dzīvē. Un mīlestība ir tā, kas rada prieku gan citiem, gan pašam. Mīlestību un prieku uzskatu par globālu uzstādījumu. Arī mūzikā es cenšos likt uzsvaru uz priecīgām notīm, jo kāpēc gan citiem bāzties virsū ar savu depresiju. Cita lieta ir dramatiska mūzika, kas runā par skarbiem notikumiem.
Man prātā aizķēries kāda seksologa viedoklis, ka iemīlēšanās ir bacilis, kas spējīgs nodzīvot līdz četriem gadiem. Tālāk ir vienkārši ģimenes dzīve, ko uzskatu par ekonomisku uzņēmumu, kas veidots bērnu izaudzināšanai. Trakā iemīlēšanās kaisle beidzas ātri, pēc tās nāk pieradums, atbildība, taču cieņa vienam pret otru jāsaglabā vienmēr. Bībelē ir teikts – ja nevar dzīvot kopā, jādzīvo atsevišķi. Kā zināms, katoļu baznīcā laulību var šķirt baznīcas tiesa, ja tam ir pamatoti iemesli. Mans uzskats ir tāds, ka jebkurš vīrietis var dzīvot ar jebkuru sievieti, ja vien viņi labi saprotas, un mīlestība nav tik svarīga. Ja lieto vārdus “jūtu ķīmija”, tad ar to jāsaprot feromoni, ko izdala pretējais dzimums. Var patikt cilvēks, bet ķermeņa sekrēcija viņu nepieņem un īpaši tas attiecas uz intīmo tuvību. Bieži vien seksuālā pievilkšanās nav atkarīga no daiļuma, bet gan no feromoniem. Tas ir kā dzīvniekiem, kas arī saož savējos, – noteic Juris Kulakovs.
