Mīlestībā nešķīstošs naids. Kā izrauties no emocionāla vardarbja nāvējošā apskāviena 0
Galvenais emocionālās vardarbības mērķis – likt cilvēkam šaubīties par citiem un sevi, vājināt viņa gribu. Emocionālās vardarbības upuri ir cilvēki, kuri atrodas agresora tuvumā un piesaistījuši viņa uzmanību ar savām pozitīvajām īpašībām (vai rīcību), kuras nepiemīt agresoram, bet viņš tādas vēlētos. Tie var būt arī cilvēki, kas rada viņam diskomfortu. Sākotnēji agresora upuriem nav nekādu īpašu tieksmju uz mazohismu vai depresiju. Kopumā varam teikt, ka katrā personībā ir mazohisma iedīgļi, kurus var aktivizēt, ja ir tāda vēlēšanās.
Šie cilvēki ļauj maldināt sevi, pat neiedomājoties, ka partnerim var būt ļauni nodomi. Viņu priekšstatā par pasauli tas vienkārši nav paredzēts.
Viņi rada naivu un lētticīgu cilvēku iespaidu, neslēpj savu emocionalitāti un tādējādi izraisa agresorā skaudību.
Viņiem ir zems pašvērtējums un mēdz justies vainīgi. Jūtīgi pret kritiku, viegli ievainojami.
Šaubās par sevi un savu viedokli, nav pārliecināti par savām spējām.
Attiecībās ļoti pieķeras otram cilvēkam, gatavi burtiski atdot sevi visu.
Šīs īpašības palielina varbūtību nonākt attiecībās ar varmāku un kļūt par izkropļotas komunikācijas mērķi.
Izkropļotas komunikācijas pazīmes:
• Nicinājums un sarkasms joku aizsegā. Ķircināšana svešinieku klātbūtnē, cilvēka spējas domāt un pieņemt saprātīgus lēmumus apšaubīšana. Kaitinošas nopūtas, greizi skatieni, aizskarošas piezīmes. Ja šāda attieksme tiek sāpīgi uztverta, agresors to izsmej, cietušais tiek iztēlots kā paranoiķis. Viņu dēvē par histēriķi, nenormālo, trako.
• Nepārtraukta cieņas aizskaršana – uzbrucējs tik ilgi pārliecina partneri, ka tas nav nekā vērts, kamēr cietušais pats tam notic.
• Varmāka izvairās no tiešām atbildēm uz jautājumiem, neatzīst konfliktu, izsmej otra jūtas un sāpes.
• Agresoram cietušais ir kā objekts un “ar lietām” nesarunājas. Komunikācijā nav dialoga, ir norādījumi no augšas. Tā parāda, ka partneris nav līdzvērtīgs. Varmāka visu pasniedz tā, it kā viņš vienīgais zinātu patiesību, visu saprastu labāk. Tajā pašā laikā sarunā viņa argumenti bieži vien ir neatbilstoši un neloģiski, tās mērķis – novirzīties no problēmas risinājuma. Viņš vienmēr atrod veidu, kā izrādīties gudrākajam un apsūdzēt otru.
• Viņš var likt īstenot neizpildāmus pieprasījumus, lai būtu vēl vairāk iemeslu kritikai.
• Visbiežāk agresija izpaužas nevis tieši, bet caur tā saukto auksto naidīgumu. Varmāka runā aukstā, vienaldzīgā balsī, balss tonis dažreiz var paust slēptus draudus un satraukt. Viņš slēpj patieso informāciju. Lai to izdarītu, izmanto mājienus, neprecīzus faktus un pat vulgārus melus.
• Agresora uzvedība dzen upuri strupceļā. Ar vārdiem – viens, darbos – kas cits. Viņš var teikt, ka piekrīt priekšlikumam, bet sejas izteiksme liecina pretējo. Cietušais nevar precīzi noteikt, kā jūtas un ko domā, pārstāj sev uzticēties, arvien vairāk vaino sevi un mēģina attaisnoties.
Viena no raksturīgākajām komunikācijas varmāka-cietušais iezīmēm ir vainas pārlikšana. Vainīgs jūtas tikai upuris, agresors šo sajūtu projicē uz partneri.
