Mīlestība nekad nebeidzas. Anda Buševica recenzē izrādi “Es atgriežos no tālienes” Jaunajā Rīgas teātrī 0
Anda Buševica, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Izrādes “Es atgriežos no tālienes” vakars Jaunajā Rīgas teātrī organizēts neierasti: pirmajā daļā – iespēja noskatīties franču mūsdienu dramaturģes Klodīnes Galeā šāda paša nosaukuma lugu, otrajā daļā tiek demonstrēta dokumentālā filma “Iļģuciema māsas”. Grūti pamatot šādu komplektu, to kopā satur vienīgi nesen režisores diplomu ieguvušās ilggadējās JRT aktrises Elitas Kļaviņas personība. Nu labi, varbūt par saikni var uzskatīt arī to, ka abi darbi pieskaras ģimenes tēmai un dziļām jūtām, kuru atklāšanai noder mākslas starpniecība.
Filma “Iļģuciema māsas” pirmizrādi piedzīvoja šopavasar festivālā “ArtDocFestRiga”, tāpēc lielākā interese ir par vakara pirmo daļu, kurā Elita Kļaviņa debitē kā teātra režisore, šajā izrādē viņai arī viena no galvenajām lomām. Lai gan šajā izrādē tā īsti nav galveno lomu un arī pats stāsts brīžam itin kā pagaist. “Es atgriežos no tālienes” atgādina dzejoli: uz skatuves notiekošā mērķis ir modināt sajūtas, asociācijas, atmiņas.
Izrādes teksts ir aprautas frāzes, kurām poētisku dziļumu piešķir skaņu fons un gaismēnu ņirboņa, kas ļauj arī noticēt, ka Ata Jākobsona veidotā minimālistiskā scenogrāfija spēj vienā mirklī no nemīlīgas saimniecības telpas ar raustīgu spuldzīti pārtapt mājīgā ģimenes mājas virtuvē, deju zālē vai auto stāvvietā, kurā Elitas Kļaviņas atveidotā māte dzer ceļmalas kafiju, nepieskaroties kruasānam.
Luga ir par ģimeni, kuru atstājusi māte, bet mātes tēls sāpīgi turpina būt klātesošs ģimenes locekļu atmiņās. Katrs ar sāpēm tiek galā citādi, pārvietojoties pa autonomu emocionālo trajektoriju.
Skaņa, gaisma, teksti, aktieru pārvietošanās uz skatuves notiek vienlaikus, veidojot gleznu, kurā pretēji gaidītajam visspilgtāk izceļas baltgalvains, kaut ko par ilgām pēc mātes savā meldijā dungojošs puisēns. Breds Brakovskis patiešām arī ir zēns, tāpēc grūti novērtēt, vai pārsteidzošais un pabeigtais izrādes tēls ir režisora darba nopelns vai nejaušs atradums.
Ģimenes otru bērnu – pusaugu meiteni – atveido aktrise Lolita Stūrmane. Meitenīgi stūrainas kustības, pusaudziski iekšupvērsta balss, kas pat nepretendē tikt sadzirdēta vai kādu uzrunāt. Šai lomai būtu gribējies vairāk krāsu: meitene ir pusaudze, kas netiek galā ar sāpēm, bet man būtu gribējies ieraudzīt viņu pieaugušu, kad domās viņa sarunājas ar māti, jo tas ir līdzvērtīgu – divu dzīvi iepazinušu – sieviešu dialogs.
Nespodrā balsī atkārtotais teksts bez pauzēm un pieturzīmēm piepilda skatuves telpu, nesasniedzot mani kā skatītāju. Izdevies tēls ir Ivara Krasta atveidotais tēvs, viņš ir vīrietis, kuram mātes aiziešanas dēļ izjauktais ģimenes kosmoss samiernieciski jānotur līdzsvarā, slēpjot paša sāpes.
Izrādes, kuru notikšanai nepieciešams uzburt īpašu noskaņu, juteklisku aktieru runas un kustību ritmu, ir ļoti riskantas. Pirmizrādē es gaidīto fascināciju nepiedzīvoju, varbūt pietrūka kaismes, saķeres, tēlu distancētība likās dīvaina. Tikai lugas pēdējā ainā skatītājam tiek piedāvāts atrisinājums, kas liek saprast, ka, iespējams, viss iepriekš skatītais bija jāuztver nevis kā īstenība un noticis stāsts, bet gan kā notiekošais mātes fantāzijā, kas tad arī attaisnotu pusnomoda sapņa nenoteiktību un attālumu starp tēliem uz skatuves.
Man grūti spriest, vai izrāde “Es atgriežos no tālienes” būtu spējīga dzīvot patstāvīgu dzīvi, jo pēcstarpbrīža piedāvājums burtiski uzspridzina pirmās daļas uzburto estētisko un niansēto noskaņu. Filmas “Iļģuciema māsas” sižets izstāstāms pāris vārdos – Iļģuciema sieviešu cietumā kopā ar JRT aktieriem tiek iestudēta izrāde “Trīs māsas”.
Cietuma iemītnieces runā Antona Čehova klasikas tekstus par sapņiem un ilgām pārākajā pakāpē, un viņu nocietinātajās sejās ielaužas sievišķīga ļaušanās, sapņains maigums, ciešanu pēdas.
Viņas stāsta arī savus dzīvesstāstus – pa epizodei, pa atklātības mirklim –, un stāstītais tālu pārtrumpo Čehova trīs māsu lauku garlaicību. Dzirdēt šos stāstus ir smagi, taču filma pilna ar epizodēm, kas atgriež jēgu un ticību cilvēcībai.
Kā atplaukst māsa Olga, kad JRT aktieri komplimentē viņas iznācienu cietuma teātrim šūtajā kleitā! Veiksmīgs ir filmas paņēmiens, ka šīs sievietes savus stāstus vēstī, nevis veroties filmēšanas kamerā, bet gan viena otrai, un katram sāpīgas atklātības brīdim seko māsīgs mierinājuma apskāviens.
Visas trīs filmai izvēlētās sievietes cietušas no vardarbības ģimenē, es neredzu viņās ļaunumu, viņu stāsti vēstī par bezizejas situācijām, kurās reizēm vienīgais morāli pieņemamais risinājums ir noziegums.
Filmas beigu titros satriec informācija, cik ilgs sods katrai no “māsām” piespriests, brīvībā šobrīd ir tikai viena no viņām. Šīs sievietes cietumam lielā mērā ir notiesājusi sabiedrības vienaldzība, tagad “Iļģuciema māsu” atklātie stāsti daudzējādā ziņā arī mani kā filmas skatītāju padara līdzvainīgu.
Vienīgais, kas estētiski izsmalcināto izrādes “Es atgriežos no tālienes” stāstu sasaista ar skarbajiem “Iļģuciema māsu” kadriem, ir apjausma, ka dzīve turpinās arī pēc pārdzīvotas traģēdijas: cilvēks turpina just, lolot piedzīvotu mīlestību vai līdzpārdzīvot sev svarīgiem cilvēkiem. Tā ir liecība, ka mīlestība nekad nebeidzas.
UZZIŅA
JRT iestudējums, Klodīne Galeā, “Es atgriežos no tālienes” un Elitas Kļaviņas dokumentālā filma “Iļģuciema māsas”
Izrādes un filmas režisore Elita Kļaviņa, lugas tulkotāja Agnese Kasparova, izrādes scenogrāfs Atis Jākobsons, kostīmu māksliniece Jana Čivžele, kustību konsultante Agate Bankava.
Lomās: Elita Kļaviņa, Ivars Krasts, Lolita Stūrmane, Breds Brakovskis.
Galvenā operatore Baiba Kļava, montāžas režisore Sandra Alksne, skaņu režisors Anrijs Krenbergs, komponists Kārlis Auzāns.
Nākamās izrādes: 27., 28., 29. septembrī.
